GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Voitkuss neticēja viņas īsajam prātam, taču trūka pie­rādījumu. Ar tādu kā sesto maņu nojautusi inspektora mulsumu, Grīnberga pārgāja pretuzbrukumā:

— Vai jūs nevēlētos kādu nedēļu pastrādāt manā vietā? Tad redzētu—jāsvaidās kā ķīsim pa pelniem. Es kā tāds uzvilkts pulkstenis — no rīta līdz vakaram prātoju tikai par to, kā izpildīt atpūtnieku pasūtījumus. Mūsu ēdienkarte taču ir ar izvēli. Plānots, ka zivi poļu gaumē grib katrs piektais pusdienotājs, bet pēkšņi izrādās, ka to vēlas gandrīz visi. Un Oļai prasa zandartu. Kur es to izraušu, par to nevienam nav nekādas daļas. Varētu, protams, apmainīt bāzē pret gaļu un atteikties no kom­pensācijas par cenu starpību… Jūs pirmīt iepazināties ar mūsu galveno grāmatvedi, tāpēc iztikšu bez komen­tāriem. Tomēr es šeit strādātu līdz pat pensijai, ja nebūtu šo mūžīgo apvainojumu un pārmetumu — reiz noliktavas pārzine, tad noteikti krāpniece, ja vīrs atbrauc pakaļ, tad ne jau bez savtīga nolūka. Arī jūs, lūk, neticat, ka viņš žēlo sievu… Bet ko es te tik daudz — pavaicājiet Raimondam!

Tiešām, laukumā aiz noliktavas logiem slapjdraņķa plan- čkā nobremzēja antracīta krāsas volga un nozibsnīja ar tālajām ugunīm. Tad motora dūkoņa apklusa, dobji noklaudzēja mašīnas durvis, un pēc brīža bez pieklau­vēšanas ienāca pārzines vīrs, vidēja auguma pieCdesmit- g-ad nieks ar rūpīgi sasukātiem tumšiem matiem un gludi skūtu seju, kuras neizteiksmīgie panti saistīja uzmanību jau tāpēc vien, ka neatklāja nevienu giņa rakstura iezīmi. Slaucīdams norasojušos briļļu stiklus, Grīn­bergs nepamanīja, ka sieva nav viena, un pat nevīžoja sasveicināties.

— Šitādā suņu laikā neatmaksājas kustēties no garāžas laukā, divreiz gandrīz iekūlos grāvī. Izglāba jaunās riepas, ko atveda tas aptaurētais tālbraucējs. Bet tev bija žēl naudas…

— Varbūt pie viena izstāstīsi biedram arī savu bio­grāfiju?— Grīnbergai beidzot izdevās apraut vīra mo­nologu.— Milicijas inspektors būs ļoti pateicīgs.

— Jūs no Rīgas? Tad varbūt pa ceļam patērzēsim,— Grīnbergs neapmulsa.— Bet patlaban nedrīkst zaudēt ne mirkli —ja piesals, es par jūsu dzīvību negalvoju.

— Līdz ar to man nav morāiu tiesību jūs aizkavēt,— Voitkuss tūdaļ saprata, ka viņam darīšana ar viltīgu pretinieku.— Viss atkarīgs no jūsu atbildēm. Jo tās būs kodolīgākās, jo ātrāk tiksim galā. Tātad: ko jūs katru vakaru vedat no «Magnolijas» uz Rīgu?

— Visvērtīgāko, kas man ir,— sievu.

— Bet es dzirdēju, ka jūs nemaz tāds paraugvīrs neesot. Iesniedzāt laulības šķiršanas pieprasījumu…

— Tieši tādēļ. Viņai taču tiesības uz pusi no man­tības,— Grīnbergs nekaunīgi pasmaidīja.

— Un ceļa uz Rīgu nekur neiegriežaties?

— Jūsu jautājumā ieprogrammēta atbilde, kuru pats labi zināt. Kad izdodas izrauties agrāk, allaž apstājamies bāzē vai kolhozā. No kurienes, kā jums liekas, uz jūsu galda gurķi un lociņu salāti? Nebūtu Olga tik apsviedīga, atpūtnieki sen sirgtu ar avitaminozi. Un par pliku paldies neviens nekā nedod. Visur šis tas jāatstāj — vismaz kon­fekšu kārba vai ziedu pušķis.

— Skaidrs,— Voitkuss gluži negaidīti mainīja sarunas tēmu.— Vai nepateiksiet, cikos jūs vakar braucāt uz Rīgu?

— Tā ap četriem. Pusē piecos mēs jau bijām pie «Rī­tausmas» priekšsēdētāja. Ja vajag, viņš apliecinās.

— Vairs nevajag, es ar viņu jau sazinājos. Un dzirdēju, ka no kolhoza kantora braucāt nevis uz Rīgu, bet atkal Priežciema virzienā. Varbūt jūs pastastītu, ko bijāt «Mag­nolijā» aizmirsis?

— Es?!— Grīnbergs atzina par pareizu neliegties. — Es nekad neko neaizmirstu. Sieva gan spējīga pat galvu pazaudēt,— viņš centās pārvērst šo starpgadījumu lēta jokā.— Šoreiz, par laimi, tā bija tikai rokassoma ar visām pavadzīmēm.

