GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Toties Klinškalna virtuvē abi nudien jutās labi. Apakš­pulkveža sieva rīta agrumā bija aizbraukusi uz Rīgu, un viņi varēja pa īstam izvērsties plašajā telpā, kas drīzāk atgādināja lauku mājas ķēķi, nevis ar modernām mēbelēm pārblīvēto ēdienu gatavošanas cehu ar niķīgajiem kombainiem, par kuriem sapņo visas šodienas jaunlaulātās. Pat naži, tavu brīnumu,, bija asi, un līdakas tīrīšana nesagādāja īpašas grūtības. No zivju pildīšanas gan viņi vienprātīgi atteicās — tā tomēr bija sieviešu darīšana. Tāpat uzsviedīs uz pannas un uzceps.

Drīz vīri izmetās līdz apakškrekliem, un valodas tūlīt kļuva vaļsirdīgākas, it kā žaketes būtu kavējušas izkratīt sirdi.

— Vakar mani nomocīja viens galvaspilsētas žurnā­lists,— Ralfs Klinškalns stāstīja.— Šogad mūsu rajonu uzskata par labāko republikā, un viņš bija atbraucis iz­dibināt, kā es to panāku. Mēģināju pierādīt, ka tas nav mans nopelns,— likuma pārkāpēji kļuvuši dumjāki, tāpēc tos vieglāk noķert. Bet viņš uzskatīja, ka mans paziņojums ir cildenākās īpašības — kautrības — izpausme. Galigi pie­spieda mani, kā saka, pie sienas, lai es dodot materiālu literārajam portretam. Lai sanākot pilnasinīgs milicijas darbinieka tēls ar individuāliem piesitieniem… Beidzot man izspruka teikums par monētu kolekciju, ko glabāju, atceries, vēl no tiem laikiem, kad nācās nodarboties ar numismātu afērām. Lai iejustos, toreiz sāku krāt arī pats… Tu būtu redzējis, cik pacilāts viņš bija, pat izlikās nemanām, ka uz kārbām vismaz desmit gadus veca putekļu kārta. Un tagad es avīzē figurēšu kā kaislīgs numismāts, man rakstīs citi aptaurētie, dalīsies pieredzē, piedāvās maiņas… Nu pasaki — vai tā nav bezdievīga krāpšana?

— Ir dzirdēti ļaunāki gadījumi,— Bereziners nepūlējās liekuļot līdzcietību.— Tāds jau pozitīvo varoņu liktenis… Zini, kāpēc neaizeju no katedras, kur darbs man jau sen apnicis? Tāpēc, ka vairāk par visu baidos kļūt par nevienam nevajadzīgu pensionāru, tāpēc, ka negribu zau­dēt sakarus ar studentiem, kuru sabiedrība uztur manī jaunības ilūziju.

— Jā, par tavām mīlas dēkām joprojām stāsta leģendas.

— Pilnīgi pareizs vārds, jo patiesības tajās nav pat tik, cik melns aiz naga. Un tieši tāpēc es tas neapstrīdu, pret grēciniekiem visi izturas ar tādu kā apbrīnu,— Bereziners viltīgi pasmīkņāja.— Arī tu taču īpaši aizsūtīji sievu uz Rīgu — gadījumam, ja man iešautos prātā šeit sarīkot mērenu ballīti, nemaz neliedzies, Ralf.

— Un kā mēs pavadīsim dienas atlikušo pusi?— tāds kā vīlies vaicāja Klinškalns.— Varbūt aizbrauksim uz somu pirti, kur pērsies tavi draugi atpūtnieki?

— Tikpat labi varētu pasēdēt «Magnolijas» peldbasei­nā… Nē, labāk tepat mazliet nosnausties.— Bereziners plati nožāvājās.

* * *

— Un kur kratīšanas orderis?— atslēdzis durvis un pamanījis savā istabā Leonīdu Nahodko, jautāja Prie­dītis.— Tev, protams, tiesības turēt aizdomās mani un Sašiņu, bet likumība tomēr jāievēro.

Tam bija jāskan kā jokam, taču Nahodko ar vērīgu ausi drauga balsī saklausīja aizvainojuma dzeloni un savukārt ņēma ļaunā. ~

— Ja tu nebūtu mani pārsteidzis notikuma vietā, tā arī nomirtu neziņā,— viņš atkoda.— Mans mūķīzeris neat­stāj nekādas skrambas. To neviens nevarēja prognozēt, ka tu pēkšņi atskriesi no bāriņa. Naudu aizmirsi izvilkt no zeķes, vai?

— Administrators pateica priekšā,— Priedītis mulsi paskaidroja, tad pavīpsnāja.— Laikam sajauca tevi ar sniega cilvēku. Ko tu spokojies pa namu tādā izskatā, it ka būtu sataisījies iekarot Elbrusa virsotni un uzspraust tur rajona vimpeli?

