GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Laikam gaisa spiediens mainās,— sirmais akadē­miķis jutās spiests paskaidrot.— Septītajā stāvā galva pēkšņi sāka griezties, un Maija uzstāja, lai turpinu ceļu liftā. Izsauca kabīni un ar varu iestūma mani šai būrī.

— Un kur tad pati cienmāte?

— Kāpj uz augšu. Bez manis viņa attīsta daudz spa­rīgākus apgriezienus, tā ka drīz būs klāt…

— Bet jūs taču nobraucāt lejā.

Lepiks palūkojās apkārt un atviegloti pasmaidīja:

— Patiesi. Un es bažījos par savu vestibulāro aparātu, visu laiku likās, ka grimstu pazemē, pat ausīs iedūrās!…— Pēkšņi viņa vaigā iegūla rūpju izteiksme.— Dies tēv ā varu iedomāties, kā Maija uztraucas! Viņa man allaž bijusi tāda panikas cēlāja, laikam redz mani nedzīvu šahtas dibenā. Bet es te apmainos laipnībām ar daiļo galda dāmu,— viņš sarosījās.— Lūdzu, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, palīdziet tikt uz augšu. Istabas atslēgas manā kabatā, viņa pat netiek pie savām sirdszālēm.

Viņš vēl tikai grasījās iekāpt liftā, kad blakām atvērās durvis un no kabīnes iztecēja apaļīgā Maija Lepika. Ieraudzījusi vīru, nopūtās un tūdaļ ņēmās pātarot:

— Redzēju taču, ka tu nospiedi nepareizo pogu — kā tāds mazs bērns, kas nespēj aizsniegt pareizo. Saucu, saucu, bet vai tu kaut reizi mūžā esi mani klausījis?

Viņa skatījās vīrā, un acīs sariesās asaras. Izmisuma vai aizkustinājuma — to Rūta nevarēja pateikt, bet arī tāpat bija skaidrs, ka viņa ir laimīga. Tik laimīga, ka šai mirklī šķita pareizāk nebraukt līdzi un atstāt viņus divatā. Un Rūta atkal palika lejā.

Vai viņai gribējās būt Maijas Lepikas vietā, vai ir sapņojusi par tādu nākotni? Tik tālu Rūta nespēja aiz­domāties, jo pazina sevi pārāk labi, tādēļ neticēja mī­lestībai no pirmā acu uzmetiena, savu jūtu noturībai. Pārāk ilgi bija grozījusies aprindās, kur kopēju jūsmu

par Fellīni asociāciju plūsmu vai Antonioni krāsu efektiem* uzskatīja par pietiekamu priekšnoteikumu pavadīt nakti kopā. Un tomēr Taļimova neaizpllvurotie piedāvājumi derdzās. Varbūt aiz snobisma, varbūt tāpēc, ka tēva nāve izsitusi pamatu zem kājām un likusi pārvērtēt līdzši­nējo dzīvi… Vienalga, bet patlaban Kundziņa kautrīgums un biklie simpātijas apliecinājumi bija vienīgais gaišums, kā bākas stars pirts gara radītajā miglā, kā droša osta, kur pēc visiem maldu reisiem var mest enkuru un rast patvērumu.

Rūta Groša iekāpa lifta kabīnē un nospieda pogu.

…Apmēram tai pašā laikā pie «Magnolijas» saimniecības ieejas piestāja kinomehāniķa mašīna. Šovakar seanss ne­bija paredzēts, tāpēc Oļegs negribēja rādīties pie gal­venajām durvīm, nevelējās, lai viņu redz administrators, kura dienesta pienākumos, šķiet, ietilpa arī ziņkārība. Vēl nez ko nodomās… Palaidīs baumas, ka Oļegs sailgojies pēc Astras.

Kad puisis bija veltīgi izklauvejies pie veļas kambarīša aizslēgtajām durvīm, viņš saprata, ka tās būtu nevis tenkas, bet neapgāžama patiesība. Nu vairs nebija jēgas slapstīties. Un izrādījās, ka šķietamais noslēpums zināms visiem.

— Guļ pie mātes. Un atslēgu paķēra līdzi, it kā tur glabātos nez kādi noslēpumi,— administrators pavēstī­ja.— Vienam arī tev tai pažobelē.nav ko meklēt. Nosalsi kā tai gaudu ziņģē ormanis stepē. Skaties, kas notiek laukā!

To Oļegs labi zināja. Pēdējos kilometrus viņš bija taus­tījies uz priekšu kā akls, jo sniega noķepušo prožektoru stari aprāvās mašīnas priekšā. Nācās vārda burtiskā nozīmē urbties krītošās sniega ķepas sašvīkātajā tumsā, metru pa metram lauzties cauri puteņa uzceltajiem aiz­sprostiem. Un tomēr viņš nerimās. Svarīgāk par visu šķita satikt Astru, mieru nedeva jautājums, kāpēc viņa pirmīt aizgāja, nesagaidījusi seansa beigas. Parasti mei­tene uzkavējās līdz pēdējai minūtei, palīdzēja iekraut mašīnā filmu kārbas, uzkopa zāli un tikai pēc tam at» vadījās ar atkalredzi sološu skūpstu. Vai tiešām tas garais milicis pačukstējis Astrai, ka viņš pavadījis nakti

