GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Atmiņas par Austru ncizkliedēja smago noskaņu, gluži pretēji — padziļināja savrupības mokas. Bailes no neiz­bēgamā vientuļnieka likteņa, kas draudīgi iezīmējās tajā mirkli, kad viņš pielika disertācijai punktu un redzēja nākotnē divas ne ar kādiem pienākumiem neaizpildītas atvaļinājuma nedēļas, laikam notikumu gaitu bija tieši paātrinājušas. Faktiski jau kopš pirmās Priežciema dienas gribējās ielūgt Rūtu Grošu kaut kur kopā pasēdēt, un ar katru pastaigu gar jūras malu šī vēlēšanās kļuva spēcīgāka. Varbūt pie kafijas tases viņš beidzot uzveiks biklumu un uzdrošināsies runāt ari par savām jūtām, ne tikai par dabas aizsardzības problēmām vien. Protams, kuram vīrietim gan nepatīk, ka viņu uzklausa un ar saprotošiem galvas mājieniem atbalsta visfantastiskākos viņa iecerētos projektus? Tomēr pēdējā laikā Kundziņam ar to vairs nepietika — viņš alka iedragāt pievilcīgās sie­vietes klusēšanas bruņas, ieskatīties viņas dvēselē vai vis­maz domu pasaulē.

Bārā Kundziņš patiešām šo to uzzināja. Izrādījās, ka Rūta ir nesen mirušā akadēmiķa Groša vienīgā meita tin jau desmit gadus bijusi viņa vienīgā aprūpētāja. Pēc visiem ar bērēm saistītajiem rūpestiem tagad saņēmusi so Ih i /.maksas ceļazīmi, lai kaut mazliet atgūtos. Nos­kaidrojas ari, kāpēc Rula reiz bija stūrgalvīgi atteikusies kopā noskatīties kādu filmu. Kinozinatniece būdama, viņa tas visas jau sen bija redzējusi. Bet, tiklīdz Kundziņš mēģināja uzsākt intīmāku sarunu, viņa piecēlās, atbīdīja krēslu un rezigneti pasmaidīja.

«Nokavētu vilcienu nenoķersi. Un es šaubos, vai vērts braukt ar nākamo,— nav taču zināms, kurp tas aizvedis… Paldies par jauko vakaru!»

Kundziņš gribēja viņu pavadīt. Ne tikai atvadīties pie durvīm, bet censties iekļūt Rūtas istabā vai aicināt pie sevis. Varētu uzvārīt tēju, kopā paklausīties mūziku. Likās, arī viņa baidās no vientulības.

Tomēr Rūtai līdzi viņš negāja. Pieklājīgi atvadījās un palika bārā. Kundziņš nebaidījās atraidījuma, viņš baidījās neizpratnes vēsuma, korektās vienaldzības, kuru tik bieži bija lasījis bijušās sievas acīs. Turpinājums bez abpusēja valdzinājuma-… Un kāds pamats cerēt, ka Rūta saskata viņā vairāk nekā neuzbāzīgu pastaigu partneri? Nē, viņam nav nekādu tiesību pārkāpt biedriskuma slieksni, vismaz pagaidām ne.

Viņš pasūtīja tēju. Pēc brīža viņam piebiedrojās mel­nīgsnējais Mehti Taļimovs, kuram arī bija izjukusi kom­pānijā, jo institūta direktora sekretārei Irinai Vladirni- rovnai bija jāapgulda un jāiemidzina ar kārtējo pasaku meita. Labi vien, ka Rūta aizgāja,— vakara otro pusi Kundziņš atcerējās tikai kā nepārtrauktu kausu cilāšanu un tostu saukšanu.

«Vai tu vari iedomāties?» Taļimovs tutināja, kaut līdz šim Kundziņu bija tikai pa gabalu sveicinājis. «Man, vis­uzticamākajam «Magnolijas» patriotam, ierāda deviņdes­mit trešo istabu, nevis tūkstoš simt vienpadsmito, manējo, pie kuras esmu pieradis! Kurā uzrakstīju populārzināt­nisko grāmatu «Es, tu un mūsu robots», kas drīz iznāks atkārtotā izdevumā. Es, šajā istabā biju iecerējis sākt darbu pie doktora disertācijas! Mani gribēja iespundēt kamerā ar skatu uz mežu! Mani, vecu jūrnieku, kurš nevar dzīvot bez skata uz jūru! Zini, parasti esmu lēns kā jers. Bet sev pāri darīt nevienam neļauju. Tad manī pamostas lauva — īstais Taļimovs, kara laiku mičmanis. Varbūt esi dzirdējis, ka pie Staļingradas dienēju Volgas flotilē, pats pavēlnieks savos memuāros atceras, kā nokāpu krastā un atvedu viņam «mēli». Un šie cerēja, ka es tik vienkārši padošos…» Viņš bramanīgi uzsita pa žilba 1 ti svītraina kuģinieka kreklā iespīlēto plato krūšukurvi, tad īgni pabraucīja mucīgo vēderu. «Nē, manās miesās jo­projām mājo cīnītāja gars. Ar dunci uzlauzu atslēgu, okupēju savu istabu un pieteicu sēdstreiku. Ārā negāju

