GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Sveika, Maruta!— aiz durvīm atskanēja Imanta pār­spīlēti bezbēdīgā balss.— Tu pa šo mēnesi esi kļuvusi vēl smukāka. Bet troņmantnieks — izspļauts papucītis… Butu es nojautis, ka jūs atbrauksiet, tad vel divas tasītes… Ak, pareizi, sīkais laikam dzer tikai pienu. Toties manas draudzenes jau no paša rīta pumpē kafiju. Viņas atskrēja ar iepriekšējo autobusu, kad mans kaimiņš vēl gulēja, tāpēc tikmēr meitenes deponeju Vladimira istabā, tavējais no paša rīta kājās, laikam tevi gaidīja…

Vladimira izmisums pieauga ar katru drauga vārdu. Izdarījis lāča pakalpojumu, bet pats droši vien lepojas ar savu attapību. Vladimirs palūkojās balkona virzie­nā — tur no viešņām nebija ne miņas. Lielāku idiotismu grūti iedomāties! Tomēr vilcināties vairs nedrīkstēja, va­jadzēja atvērt durvis.

Nesasveicinājusies ar vīru, Maruta, svildama aizvai­nojuma dusmas un tāpēc ar varu raudama sev līdzi četrgadīgo dēlēnu, iebruka istabā un izaicinoši pārlaida acis tukšajai telpai.

— Tavas viešņas aizgāja izpeldēties,— apgalvoja Vla­dimirs un tūlīt aptvēra, ka galīgi sapinies melos: kurš tad aprīli kaps ledainā jūrā?

— Roņu mātītes!— Maruta nošņāca, izvilka no somas limonādes pudeli, nolika uz Imanta atnestās paplātes un dzēlīgi piebilda:— Laikam drīzāk derēja kas grādī­gāks…

Kādu brīdi neviens nezināja, ko teikt. Klusēja arī An- drītis, droši vien jauzdams, ka gaisā virmo draudīgas strāvas. Beidzot Imants nolēma izkliedēt neveiklības at­mosfēru.

— Tad korķēsim vaļā,— viņš ierosināja un, kaut arī skaidri juta, cik nedabiski skan viņa vārdi, aicinaja:— Un varbūt uzdziedāsim kādu tautasdziesmu… uz trim balsīm…

Klusums kļuva arvien vairāk nomācošs. Bet Vladimirs nedabūja ne vārda pār lūpām. Beidzot Maruta atbīdīja krēslu un piecēlās.

— Nu, paldies par viesmīlību, vismaz esam pārlieci­nājušies, ka dzīvs vēl esi… Braukuši, Andri! Nē, pavadīt nevajag, ceļu atradīsim.

Durvis viņa atstāja pusvirus, tomēr Vladimiram radās tāds iespaids, it kā starp viņu un ģimeni būtu nolaidies dzelzs aizkars.

— Cerēji, ka es izstrēbšu putru,— Imants pārmeta, — pats kā ūdeni mutē ieņēmis.

Tikai tagad Vladimirs atskārta, ka visu šo laiku nebija pateicis sievai ne vārda. Varbūt vajadzēja skriet pakaļ? Bet arī tam pietrūka vīrišķības.

Pie brokastu galda incidents tika iztirzāts no visādiem viedokļiem — gan no morālā, gan no tiesiska aspekta.

— Laikam iesniegs šķiršanās pieprasījumu,— Gunta Apsīte sausi konstatēja.— Pat nenomutēja miesīgo bērnu! Tas vien jau ir iemesls, lai neturpinātu kopdzīvi.

— Un ar ko tu to pamatotu? Ar raksturu nesade­rību?— Vladimirs-Zaicis vaicaja, ne pa jokam nobažījies.

— Kamēr nav pieķerts, nav vainīgs,— Imants Priedītis drošināja draugu.— Marutai nav it nekādu pierādījumu.

— Tipiska vīriešu pieeja: grēko, cik uziet, ka tik gailis pakaļ nedziedātu!— Apsīte bija tā uztraukusies, it kā būtu aizskarts pašas gods.— Kā var jaukt divus dažādus jēdzienus—jūtas un jurisprudenci! Vai zināt, kāpēc esmu stingri nolēmusi nelaist bērnus pasaulē? Tāpēc, ka pietiek nelaimīgo radījumu, kas nekad nav redzējuši savu tēvu skaidrā.

— Par manu Andri vari neuztraukties,— Vladimirs Zaicis aizstāvējās.— Un vispār — tu taču vakar pati iero­sināji, lai dāmas paliek pa nakti. Ja uzskati, ka esmu tāds izvirtulis, kāpēc neaicināji viņas savā istabā?