pie' Džozefīnes? Tādā gadījumā būtu gudrāk nogaidīt un ļaut greizsirdības vētrai norimt. Bet gaidīt viņš pēkšņi vairs nespēja, likās, pasaule ies bojā, ja šovakar pat nesastaps meiteni. Tieši pagājušajā naktī viņš bija pa īstam sapratis, ka mīl Astru, ko viņam nozīmē meitenes paļāvības pilnais skatiens, glāsmainās lūpas. Vai tiešām viens vieglprātīgs solis izpostīs šo saskaņu, kuras dēļ viņš pašlaik bija gatavs atteikties no visiem agrāk slu­dinātajiem brīvās mīlestības postulātiem? Un Oļegs tik pārgalvīgi dzina mašīnu pa slideno šoseju, it kā ar dzīvības risku būtu iespējams izpirkt vainu.

Un nu izrādījās, ka ceļa galā viņu neviens negaida. Spējā spīts uzliesmojumā Oļegs atrāva bāra dunvis. Aiz letes saimniekoja Kalniešu Jēkabs, citādi nekas nešķita mainījies — pie galdiņiem, tinušies tabakas dūmu mutuļos, sēdēja apmeklētāji un uzbudināti pārsprieda problēmas, kas būtu pelnījušas daudz nopietnāku risinājumu.

— Saldējumu,— viņš noburkšķēja.— Pa vienai bumbi­ņai no katras zortes.

Oļegam garšoja saldumi, un viņš nekautrējās to publiski izrādīt. Smēķēt liedza profesijas specifika, šņabi viņš lietoja tikai augstos svētkos, kāpēc neatļauties tādu vājību? Ja kāds apšauba viņa vīrišķību, lai pamēģina mēroties spē­kiem. Oļegs izaicinoši pavērās apkārt, bet neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Oļegā pamazām nobrieda lēmums aizbraukt pie Astras. Kāpēc lai neuzdrīkstētos rādīties mātei acīs, ko viņš tai nodarījis? Ja dievbijīgā sieviņa citādi nebūs ar mieru, Oļegs vedīs meitu pie altāra, viņam nav žēl… Par Astras piekrišanu puisis nešaubījās, viņš taču bija pārvarējis sevi un gatavs pateikt tos vienkāršos trīs vārdus, no kuriem līdz šim bija vairījies kā no vecmodīgiem un salkaniem,—«es mīlu tevi». Un Oļegs strauji pielēca kājās…

Guntas un Aleksandra attiecības turpretī bija nokļu­vušas strupceļā. Tiesa, Voitkuss to vēl tikai neapzināti nojauta, jo patlaban prātu nodarbināja daudz būtiskāks jautājums: kā izspiest atzīšanos no noliktavas pārzines Olgas Grīnbergas, par kuras noziedzīgajām izdarībām viņš vairs nešaubījās. Bet Gunta ar sievietēm piemītošu intuīciju jau bija sapratusi, ka viņu raksturi ir diametrali pretēji, ka dzīves uzskati nesaskan nevienā jautājumā. Labāk izdarīt secinājumu tagad nekā pēc kāzām, kad šī nesaderība izpaudīsies ik uz soļa, pat tādos šķietamos sīkumos kā mēbeļu iegāde vai tapešu izvēle. Šai ziņā «Magnolijā» pavadītais laiks bija devis nepārprotamus rezultātus. Un tomēr sirds sāpēja.

Kāpēc? Lai to noskaidrotu, Gunta nolēma pastaigāties pa iemīļoto maršrutu līdz bakai un atpakaļ. Kas par to, ka pēkšņi uzradušies negaisa mākoņi brīdināja nekur tālu neiet, ka no selgas atlidojis pūtiens neganti plosīja matus? Daudz stiprāka vētra plosījās apziņā: vai tiešam viņa nemīl Sašu, ja tagad ar tik vesu prātu spēj apsvērt visus savas nākotnes «par» un «pret»? Bija taču kvēli skūpsti, aizrautīgi čuksti, tas tuvums starp sievieti un vīrieti, ko mēdz uzskatīt par mīlas augstāko apliecinā­jumu… Vai vispār viņa spējīga kādu iemīlēt pa īstam, ja no tā visa tik viegli atsakās? Laikam taču, jo negribēja turpināt attiecības ar Sašu, atskārtusi, ka tās neparaugs laimīgā ģimenes dzīvē…

Par to Gunta bija galīgi pārliecinājusies pirmīt, kad viņi bija gājuši vakariņās — pa paradumam roku rokā. Vestibilā, patvērušās no nejaukā laika, stāvēja apkārtnes ciema iedzīvotājas, arī dažas nama darbinieces un pie- davāja atpūtniekiem savus rokdarbus. Gunta pat nepa­skatījās uz viņu pusi, bet Voitkuss nolasīja kārtējo sprediķi, uzkapa augstos plauktos un apsūdzēja mietpilsoņus spe­kulācijas veicināšanā. «Bet viņas taču nezog, pārdod pašu izstrādājumus, kam no tā kāds ļaunums?» Gunta bija iebildusi. «Bez mākslas padomes atļaujas, bez finansu inspekcijas ziņas. Nē, tā ir kaitniecība!»—«Vai nav vien­alga?»—«Vienaldzība ir pirmā pagrimuma pazīme,» Voit­kuss bija paziņojis.