— Tavs priekšlikums pieņemts.— Nahodko piecēlās. — Tika-i vispirms paskatīsimies, vai Bereziners nav at- stajis atslēgu pie administratora.
Tā patiešām gulēja 1105. istabas plauktiņā — ievīstīta aprakstītā papīrā.
— Te sacīts, lai izsniedz to Viktoram Kundziņam,— šaubījās administrators.
— Pilnīgi pareizi. Viņš mus gaida augšā,— neļaudams vecajam virām atjēgties, Nahodko pakampa atslēgu.
Liftā viņi brauca klusēdami. Tagad neviens vairs nešaubījās, ka atradīs disertāciju profesora istabā. Bet kādā ceļā tā tur nokļuvusi, kāpēc? Vai tiešām Grigorijs Iļjičs nodomājis sarīkot pēceksāmenu un tādā veidā pārliecināties, vai viņi prot pielietot teoriju praksē? Maz ticams, ka cienījamais katedras vaditajs šajā nolūkā būtu izvēlējies kara rotaļu pionieru vecuma gaumē… Te jābūt citam āķim.
Kapteinis Nahodko atslēdza durvis, atgrūda tās vaļā. Gaismas šaltī, kas no gaiteņa ielauzās istabā, viņi ieraudzīja uz galda pelēkus vākus un uz tiem ar sarkanu tinti veidoto brīdinājumu: «Slepeni».
Pēc brīža viņi jau dauzījās pie Kundziņa durvīm. Bet tās neveras. Iekšā bija tumšs un tik kluss, it kā viņš būtu aizturējis elpu, lai ne ar ko nenodotu savu klātbūtni. Kad darbā laida dūres, istabā kaut kas sakustejas, atskanēja tādi kā čuksti, kuros Priedītis saklausīja arī Rūtas Grošas balsi. Beidzot Kundziņš atsaucās:
— Ar ko varu pakalpot?
— Taisiet vaļa! Disertācija atradusies,— Murjāns pasteidzās pavēstīt, it kā savus personiskos nopelnus uzsvērdams.
— Paldies… Sirsnīgs paldies!— Kundziņš apklusa, tad, kā sankciju saņēmis, ierunājās daudz raitāk:—Vai drīkstu jūs palūgt noglabāt to līdz rītam?
— Pie jums būs drošāk…—Zaicis arvien vēl nekā nesaprata.— Derētu arī pārbaudīt, vai kāda lappuse nav pazudusi.
Pēkšņi aiz durvīm atskanēja Grošas gražīgā balss:
— Imant, tu arī tur esi? Tad izbeidz, ludzu, šo nepiedienīgo jampadraci!
— Labi, un uzskati atradumu par mūsu kāzu dāvanu.
Tomēr pazust bez lieka trokšņa neizdevās — gaiteņa
galā atvērās citas durvis un spraugā parādījās Irinas Perovas melnā galva.
— Klusāk!— viņa skaļi sauca.— Tikko ar pūlēm aizmidzināju Tatiņu. Ja viņa vēlreiz pamodīsies, nebūs miera līdz rītam… Dzirdēju, ka jums ir satriecoši jaunumi, pastāstiet!
— Tikai ne šeit, vēl saskries ļaudis no visa vienpadsmitā stāva,— Priedītis pielika pirkstu pie lūpām un, atļauju neprasīdams, iemanījās Irinas istabā.
Ar klusu šņākoņu atvērās lifta durvis, no kabīnes izkāpa profesors Bereziners. Vatenī un garos ūdenszābakos, ar sporta somu plecā viņš šķita kā parādība no citas pasaules.
— Administrators teica, ka jūs esat paņēmuši manu atslēgu. Bet, ka tik svinigi sagaidīsiet, necerēju. Trūkst vienīgi orķestra un tautumeitu ar ziediem…— pamanījis Nahodko padusē mapīti ar Kundziņa manuskriptu, viņš sarauca uzacis:— Kāpēc joprojām neesat atdevuši? Cilvēks varbūt grasījās pa dienu pastrādāt…
— Ja jūs zinātu, Grigorij Iļjič,- kādus kreņķus mums sagādāja šī disertācija!—Gunta neizturēja.— Visu dienu to vien darījam, kā dzinām tai pēdas.
- Neka nesaprotu,— Bereziners pakratīja galvu. — Es taču atstāju vjņam zīmīti, lai paņem manā istabā.
— Tas ir garš stāsts…— Voitkuss iesāka.
— Tad ejam pie manis, uzkarsēsim patvāri, un pie tējas glāzes jūs visu izklāstīsiet.
— Un jūs mums,— Nahodko piebilda.
Odens vēl īsti nesīca, kad profesors jau bija beidzis savu stāstījumu. Tas skanēja gaužām vienkārši. Gaidīdams bārā, kamēr Džozefīne piepilda lielo termosa pudeli, Bereziners bija pamanījis uz galda pamesto Kundziņa
manuskriptu un drošības dēļ picvācis, lai nenoklīst,— galu gala disertācijai valstiska nozīme. Velti izklaudzi- nājies pie Kundziņa durvīm, viņš uzrakstījis zīmīti, ka rītausmā braukšot projām, tāpēc ieslēgšot atradumu savā istabā un atstāšot atslēgu pie administratora. īsi, skaidri, loģiski — brīnums gan, ka tāds atrisinājums nevienam nebija ienācis prātā. Bet tā jau bieži gadās, ka virspusē peldošais nepiesaista dziļumā nirēju uzmanību.
Inspektoru piedzīvojumu pārstāsts prasīja daudz vairāk laika. Profesors prata pacietīgi klausīties, un pie vārda tika visi, arī Imants Priedītis, kurš bija viņiem pēdējā mirklī pievienojies un tagad savus novērojumus saistīja ar Irinas neatvairāmo šarmu.
— Priecājos par jums,— Bereziners sacīja. — Manuprāt, šodien visi esat kaut ko ieguvuši. Arī tie, kuri pagaidām jūtas zaudētāju lomā.
— Jūs runājat tā, profesor, it kā par varītēm gribētu notikumiem «Magnolijā» piekabināt kādu morāli,— Priedītis pasmīkņāja.— Tā sakot, no šitā jums būs mācīties…
— Tādā gadījumā ņemu savus vārdus atpakaļ,— Bereziners tūdaļ piekāpās, tomēr gluži bez pedagoģiskā piesitiena iztikt nespēja:—Jo vairāk tāpēc, ka ikviens jau būs izdarījis šīs pēcdiploma prakses secinājumus…
» Paldies un neņemiet ļaunā, bet man pēc visiem jūsu šodienas uztraukumiem mācas virsū miegs.
Atklātne
Dāmu gambīts
Uzbrukums karaļa spārnā
Rokādes uz dažādām pusēm
Laika trūkuma draudi
Galotne
Gunārs Cīrulis
«MAGNOLIJA» CĪRUĻPUTENI
Redaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore S. Balode. Korektore M. Tirzite
Nodota salikšanai 17.08.85. Parakstīta iespiešanai 04.12.85. JT 04560. Formāts
84X108/32. Avīžu papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 6,72 uzsk. iespiedi.; 7,51 uzsk. krāsu nov., 7,73 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Pašūt. M> 803-5. Cena 65 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn.
.Ne 21/32246/J-2835. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS. piedaloties Nozares kolektīvās lietošanas informatīvajam skaitļošanas centram. Programmists 1. Bulkins
Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipografija, 226004 Rīgā, Vienības gatve II