GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Viņš stāstīja saraustīti — vairāk savas izjūtas un hi­potēzes nekā faktus, jo tos atcerēties spēja visai miglaini. Bet neviens viņu nepārtrauca. Imants Priedītis, kurš bija apsēdies pie rakstāmgalda, atzīmēja uz vēstuļu bloka lapas iespējamo liecinieku vārdus. Pārējie stāvēja ne­kustīgi, neizrādot ne līdzjūtību, ne nosodījumu.

— Tad es izsūdzēju savas bēdas direktora vietniekam, un ar viņa laipno gādību jūs…— Kundziņš apklusa pus­vārdā un cerību pilns uzlūkoja viesus, it kā gaidīdams: tūlīt kāds izvilks no azotes pazudušo manuskriptu.

— Ugunsdzēsēji vienmēr atbrauc par vēlu,— Priedītis konstatēja.

— Ar jūsu atļauju mēs tagad centīsimies šo to precizēt, uzdosim jautājumus,— sapratis, ka Nahodko neparko ne­ņems iniciatīvu savās rokās, beidzot ierunājās Voitkuss, pūlēdamies izteikties iespējami smalki.— Likuma priekšā visi ir nevainīgi — iekams tiesā nav pierādīts pretējais. Toties šinī gadījumā, kamēr neatklāsies patiesība, mūsu acīs visi ir aizdomīgi. Arī jūs.

— Es esmu cietušais,— Kundziņš protestēja.

— Simtprocentīgi vainīgs, sevišķi tāpēc, ka viss noticis dzērumā. Turklāt jau bībelē paredzēts pants par vešanu kārdināšanā,— drūmi pamācīja apsardzes speciālists Zai­cis, bet Nahodko ar savu piezīmi īelēja eļļu ugunī:

— Mums ir tāds izteiciens: «Kas pats sargājas, to arī milicija sargā.» Un vēl mēs sakām: cietušā no­pratināšana, nevis iztaujāšana. Jūsu laime, ka šoreiz es tajā nepiedalīšos — pēc ieņemamā amata nav brīv. Bet man nejauši ir līdzi izmeklētāja soma, un es palīdzēšu biedriem kā bezkaislīgs eksperts. Palūkošu, vai nav pirkstu nospiedumu, citu ielaušanās pēdu.

Viņš piecēlās un, neprasot saimniekam atļauju, iebāza kabatā neiztukšoto «Fantas» pudeli un klusi izslīdēja gaitenī.

— Esmu jūsu rīcībā,— Kundziņš teica.

— Kas vēl zināja, ka jūsu disertācija ir slepena?— Priedītis vaicāja.— Pēdiņās vai pa īstam, tam pašlaik nav nozīmes.

— Mana māte.

— Tātad arī visi kaimiņi,— Priedītis pārliecināti se­cināja.

— Es jūs palūgtu!…— Kundziņš apslāpēja sašutumu un rāmā balsī piebilda:—Viņa tikai otro gadu Maskavā, slikti runā krieviski un ne ar vienu nekontaktējas.

— Un kam devāt pārrakstīt ar mašīnu?— Imants Prie­dītis neatlaidās.

— Pagaidām nevienam. Oriģinālu driķēju pats ar di­viem pirkstiem. Racionālāk nekā pēc tam labot mašīn­rakstītājas kļūdas. Turklāt man tāda mašīna ar nomai­nāmiem burtu kodoliem. Ir pat garnitūra ar matemātiskām zīmēm un grieķu burtiem. Ja vēlaties, varu demonstrēt.

— Pieņemsim… Tagad paskaidrojiet, lūdzu,— kāpēc stiepāt rokrakstu uz krogu? Parasti taču nenēsājat to visur līdzi?

— Kā lai to pasaku?…— Kundziņš izskatījās apjucis. — Tas ir no psiholoģijas sfēras. Divu gadu nepārtraukta darba rezultāts. Paņēmu to kā mana triumfa simbolu, kā uzvarētāja vimpeli…

— Ne visai loģiski, bet saprotami, — Priedītim ne­gribējās bez nepieciešamības traumēt Kundziņu.— Un kur jus to turējāt? Uz galda?

— Sākumā gan. Tad nobijos, ka apliesim, un pabāzu zem… vārdu sakot, uzsēdos virsū.

— Un visu vakaru nepiecēlāties?— apslēpis smīnu, Priedītis taujāja.

— Kā nu ne! Pieslējos kājās, kad atvadījos no biedrenes Grošas, uztrūkos stāvus, kad Taļimovs uzsauca tostus, kad sasveicinājos ar profesoru Vobļikovu.

— Pie letes ne reizes nepiegājāt? «Degvielu» pienesa Žozīte?

— Kad pienāca mana kārta pasūtīt, laikam pats gāju pakaļ. Kālab apgrūtināt sievieti? Bet tā ir tikai hipotēze, kuru apzvērēt neuzdrošinos, jo īsti neatceros…

— Varbūt atceraties atceļu?—jautāja Gunta.