— Un tās dēļ šeit uzkavējāties gandrīz līdz pusnaktij…

— Uz tiem kreņķiem, paši saprotat…— Viņš pakasīja zodu.—Bet es — ne lāsītes, pie stūres nekad nebrūķēju. Un tik vēls nemaz nebija.

— Tad jau bufetniece var apliecināt, cikos atvadījaties.

— Ko jūs!—sarunā iejaucās Olga Grīnberga.— Tik bagāti neesam, lai dzertu ar Zozītes uzcenojumiem. Ne­laimes gadījumiem man ir sava rezerve. Eksportvariants. Ja Raimonds tā nesteidzinātu, es jūs labprat…

— Pilnīgi izslēgts,— Voitkuss atkal pievērsās Olgas vīram.— Un kur jūs ieraudzījat Kundziņa slepeno di­sertāciju?

— Pirmā dzirdēšana. Sveši noslēpumi satrauc tikai babas.

— Neesat ne acu galā redzējis? Tādi kartona aktu vāki, sasieti ar baltu auklu…

— Vairāk par «nē» diemžēl pasacīt nevaru. Labprāt pakalpotu, bet šoreiz tas nav manos spēkos.

Paldies par to pašu. Ja tomēr kaut ko atcerēsieties, noteikti dodiet ziņu. Mans vārds ir Aleksandrs Voitkuss, un es te dzīvošu vēl veselu nedēļu. Laimīgu ceļu!

Atvadījies arī no Olgas Grīnbergas, viņš devās uz bāru.

— Šis liktenīgais Raimondo nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Tāpēc bija no svara radīt iespaidu, ka jautājumi par produktu aizvešanu bija tikai manevrs, lai novirzītu viņa uzmanību no galvenā — Kundziņa disertācijas.

— Bet tas patiešām ir galvenais,— nesaprata Zaicis.

— Ko tu ar to panāci?

— Ka viņš nejauks pēdas, ka nebrīdinās Igaunīti, kurš var no atvaļinājuma arī neatgriezties. Un bez direktora tā kopaina nebūs pilnīga.

— Tu esi pārliecināts, ka direktors?…— Priedītis šau­bījās.— Tad jau iznāk, ka vairs nedrīkst ticēt itin ne­vienam.

— Varbūt ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāv9kli… Pastāv tāds formulējums. Vai paviršība, kas robežojas ar kaitniecību,— to noskaidros revīzija. Kur pazudis» Na- hodko? Vakariņās netika manīts.

— Starp citu, arī tavas Guntas te nav,— Zaicis teica ar traģisku zemtekstu.

— Laikam atkal pastaigājas, viņa kā traka uz svaigu gaisu.— Voitkuss vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Pats esi traks!— Imants neizturēja.— Paskaties, kas ārā notiek!

— Tu doma, ka jāiet viņu meklēt?— Voitkuss negribīgi cēlās kājās.

— Vari necensties.— Priedītis atsēdināja viņu krēslā.

— Viņa ir aizbraukusi. Uz neatgriešanos. Ar Žozīti, kas atveda mūsu lielo siržu lauzēju Murjāņu. Lika pateikt, lai tu viņu nemeklē! Un lai neturi ļaunu prātu. Ja gribi zināt, ko viņa par tevi domā, pacienājies ar kafiju! Tā ir Guntas neizdzertā krūzīte.

Voitkuss mehāniski izstiepa roku, tomēr tasītei nepie- skārās. Tiesa, pēdējos mēnešos Guntas pastāvīgā klāt­būtne, neatlaidīgie mēģinājumi stumdīt viņu un bīdīt, vietā un nevietā uzbāzties ar padomiem un vadošiem norā­dījumiem reizēm sakaitināja līdz baltkvēlei, un tad gri­bējās gandrīz vai skaļi kaukt, triekt dūri pret galdu, paslēpties vai aizmukt uz pasaules galu, lai atgūtu rīcības brīvību un pašcieņu. Guntas argumenti, kurus allaž ieva­dīja palīgteikums «Ja tu mani mīli…», ar laiku izraisīja šaubas, vai viņa mīlestība pietiekami stipra, lai tās dēļ butu jānes visi šie nebeidzamie upuri. Pat tagad Voitkuss nespēja īsti saprast, kas viņā gūst pārsvaru — atvieglojuma sajūta vai sāpes? Bija tikai aizvainota patmīļa un tukšums. Un arī nožēla, ka šo izšķirošo soli nav -spēris viņš,— tad varbūt būtu izdevies saglabāt draudzī­gas attiecības. Nekas, gan sadzīs arī šī brūce — vai tad maz draugu visapkārt?

— Klausies, Sašiņ,— Zaicis stomīgi sacīja.— Mēs ar Guntu jau bijām pie viņas tēvoča. Ja arī tev nav iebildumu, Guntas vietā atbrauks Maruta un Andris un mēs šo pēdējo nedēļu pavadīsim kopā. Bet tu pārietu uz manu istabu un dzīvotu viens kā kungs, varētu netraucēti pētīt noliktavas papīriņus.