GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

To laikam nevajadzēja piemetināt, jo tūdaļ visu domas atkal pievērsās bez vēsts pazudušajai doktora disertācijai. Apritējusi vesela diena, atklātas dažādas nebūšanas, izjukušas šķietami noturīgas attiecības un dibinātas jau­nas, izkristalizējušās, svaigas atziņas, pārbaudītas četras hipotēzes, bet katra novedusi strupceļā. Atlika vienīgi cerēt, ka drīz atgriezīsies Leonīds Nahodko un paziņos: viņa zinātniskā metode vainagojusies ar panākumiem.

Citādi būs jāsamierinās ar neveiksmi un jālūdz pie­redzējušā kriminālistikas profesora Grigorija Berezinera palīdzība.

Kapteinis Nahodko sevi uzskatīja par ugunīm un ūde­ņiem cauri gājušu un rūdītu kriminālinspektoru, ko nekas nevar satraukt. Pēdējā laikā viņš pārliecinājās, ka tomēr spēj pārdzīvot. Pirms katra valsts eksāmena viņš bija uztraucies kā zaļknābis un tikko valdīja aizkustinājuma asaras, kad no Minskas augstākās milicijas skolas priekš­nieka saņēma diplomu un žetonu, kuram vēlāk pat pasūtīja dublikātu, lai arī civiluzvalkā varētu lepoties ar augstāko izglītību. Tagad, viens sēdēdams savā istabā; viņš mocījās pašpārmetumos. Biedri tēloja indiāņus uz kara takas un bija aizņemti ar pēdu dzīšanu, nopratināšanu, varbūt pat kratīšanu, līdz ausīm iestiguši meklēšanas procesā, ie­kvēlojušies dažādu variantu cilāšanā. Tikai Nahodko bija atteicies piedalīties šajā pašdarbībā. Kāpēc? Biedri taču bija lūguši uzņemties vadību. Vai tiešām viņš jūtas par vecu spontānai rīcībai, kas neiekļaujas nekādu reglamentu ietvaros? Tātad trīsdesmit četru gadu vecumā kļuvis par iesīkstējušu formālistu un birokrātu? Pirmā vecuma pa­li 2 zīme? Diez vai — tēvs noteikti būtu atbalstījis Guntas ierosmi, kaut gan sen saņem pulkveža pensiju, kas ļauj dzīvot, rokas klēpī salikušam. Leonīds Nahodko, seniors, neaizraujas ne ar ģimenes dārziņa kultivēšanu, ne ar makšķerēšanu, nedz ar citu par vaļasprieku pārkristītu ienesīgu nodarbību. Kara beigās viņš bija piedalījies rajona centra atbrīvošanā, bet šodien pilda tajā brīvprātīgo kār­tības sargu vienību štāba priekšnieka pienākumus, kas itin labi saderas ar hronisko bezmiegu, taču vēl vairāk ar jauneklīgo entuziasmu.

Tāpat kā tēvs, Leonīds, jaunākais, neatzina aplamo apgalvojumu, ka lieli notikumi neskarot klusās mazpilsētas, viņš ticēja jūrnieku pieredzei — vētra seklumā ir daudz bīstamāka nekā selgā. Un ļoti cerēja, ka arī dēls, protams, dēls, kura piedzimšana gaidāma vasaras beigās, tāpat iemīlēs kluso provinces pilsētu ar tās šķietamo miegainību.

Milicijas kapteinis Nahodko no paša sākuma bija no­raidoši izturējies pret «Magnoliju» un visu, kas saistīts ar milzīgā atpūtas kompleksa celtniecību un ekspluatāciju. Protams, būtu tuvredzīgi noliegt labumus, ko tas atnesa rajona tautsaimniecībai. Pirmām kārtām nams deva darba iespējas zivju ieguvē un apstrādē neiesaistītajiem zvej­niekciemu iedzīvotājiem. Tomēr viņš nepiekrita oficiālajam viedoklim, ka pasākums nostiprinās ģimeni. Atpūtas namā nopelnītā nauda nepaplašināja kopējo budžetu, bet tika notērēta Maskavas un Rīgas modes ietekmē pieaugušajām vajadzībām — pat dārzā rušināties vietējām jaunavām gribējās vienīgi firmas džinsos un safari kreklos. Un kurš vīrietis gan spēja turēties pretī kārdinājumam no­baudīt konservēto somu alu, ko bārā pārdeva par pusotru rubli bundžā?

Agrāk viņš neparko nebūtu noticējis, ka rajonā var pazust kāds slepens dokuments. Vairākums iedzīvotāju pat īsti nezināja, ko tas nozīmē — disertācija. Šai ziņā Prieditim taisnība: vainīgais jāmeklē upura tuvākajā ap­kārtnē— starp atpūtniekiem un cilvēkiem, kas saistīti ar «Magnoliju».

