GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Ezermalā viņi nebija pirmie. Bāzes atpūtas istabā jau rosījās iepriekšējā vakarā sabraukušie spiningotāji: klās­tīja savu pieredzi, dižojās ar importa spolēm un paš­taisītiem vizuļiem. Kad izrādījās, ka starp nakšņotājiem ir arī dažas sievietes, Berezinera oma uzlabojās — varbūt tomēr bija vērts tik agri celties… Pēc brokastu kafijas profesors pilnīgi samierinājās ar likteni. Gan pagūs iejus­ties vectētiņa lomā, ierobežot savu interešu loku ar kri­minālistikas katedras problēmām — kamēr rīta agrumā garšo stiprāks kafijas malks un satrauc daiļais dzimums, nekas nav zaudēts. Un pareizi vien ir, ka viņš izrāvās no savas ikdienas, atbrauca uz šo Latvijas nostūri un tagad gatavs ar badapātagu rokā atcerēties jaunību.

Bereziners pieprasīja atsevišķu laivu. Ne tāpēc, ka viņam ļoti gribētos airēt, bet likās neērti vizināties kā tādam nevarīgam pasažierim. Turklāt Klinškalna sabiedrība nekā iepriecinoša nesolīja — provinces kriminālistu pieredzes izklāsti no slavenajiem makšķernieku stāstiem atšķīrās ar pelēcīgu vienveidību. Toties vienatnē profesors nekad negarlaikojās. Aizirsies līdz tuvākajam ezerlīcim, no­snaudīsies līdz saullēktam, tad nesteidzīgi risinās kādu domu, ļaunākajā gadījumā pat reizi vai divas pamētās vizuli — tā sakot, sirdsapziņas nomierināšanai.

Rīts uzausa nemanāmi — dzestrums pamazām atlaidās, tumsa soli pa solim atkāpās, krasts iezaigojās dažādās krāsās. Pamodušos putnu dziesmas vēstīja, ka diena būs saulaina. Šo gudrību Bereziners bija izlasījis kādā bērnu grāmatā, neko vairāk viņš no dabas nejēdza. Apzinājās tās jaukumus, bet, ja būtu jāapraksta, nekas cits kā notikuma vietas apskates protokols nesanāktu.

Noenkurojis laivas pīķi meldros, viņš piecēlās kājās, laiski atvēzējās un meta. Vizuļa lidojums aprima pavisam netālu un ar nicīgu plunkšķi šķēla ūdens virsmu. Va­jadzēja pavilkt, kamēr tas dziļumā nav kaut kur aizķēries, bet arī to Bereziners darīja tikai formas pēc. Pagrieza spoli, notīrīja āķi no ūdenszālēm, vēlreiz aizsvieda. Tad apsēdās un aizkūpināja resnu Havanas cigāru — priekš­pēdējo no greznās kārbas, ko diplomandi bija viņam pasnieguši izlaiduma ballē.

Tiešām, šoziem viņam bija gadījusies īpaši jauka ne- klātnieku grupa — un ne tikai tāpēc, ka saskarsme ar šiem studentiem uzvēdīja patīkamas atmiņas par darbu Latvijas PSR prokuratūrā. Tā nebija sentimentāla no­stalģija, kas pamudināja piekrist šai kopējai atpūtai, vai vēlēšanās «pirms nāves» vēlreiz redzēt vietas, kurās pa­vadīti «dzīves labākie gadi». Nē, profesora atmiņā palika katrs atsevišķi un arī visi kopā, jo viņš apbrīnoja viņu draudzību un savstarpējo izpalīdzību, kas allaž pārvarēja atšķirīgo raksturu radītos šķēršļus* Tomēr izskaidrot viņu saliedētību ar vienotu mērķi būtu primitīvi. Laikam taču labestīgo gaisotni radīja kas cits—saknes, šis grūti iz­protamais jēdziens, kas liek rīdziniekiem, nejauši satie­koties Maskavā, Gorkija ielā, cauriem vakariem tupēt kopā viesnīcas istabā vai maskaviešiem, kas sastapušies cita pilsētā, kopīgi izstaigāt ekskursiju ceļus. Un arī tas nav gluži precīzi—tad jau «Magnolijā» šīs saites būtu sairušas… Droši vien atbilde jāmeklē personiskās simpātijās pret katru no šī Latvijas seksteta.

Ar Guntu viss likās skaidrs, izskatīgas meitenes Be- rezineram no laika gala bija patikušas, un, jo tas maz­runīgākas, jo labāk. Gunta, protams, bija diezgan sa­režģīta dāmiņa. Aiz glītas sejiņas un zilo acu neizteiksmīgā skatiena slēpās ļoti izteikta patmīļa, kas ikvienu parādību un lēmumu reducēja līdz praktiskajam jautājumam: «Vai tas man izdevīgi?» Minskā viņai bija izdevīgi draudzēties ar visiem, «Magnolija» Gunta pārslēdzās uz Voitkusu, tomēr centas nesabojat attiecības ar iespējamiem nāka­majiem darbabiedriem un priekšniekiem. Diemžēl šada tipa sievietes bieži apsēžas starp diviem krēsliem, bet jācer, ka Guntu nepiemeklēs tāds liktenis.