— Katram savas izmeklēšanas metodes, nevar jau visi sildīties saunā. Kādam arī melnais darbs jāpadara. Un es nolēmu pārbaudīt, vai iespējams iekļūt Kundziņa istabā no ārpuses.

— Atradis piemērotu laiciņu!— Priedītiš ar neslēptu aizrautību uzlūkoja Nahodko.— Nav nekāds brīnums, ka nolūzi pusceļā, es droši vien pat līdz ceturtajam stāvam nebūtu ticis.

— Jā, tā nebija viegla pastaiga,— Nahodko glaimots piekrita un, paraudzījies logā, teatrāli nodrebinājās.

— Un bija vērts?— neticēdams drauga panākumiem, diezgan vienaldzīgi apjautājās Priedītis.— Nē, tagad ne­stāsti nekā, vispirms tev jāiedzer pamatīgs groks, citādi rīt gulēsi ar plaušu karsoni… Nobrauksim lejā, pārējie arī grib dzirdēt pēdējos jaunumus.

Bārā bija pārsteidzoši maz apmeklētāju. Nezinādama labāka ceļa, kā savervēt brīvprātīgos apvienotajam korim, Skaidrīte Krūmiņa bija mobilizējusi visus, kuriem nesās prāts uz dziedāšanu, un ievilinājusi kinozālē. Tur patlaban notika mēģinājums, caur puspievērtajām durvīm lauzās skaņas, kas drīzāk atgādināja čigānu romanci nekā ob­ligātajā repertuārā iekļauto lībiešu dziesmu.

— Ieteicu dziedāt pēc kanona sistēmas, tas ir vienīgais glābiņš, — pašapmierināti paziņoja profesors Vobļikovs.

— Vieni iesāk, tad to pašu meldiņu uzņem citi, visubeidzot pieslēdzas trešie. Ne tur tekstu var izlobīt, ne mūzikai izsekot, un žūrijai kritikas ieroči būs izsisti no rokām. Redzēsiet, vēl piešķirs punktus par izpildījuma ori­ģinalitāti.

Leonīdam Nahodko neļāva izteikties, pirms viņš nebija līdz pēdējam malkam iztukšojis «pretnāves līdzekli», ko Kalnietis pēc vecās, labās kuģinieku receptes pagatavoja no verdošas tējas, citrona un krietnas devas ruma. Juz­dams, ka grādīgais dzēriens negaidīti ātri sakāpj galvā, Nahodko nolēma izteikties īpaši piesardzīgi.

— Man tāda nojauta, ka Kundziņa disertācija varētu atrasties profesora Berezinera istabā…

Tālāk viņš netika — protesta vilnis noslīcināja ver­sijas pamatojumu. Visskaļāk smējās parasti atturīgais Zaicis:

— Protams, vai tad citādi viņš būtu mums atbraucis līdzi! Džeimss Bonds no Minskas, tas tik ir numurs!

— Džozefīne vakar apkalpoja profesoru, bet, izņemot termosu, nekā nepamanīja,— Murjāns zināja stāstīt.

— Un, ticiet man, tam sievišķim acis kā rentgena stari, redz drēbēm cauri,— viņš pašapmierināti piebilda.

— Laikam esam nokavējušies ar ārstēšanu, viņš jau murgo,— Priedītis norūpējies sacīja.

— Jā, lēti joki parasti nav bijuši Leonīda gaumē,— piebalsoja Voitkuss.

Nahodko no tiesas sadusmojās — par viņu runāja tre­šajā personā kā par cilvēku, ar kuru vairs nav vērts strīdēties, jo tas jau ar vienu kāju kapā. Bet tik ātri viņš neizstāsies no spēles!

— Ko tev, Saša, pirmīt iegalvoja Jāņonkulis, nu, tas zvejnieks, kurš atzinās, ka šorīt virinājis Kundziņa istabas durvis? Ka pa balkona logu izlidoja šķirbā iespraustā ārsta pavēste, vai ne?— Sagaidījis Voitkusa apstiprinošo mājienu, viņš turpināja:— Tad, raugi, man šķiet, ka esmu

to atradis. Un tas ir aicinājums ierasties profesora Be­rezinera istabā, nevis daktera kabinetā vai kaut kādā laboratorijā.

— Viņš teica, ka caurvējš pacēlis gaisā visādus pa­pīrus,— Voitkuss piebilda.— Varbūt tā Berezinera vēs­tule nogulējusi uz Kundziņa galda veselu nedēju.

— Arī pārbaudīts variants. Viņi pazīstami tik pavirši, ka ne par kādu saraksti nevar būt ne runas.

— Ko māžojies! Pasaki beidzot — kas tai cedelē bi­ja?— uzstaja praktiskais Zaicis.

— Tur tā nelaime, ka nekā neizdevās salasīt,— Na­hodko atzinās.— Bet kapec minēt, ja var pārbaudīt?

— Un ' ko tu ierosini?—Priedītis vaicāja.— Atkal gribi ielauzties svešā istabā? Pa logu vai pārmaiņas pēc pa durvīm?