— Taļimovs apgalvo, ka atbraucām kopā, tātad liftā bijām trijatā — viņš, Marats Makarovičs un jūsu pade­vīgais kalps,— Kundziņš samocīti pasmaidīja.— Bet, kad profesors uzlūdza pie sevis uz zaļo tēju, mēs bijām jau tikai divatā. Laikam Taļimovs bija devies atlaisties…

— Vai arī aizstiepa…— pirmoreiz ierunājās Murjāns.

— Lai paliek!— Gunta nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs iegājāt pie profesora?

— Piedošanu, bet man arī gribējās pēc iespējas ātrāk nokrist uz pāris stundiņām. Tad gaitenī parādījās Astra, laikam mūsu skaļās balsis bija viņu uzmodinājušas, un atslēdza manu istabu.

— Pagaidiet, tas ir ļoti būtiski! Kad jūs pamanījāt, ka atslēga palikusi lejā? Izmeklējāties pa kabatām, vai ne? Pacentieties koncentrēties — vai tajā mirklī manu­skripts bija jums rokās?

Kundziņš sarauca pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties, tad bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

— Neņemiet ļaunā…

— Iziesim gaitenī! Gadās, ka situācijas rekonstrukcija palīdz atsvaidzināt atmiņu,— Voitkuss ierosināja. Turpi­nādams atdarināt Kundziņa runas veidu un manieres, viņš piebilda:— Neliels izmeklēšanas eksperiments, ja jums nav iebildumu.

Durvis nevērās. Kaa Voitkuss pagrūda tās ar plecu, ārā kaut kas ar dobju būkšķi apgāzās. Tas bija Nahodko darba portfelis, kuru viņš bija paņēmis līdzi atvaļinājumā tikai tāpēc, ka tajā ietilpa arī fotoaparāts ar zibspuldzi un dažādu leņķu objektīviem. Tagad viņš bija tik nikns, ka pat nejaudāja no sirds izlamāties.

Nācās sākt visu no jauna. Viņš atskrūvēja pudelīti, ar otu uztriepa durvju tumšajam rokturim sudrabainu pulveri, tad uzlīmēja virsū plēvīti.

— Kurš no mums pirmīt pieskārās kliņķim, liekas, tu, Imant?—viņš bargi noprasīja.— Te vismaz pieci dažādi nospiedumi…

— Viss saskan. Biedra Kundziņa, Astras, Mehti Ta­ļimova, manējais un noslēpumainā rīta apmeklētāja.

— Kundziņa paraugs man jau ir, tu arī nekur ne- pazudīsi,— Nahodko apmierināti pasmīkņāja.— Tagad ņemšu priekšā diplomātu.

Arī gaitenī Kundziņam neizdevās sasiet pārtrūkušo at­miņu pavedienu. Viņš skatījās durvīs, griestos, iebāza rokas kabatās — nekas nelīdzēja. Beidzot visi atgriezās istabā.

— Vai esat pārliecināts, ka manuskriptu nav piesa­vinājusies Rūta Groša?

— Ja vispār šai pasaulē esmu par kaut ko pārliecināts, tad tas ir biedrenes Grošas godīgums. Lieku galvu ķīlā! Un kāpēc gan mana doktora disertācija būtu viņai va­jadzīga?

— Šeit jautājumus uzdodam mēs,— Murjāns mehā­niski izšāva repliku, tad kļuva domīgs.— Tiešām, kāda joda pēc?… No otras puses, varbūt viņa ielaidās ar jums tikai manuskripta dēļ?

— Sakiet, biedri Kundziņ,— Voitkuss steidzās glābt neērto situāciju,— kādas ir jūsu versijas? Jūs, būdams zinātnieks, taču esat pieradis pētīt mīklainas parādības, analizēt likumsakarības… Vai kāds te meklēja jūsu draudzību? Ar ko pavadāt brīvo laiku? Kas sēž pie jūsu galda ēdienreizēs?

— Labi, atbildēšu arī uz šiem jautājumiem,— Kundziņš pārvarēja iekšējo pretestību.— Draudzējos vienīgi ar dā­mu, par kuru' jūsu biedrs uzdrīkstējās tik nekorekti izteikties. Pie mūsu galda sēž vēl igauņu zinātnieku pā­ris — Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Karels Le- piks ar kundzi, ļoti cienījami cilvēki. Justos pagodināts, ja viņš iepazītos ar manu disertāciju, kaut gan cerību maz. Viņa vecumā tas būtu lieks apgrūtinājums.

Voitkuss domās izsvītroja Lepikus no aizdomīgo personu saraksta. Pie labākās gribas neizdevās iztēloties zagļu lomā šos aizkustinošos sirmgalvjus, kas likās kā sen vēsturē aizgājušu laiku pārstāvji, ausīs ieskanējās Vob- ļikova dzēlīgā prātula par viņu vecīgo kurlumu: «Bez laika zoba defektiem antīkās statujas zaudētu pusi no savas vērtības.»