GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Un no kaimiņu balkona?

— Cik garš, tik plats — es šorīt pārliecinājos,— Kun­dziņš pamazām iesila.— Ja nu vienīgi cirka akrobats ar drošības jostu…

— Tad paliek stateniskais ceļš. Ar jūsu atļauju es pa to nokāpšu un atkal uzrāpšos augšā.

Nenogaidījis atbildi, Nahodko grasījās pacelt žalūziju, ar kuru Kundziņš bija papildus izolējies no nemīlīgās ārpasaules, bet istabas saimnieks aizsteidzās priekšā — vēl pārāk dzīvi iztēlē glabājās šorīt Rūtas balkonā redzē­tais.

— Vienu mirkli, tā var pārbiedēt cilvēku. Tūlīt pa- brīdināšu dāmu, kas dzīvo zem manis…— Viņš uzgrieza Rūtas istabas telefona numuru, bet zvans izskanēja tuk­šumā. Vīlies nolika klausuli un paspēra soli sānis. — Laip­ni lūdzu! Tikai paturiet prātā, ja kas notiks, es jums pakaļ nelēkšu.

Plastmasas aizkars pacēlās ar klusu švīkoņu, pa at­vērtajām durvīm istabā ielidoja sniega pārslas, kuras brāzmainais aprīļa vējš sagrieza vērpetēs. Durvis tūdaļ atkal aizkrita, atdalīdamas kapteini no mājīgās telpas, un viņš saprata, ka tikai tēlo darbīgumu. Kam šis lētais teātris vajadzīgs, ja ne pašam, lai atjaunotu šorīt pa­zaudēto kopību ar biedriem? Tumsā taču neieraudzīsi nedz pirkstu nospiedumus, nedz citas pēdas. Vienīgi ne­vīžīgi aizvērts lūkas vāks varētu pastāstīt, ka pirms viņa šo ceļu staigājis kāds cits.

Viņš palūkojās lejup, bet nespēja nekā saskatīt. Snieg­putenis auroja un gaudoja, baltiem plīvuriem sitot, dejoja riņķa danci ap namu, izveidojot tādu kā punktainu bez­dibeni, no kurienes arī viņu, protams, redzēt nevarēja. Veltīgs bija ari mēģinājums saklausīt, vai no istabām neatlido kads troksnis — ausīs skanēja tikai vētras vaidi, kas brīdināja neielaisties šai riskantajā pasākumā. Bet atgriezties būtu vēl nejēdzīgāk — ko teiksi Kundziņam, kā raudzīsies acīs biedriem, kuri gaida no viņa vismaz kaut kādu versiju?

Nahodko piespieda sevi atliekt sastingušos pirkstus, kas bija krampjaini ieķērusies margās, un satvēra dzelzs skavu, pacēla sveloši auksto vāku. Tas, it kā nesen ieeļļots, viegli pagriezās eņģēs. Labi vien ir, ka viņš uzāvis kedas, tikpat lieti būtu noderējuši arī cimdi, jo jau pirmajā «pieturā»— Rūtās Grošas balkonā — nācās sildīt rokas zem vilnas kamzoļa.

Šoreiz lūkas vāks izrādīja spīvu pretestību, viešot Na­hodko apziņā šaubas. Kaut gan iespējams, ka no apakšas to ar muguru un pleciem vieglāk pacelt…

Devītajā stāvā kāds bija mājās. Caur oranžkrāsas aizkariem spraucās silta gaisma, kā rietoša saule iezīmējās galda lampas apaļais abažūrs, spocīgi — te saraujoties, te augot augumā — šurpu turpu slīdēja cilvēka ēna, lai­kam urdoša doma neļāva iemītniekam sēdēt uz vietas. Arī te Nahodko lieki nekavējās, baidīdamies iztraucēt darbā nogrimušo zinātnieku. JāCer, ka tas neiznāks uz balkona, kur pēdas miklajā sniegā varētu radīt iespaidu par neidentificēta lidojoša ķermeņa pasažiera apciemojumu. Putenis pēkšņi bija mitējies, sals pieņēmās, uzspīdēja mē­ness.

Vel trīs stāvus zemāk no tumšas istabas plūda klusa simfoniskā mūzika. Tikai pēc brīža Nahodko aptvēra, ka te dzīvo Imants Priedītis, kas droši vien aizmirsis izslēgt radiotranslāciju. Un arī durvis atstājis pusvirus. Kap­teinim tā sala, ka viņš nolēma pārtraukt kapelēšanu — tāpat skaidrs, ka fiziski normāli attīstītam vīrietim ie­spējams tāda veidā arī naktī iekļūt pat vienpadsmitā stāva istabā. Ja vien pa ceļarn nesasalst ragā — kā pat­laban viņš, kurš gatavs pārkāpt visus pieklājības likumus un treniņuzvalka palīst zem drauga pēļu segas, lai tikai asinis atsāktu riņķot. Viņš pārliecās pār margām un pa­manīja krietni zemāk uz treliņiem baltojam it kā drēbes gabalu, it kā sniegu, bet tā varēja būt arī paprāva papīra driska.