Pec visām pazīmēm spriežot, Aleksandrs Voitkuss tomēr norausies no āķa. Tieši viņam Bereziners bija piedāvājis mācīties aspirantūrā, jo imponēja censoņa neatlaidība un apņēmība izurbties līdz katras lietas kodolam.

Tomēr vistuvāk profesora sirdij bija nelielās sabiedrības dvēsele Imants Priedītis, daudzpusīgi apdāvinātais spēl­manis, kurš, ja apstākļi to prasa, spēj gandrīz visu: iesaistīties filozofiskā diskusijā un «uzkāpt uz divdienu plosta», slēpni pacietīgi gaidīt noziedznieka ierašanos un kompānijas pec piedalīties trešās grūtību pakāpes turistu pārgājienā.

Viņam līdzās Jāzeps Murjāns izskatījās kā bāla ena, jo tā izrīcībām trūka individualitātes. Kādu laiku, protams, var dižoties ar svešām spalvām, kuģot zem sveša karoga, tomēr ko nozīmīgu tādā ceļā nesasniegsi. Tad jau vieglāk satikt ar Vladimiru Zaici, kurš nepretendē uz spīdekļa slavu. Viņš ir ierindnieks vārda labākajā nozīmē, bez kura neiztiek neviena armija, cilvēks, uz kuru, zinot viņa dotību diapazonu, drīkst paļauties. Tapat kā uz Leonīda Nahodko zemniecisko stradīgumu un kārtības mīlestību. Nekada iztēles lidojuma, nekāda azarta, toties sistemātiski meklējumi pec sen pārbaudītām metodem.

Garām aizslīdēja Klinškalna laiva. Ar ādu apsistie duļļi čīkstēja tikko dzirdami, tomēr rīta klusuma izskanēja kā junda. Tiešām, balganais saules ritulis jau bija pakāpies līdz koku galotnēm, bet profesors aizvien vel slinkoja un uz milicijas nodaļas priekšnieka diviem gaisā pacel­tajiem pirkstiem nespēja atbildēt ne ar vienu. Tā var nogulēt vislabāko «copēšanas» laiku!

Bereziners negribīgi piecēlās un izstaipīja notirpušās rokas. Iesmeldzās tenisa spēlē savainotā elkoņa "locītava, tāpēc metiens padevās vēl tuvāks nekā pirmīt. Aši jāuz- spolē aukla, lai galīgi neizblamētos Klinškalna acis! Bet jau pie otra apgrieziena jautās pretestība. Butu paša vizulis, viņš pat nepūlētos atāķēt — pārkostu valgu, un miers mājās. Tagad turpretī jāmēģina ar mānīšanu at­brīvot niedrājā aizķērušos āķi. Bereziners pacēla spininga kātu gaisā, atlaida auklu vaļīgāk, atkal pievilka. Kā par brīnumu, šoreiz izdevās atkarot dzelmei dažus metrus, un viņš pēkšņi apjēdza, ka necīnās pa tukšo — otrajā galā uzkodusies zivs, turklāt paprāva, spriežot pēc pret­spara. Profesors centās atcerēties jaunību un ar viltīgiem paņēmieniem, no uztraukuma viscaur nosvīdis, atvilka lomu līdz laivas bortam. Ieraugot līdakas asos zobus, visa gudrība pēkšņi bija vējā. Kā dabūt šo nezvēru laivā, ja viņam pat tauriņtīkla nav, kur nu vēl kārtīga smeļama rīka. Viņš belza zivij ar airi, bet tas atsitās pret ūdens virsmu un tikai- apšļakstīja nemākulīgo makšķernieku. Varētu, protams, izcelt līdaku ar rokām, bet Bereziners — nav ko slēpt — baidījās pieskarties glumajām zvīņām.

— Ralf!— viņš kliedza aizlustošā balsī.— Skaties, kā­du davanu tev sagatavoju!

Arī Klinškalnam nebija piemērotas ķeseles, bet kopējiem spēkiem viņi iedzina līdaku trīsstūrī starp enkura ķēdi un airi, tad izķeksēja laukā.

— Vismaz četri kilogrami,— uzslavēja Klinškalns, ne­maz neslēpdams skaudību, kuru makšķernieku aprindās uzskata par visaugstāko atzinību.— Mana sieva neno­ticētu, ka paši esam izvilkuši, tūdaļ taujātu, cik par to tirgū samaksāts.

— Tad metam mieru un vedam viņai,— Bereziners no­priecājās, ka tik ātri tiek sveikā cauri.— Neko labaku tik un tā vairs nenoķersim.

Klinškalns uzreiz piekrita — arī viņam makšķerēšana bija drīzāk sabiedriskā slodze nekā vaļasprieks. Brīžiem pat uzmācās ķecerīgā doma, ka dažam labam ciemiņam šī nodarbība tāpat nesagādā īpašu baudu. Bet pēdējā laikā makšķerēšana un medības bija iekļautas viesmīlības rituālā, šīs izklaidēšanās tika uzskatītas par smalkākām nekā goda mielasti somu pirtis, modei pakļāvās gan saimnieki, gan visaugstākā ranga atbraucēji.