Gunta Apsīte bija strādājusi Liepājā, kur viņas uz­raudzībā bija galantērijas kombināta strādnieču kopmītnes, bet savā pieredzē nedalījās ne ar vienu, tikai allaž vilka vienlīdzības zīmi starp abu dzimumu tikumiem. Tagad viņa drīkstēja cerēt uz jaunu norīkojumu — citādi taču nebūtu bijis vērts ziedot visu brīvo laiku mācībām. Vēl nebija skaidrs, kādas pārmaiņas sagaidāmas, taču viņa neskuma. Pat rakstu darbi pilsētas pasu galdā vilināja kā leiputrija. Lai tikai nevajadzētu atgriezties apnikušajā sieviešu valstībā! Tieši tāpēc Gunta bija izgudrojusi šo kopīgo divu nedēļu atvaļinājumu Priežciema kāpās, iz­kaulējusi no tēvoča septiņas ceļazīmes un pierunājusi atbraukt arī diplomdarbu vadītāju, kriminālistikas pro­fesoru Berezineru. Bet ielaist divas svešas sievietes savā istabā — to neviens nedrīkstēja no viņas prasīt. Durvis naktī netika aizslēgtas pavisam cita apmeklētāja gaidās…

— Pareizi izdarīji, ka neskrēji sievai pakaļ. Viņa vēl nodomātu, ka patiešām jūties vainīgs,— Vladimiru uz­slavēja Jāzeps Murjāns, kura diezgan apšaubāmās po­pularitātes cēlonis bija māka ātri atrast kopēju valodu ar visiem, arī ar noziedzniekiem, vietā un nevietā katram piebalsojot.

— Savas sievas jūs vienmēr vērtējat zemāk nekā sve­šas,— Gunta turpināja karagājienu pret vīriešu nepa­stāvību.

Gunta grasījās attīstīt šo domu, bet kapteinis Nahodko ar grupiņas vecākā un vietējās varas pārstāvja tiesībām neļāva viņai pacelties vispārinājuma augstumos.

— Kā jums neapnīkst deldēt mēli! Ejam, Sašiņ, mūs gaida biljarda kaujas!

— Tik dievīgā laikā…— Gunta uzmeta lūpu.

— Tikai vienu partiju,— Aleksandrs Voitkuss centās pielabināties,— kamēr gaiss vēl nav sasilis. Tad aizstai­gāšu ar tevi kaut vai līdz bākai un atpakaļ.

Nevienam nebija noslēpums, ka Guntas cerības pār­celties uz Rīgu balstās arī uz gaidāmajām kāzām ar šo bārdaino valsts īpašuma izlaupīšanas apkarošanas inspektoru. Gan pēc tam pagūs izlaist nagus, tagad prā- tlgak neliegt viņam sikos priekus. Viņa devās vīriešiem līdzi uz pagrabu, kur atradās «Magnolijas» galda spēju zāle.

Šeit Gunārs Apsītis beidzot ieraudzīja brāļameitu, kuru pirms tam bija velti izmeklejies pa istabām un dārzā. Viņš sazvērnieciski pameta Guntai ar aci — pēc visiem konspirācijas noteikumiem.

— Aprunāšos ar puišiem,— Gunta tūdaļ piekrita. — Vi­ņi noteikti būs ar mieru palīdzēt, liekēžu dzīve pat man sāk apnikt. Bet tu tikmēr pasūti visiem kafiju.

— Nē, nē, mani tu iekšā nejauc! Ne pa kādu līni­ju,— direktora vietnieks atgaiņājās.— Es esmu amatper­sona, pie milicijas drīkstu griezties tikai oficiāli.

— Tad izmaksā mums kā nezināms labvēlis — citādi es savus puišus nemaz nesaukšu,— viņa ķircināja tēva- brali.

Par savu Sašiņu un Imantu Priediti Gunta nešaubī­jās — tie allaž atbalstīja visus dēkainos plānus. Ari Mur­jāņu droši vien izdosies pielauzt. Viņa baidījās vienīgi no Vladimira, kurš pēc sievas apmeklējuma likās tāds kā no ratiem izsviests, un no Leonīda Nahodko, kurš diez vai gribēs rīkoties priekšniecībai aiz muguras,— beigu beigās «Magnolija» taču atradās viņa rajona robežās. Tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

— Kur tad šodien mūsu profesors? — Gunta vaicāja, kad visi bija izvietojušies pie kopā sabīdītajiem gal­diņiem.

— Kopā ar manv priekšnieku rītausmā aizbraucis mak­šķerēt. Uz kaut kādam simtprocentīgām vimbu vietām,— kapteinis Nahodko skaudīgi nopūtās.

Gunta jutās vīlusies. Viņas plānā profesora jauneklī­gajam entuziasmam bija paredzēta izšķiroša loma.

— Jā, mūsu Bereziners prot iekārtoties. Laikam Sa­vienībā nav tādas pilsētas, kur nestrādātu viņa bijušie studenti,-— no Kamčatkas līdz Kaļiņingradai.

— Un Latgale nebūs nekāds izņēmums,— M u r j a n a m uzklupa šodien īpaši nīgrais Vladimirs Zaicis.— Pamēģini tikai neatminēties, kā viņš veselu nakti laboja tavus krievu valodas stila ziedus, un es tev uzrīdīšu virsu visus savas apsardzes daļas suņus. Cits prastos ar akvalangu dzīvot pa dzelmi un pieāķet sava labvēļa makšķerei visresnākos zušus…