Vēlāk Nahodko nemācēja izskaidrot, kāds hipnotizējošs spēks piespieda atteikties no vilinošā patvēruma un tur­pināt mokpilno ceļu.

Taustāmais mērķis iedvesa jaunu sparu, un atlikušo gabalu Nahodko veica samērā ātri. Viņš piesardzīgi at- lipināja papīru no slapjās margas, iebāza kabatā un devās atceļā. Priedīša istabā Nahodko aizdedzināja gaismu un mēģināja saburtot izplūdušo rakstu. Kā par brīnumu, nesamirkušas bija palikušas locījuma vietas, un izdevās izlasīt uzrunu «Cien. biedri Kundziņ», kā ari skaitli zem neatšifrējamā paraksta—«1105». Paga, paga, vai tik tas nebija profesora Berezinera istabas numurs? Nahodko pacēla telefona klausuli.

— Biedri Kundziņ, kapteinis Nahodko traucē… Vai jūs neatceraties, ko jums rakstīja Grigorijs Iļjies Bereziners. Vabūt paziņoja, kad būs atpakaļ no makšķerēšanas?

— Man?— Kundziņa pārsteigums bija neliekuļots. — Mēs pat īsti pazīstami neesam. Pirmajā dienā viņš pienāca pie mūsu galdiņa, stādījās priekšā, bet kopš tās reizes esam tikai sasveicinājušies… Nē, draugs mīļais, jūs kaut ko jaucat. Un kur jūs vispār esat — vēl starp debesīm un zemi?

— Priežciema sakaru kantorī.

Kundziņš nesaprata kapteiņa sarkasmu un možā balsī, kas it nemaz neatbilda deklarētajai miegainībai, atvadījās:

— Nu tad paldies dievam! Jo es gribēju aizslēgt balkona durvis un doties pie miera.

Nahodko domīgi uzlūkoja atrasto zīmīti, kas žāvējās uz lampas plastmasas abažūra un viegli kūpēja. Svītras gan kļuva arvien violetākas, tomēr burti sākotnējās aprises neatguva. Kaut arī viņš nebija pārliecināts, vai tas ir Berezinera rokraksts, intuīcija teica priekšā, ka sūtītājs ir 1105. istabas iemītnieks. Kādu informāciju tas gribēja pavēstīt Kundziņam, kāpēc nepiezvanīja vai nenodeva tam vēstuli — uz šiem jautājumiem varēja atbildēt vienīgi profesors pats. Nahodko uzgrieza Berezinera telefona nu­muru, tad piezvanīja administratoram un uzzināja, ka makšķernieki vēl nav pārradušies. Brīdi vilcinājies, viņš palūdza sameklēt Priedīti un pateikt, lai tas uzbrauc savā istabā,— pēkšņi bija zudusi jebkura vēlēšanās atsākt naksnīgo eksperimentu.

Kad īsi pēc četriem atskanēja elektroniskā modinātāja uzstājīgie pīkstieni, Grigorijs Bcreziners nolādēja savu spītīgo raksturu, kas nebija atļāvis atzīties, ka viņa gados makšķerēšana rītausmā vairs nav nekāds patīkams piedzī­vojums, bet gan ierastā dzives ritma traucējums. Tagad līdz pat pusdienām sāpēs galva… Ja uzskata, ka bezmiegs ir pirmā vecuma pazīme, tad profesors vēl bija jauns, jo varēja ar baudu sust divpadsmit stundas no vietas. Bet rajona milicijas priekšnieks bija iestāstījis, ka zandarti ķeroties tikai rīta mijkrēslī, un viņš kā pēdējais muļķis neuzdrošinājās atteikties.

Pēc aukstās dušas, kuru Bereziners neieredzēja kā zobu sāpes, tomēr uzskatīja par vienīgo līdzekli jau­neklīgas formas saglabāšanai, ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, un, kad viņš pēc desmit minūtēm ierausās iekšlietu nodaļas zaļajā gazikā, bija grūti pasacīt, kurš no abiem braucējiem ir kādreizējais students, kurš profesors. Arī neizgulējies viņš izskatījās jaunāks par saviem sešdesmit septiņiem gadiem — slaids, ar šauru galvu, kuru vainagoja īsi apcirpti sirmi mati, un urbjošu skatienu aiz brillēm baltmetāla rāmjos. Kalsna seja, kuras ādas krāsa atsauca atmiņā auzu pārslu tumi un raksturoja viņu kā kabineta darbinieku. Bereziners neapšaubāmi bija viens no tiem cilvēkiem, kas, nepaceļot balsi, vienmēr panāca to, ko vēlējās. Rajona milicijas priekšnieks Ralfs Klinškalns tur­pretī bija miesās izplūdis un pirms laika par plikpauri pārvērties četrdesmitgadnieks ar aizdusu, plakanpēdu, al­laž sasvīdušām padusēm un citām trafaretām komiskā tēla iezīmēm. Arī viņš nebija nekāds kaislīgais makšķer­nieks, ezeru un tā īpatnības pazina tikai pēc kolēģu nostāstiem, bet ko vien cilvēks nedara, lai izdabātu kādreiz dievinātajam pasniedzējam, kuram labi sakari pat visaug­stākajās ministrijas aprindās!