Diemžēl līdzšinējie rezultāti liecināja, ka viņš nepareizi «aizāķējies». Zinātnieki nav bērni, kuri nesaprot, ka meliem īsas kājas. Ja kāds no viņiem — Rīgas aspirants Vec­meistars vai kāds Maskavas institūta līdzstrādnieks — būtu piesavinājies Kundziņa doktora disertāciju cerībā izmantot tās tēzes paša darbā, plaģiāts drīz neizbēgami nāktu gaismā. Tikpat absurds šķita variants, ka iejaukts

ogļracis vai kāds «Magnolijā» iemaldījies cilvēks — ki- nomehāniķis, zvejas vīrs, garām braucošs automobilists. Tiesa, ir tāds sakāmais, ka labā saimniecībā noder itin viss. Bet ne jau izlietots rakstāmpapīrs, nav taču pirmie pēckara gadi, kad to būtu satinuši kulītēs, kur iebērt mellenes vai meža avenes. Patlaban tirgū drīzāk ieraudzīsi skaitļojamās aparatūras perfoloksnes. Līdzīgu iemeslu dēļ atkrīt arī nama personāls — nav jēgas, nav materiālā stimula… «Vai iespējams cits motīvs?» Leonīds Nahodko prātoja. «Psiholoģisks, personisks? Varbūt atriebība? Var­būt tas ir bezgaumigs joks no tā saucamas apcelšanas sērijas? Pat egocentriskais Taļimovs nebūtu tik ilgi āzējis kolēģi. Un ciniskais profesors Vobļikovs? Viņš taču atzīst vienīgi sevi un ik reizi, ieraugot savu veidolu spoguli, paklanās, katrā sarunā pasaka ne tikai pēdējo vārdu, bet vismaz pēdējos piecdesmit.» Nahodko neapskauda viņa ēnu, kurai mūžīgi jāuzturas profesora sabiedrībā. Profesors jau sen bija iekarojis to virsotni, no kuras sveši sasniegumi vairs nešķiet apskaužami. Aiz matiem pievilkt'a rādījās fantastiskā hipotēze, ka disertācija iz­nīcināta, lai laupītu Kundziņam izredzes ieņemt augsto amatu, pēc kura tīkoja cits kandidāts. Nē, jāatmostas no murgainiem sapņiem!

Atlika secināt, ka šeit tomēr darbojies cilvēks no malas, noziedznieks, kurš rūpīgi plānojis šo laupīšanu, nevis nevilšus ieraudzījis disertāciju un, izmantodams gadījumu, piesavinājies. Tāds rfepaļausies uz improvizāciju, necerēs, ka Kundziņš kaut kur pametīs manuskriptu vai atstās durvis neaizslēgtas. Tāds būs iepriekš izpētījis, kā var iekļūt istabā. Būs pats vai ar pakalpiņa starpniecību uzzinājis, ka Kundziņš ik vakaru dzer miega zāles un allaž guļ pie atvērta loga. Lūk, vienīgais drošais ceļš, pa kuru iespējams iegūt disertāciju, ja tā patiešām tāda riska vērta.

Nahodko piecēlās un izgāja uz balkona. Nemaz nav jābūt alpīnistam, lai pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzrāptos līdz vienpadsmitajam stavam, pie labas gribas arī viņš nokļūtu galā. Versija šķita aizvien ticamāka, vēl tikai jāpārliecinās, vai apartamenta pusē tāpat aug zarainas priedes, kas, rāpjoties augšup, atvieglotu pirmos soļus. Un tad dzima neatvairāma ideja pašam izmēģināt, vai šis teorētiskais pieņēmums ir reāls, veikt «izmeklēšanas eksperimentu». Ne jau velti viņš no rīta bija pieteicies par ekspertu.

Šoreiz Kundziņš atvēra durvis pēc pirmā klauvējiena, bet, ieraugot Nahodko, viņa seja apmācās.

— Atnācāt iepriecināt ar labām ziņām?— viņš jautāja dīvaini vienaldzīgā balsī, pat necenzdamies slēpt vilšanos.

— Zinātnes mērķis — izdibināt patiesību, ja nemal­dos,— Nahodko savam mērķim tuvojās aplinkus.— Gribu pārbaudīt vienu versiju, ja jums nav iebildumu… Vai pagājušo nakti gulējāt cieši?

Kundziņš saviebās — acīmredzot atgadījums nebija pa­tīkams.

— Parasti man ir ļoti caurs miegs. Pat ar miega zālēm pamostos vismaz reizi naktī. Bet vakar bija īpaši apstākļi…

— Saprotu. Tātad nav izslēgts, ka istabā kāds ielavījies un paņēmis manuskriptu, ko tomēr uznesāt no lejas?

— Es vienmēr atstāju spraugu vaļā. Bet jus taču nedomājat: kāds nolaidies pa virvju kāpnēm no helikoptera? Citas pieejas manam . balkonam nav — vienpadsmitais stāvs, nevis otrāis vai trešais.