un nevienam durvis vaļā netaisīju. Šie pa šķirbu bāza iekšā vēstules — sākumā draudēja, vēlāk lūdzās. Laikam baidījās, ka es nenosprāgstu badā, nezināja taču, ka man produktu krājumi veselai nedēļai. Bet tas glumais pielīdējs Vilis netiek atvaļinājumā, kamēr visi nav salikti pa plauktiem, prom braukt neuzdrīkstas — nevar taču atstāt vestibilā uz čemodāniem to Lietuvas nelaimes putnu, kura istabā aizbarikādējies dullais Taļimovs un iekārtojis tur otru Brestas cietoksni. Nu, beidzot bija pielauzuši šo iet uz devīto stāvu, nav jau cilvēks ar manām iekšām.»

Vēl Kundziņš atminējās, ka arī pats bija dižojies ar saviem panākumiem—esot pabeidzis disertāciju un nā­kamreiz šurp atbraukšot kā zinātņu doktors.

Nez no kurienes pie galdiņa bija uzpeldējis sirmais profesors Vobļikovs un, kā parasti, dāsni bārstīja paša diedzētus domugraudus.

«Cilvēka vērtību nosaka nevis tituls pirms viņa vārda, bet gan viss pēc šī titula sarakstītais.»

Kundziņš vēl tagad juta, kā pēc šī aizrādījuma sāka svilt vaigi, bet ar to tad arī iepriekšējā vakara notikumu filma aprāvās. Vienīgais, kam drīkstēja droši ticēt,— viņš atradās savā istabā un pulkstenis rādīja vienpadsmito rīta stundu.

Kāda laime, ka nosebotas brokastis! No domas vien, ka būtu jāēd mūžīgais cukurotais biezpiens un diētiskais burkānu sacepums, uznāca nelabums, sāka spiest pakrūtē.

Viņš uzmanīgi pārkarināja kāju pār gultas malu, pie­cēlās, pamanīja uz krēsla pidžamu un secināja, ka gulējis kails. Tad ieraudzīja uz grīdas izmētātos apģērba gabalus. Piesardzīgiem soļiem Kundziņš iegāja darba istabā. Kājas gan šķita ļoganas, tomēr ķermeņa svaru turēja. Varbūt atvieglojumu sniegs rīta rosme, pie kuras organisms pie­radis ka pie dienišķa stimulatora?

Kundziņš nostājās atvērto balkona durvju priekšā, pa- (cl.r. 11/ pirkstgaliem un dziļi ieelpoja. Smadzenēs ieplūda .l ini., un vii,r. gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr roku atiriur. izpildīja n ilgos gados iemantotu izveicību. Pat dio inigi pjaajas pietupties, šajā mirklī kāds atvēra un tūdaļ aizvēra istabas durvis, pēkšņs caurvējš uzvir- puļoja uz rakstamg ilda atstatos papīrus un izrāva tos , uz balkona. Kundziņš metās tiem pakaļ. Ar spalgu troksni aiz viņa aizcirtās balkona durvis, ar klusu klikšķi nokrita krampītis.

Pirmajā brīdī tas Kundziņu neuztrauca — likās daudz

svarīgāk uzlasīt pie margām un starp grīdas nelīdzenajām flīzītēm aizķērušās piezīmju bloka lapiņas. Tikai dažas bija pārlidojušas pāri un tagad kā milzīgas pārslas planēja virs košuma krūmiem. Ātrāk jāsaģērbjas un jānobrauc lejā — kamēr tās nav pievācis ar spodruma māniju ap­sēstais dārznieks. Kundziņš atliecās. Pār muguru pārskrēja saltas tirpas — izrādījās, ārā nemaz nav tik silti, kā bija licies iekšpusē. Un kāds tur brīnums? šķebinoši zilajā jūrā kā «peldošas salas» melleņu ķīselī vēl šūpojās aizvakardienas vētras atpūstie ledus gabali. Kundziņš pa­raustīja rokturi, bet tas nepakustējās. Viņš ielūkojās istabā un ieraudzīja, kā lēnām aizveras durvis uz gaiteni.

Kā tad tā? Viņš taču mēdza katru vakaru ieslēgties. Vēsums jau bija izdzinis no galvas durnuma atliekas, atmiņā atplaiksnīja pārnākšanas aina: pareizi, tikai augšā viņš atģidās, ka istabas atslēgu no administratora nav paņēmis; vēlreiz kāpt liftā negribējās, tāpēc viņš nolēma uzbungot stāva apkopēju Astru, kas šad tad, īpaši ki- novakaros, nakšņoja mazajā veļas kambarītī; Taļimova skaļās balss uzmodināta, meiča atslēdza durvis, ielaida Kundziņu apartamentos un novēlēja saldu dusu. Diez cik salda tā gan nav bijusi, bet salīdzinājumā ar paš­reizējām sprukām šķita laimes kalngals.