GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Tomēr Guntai patlaban viss bija vienaldzīgs. Rit viņa no šejienes aizbrauks, atlikušo atvaļinājuma nedēļu pa­vadīs laukos pie vecāsmātes. Un pēc tam atgriezīsies Liepājā vai dosies uz jaunu norīkojuma vietu — Rīgu, kaut kādu Indru vai Ainažiem, vienalga! Ka tikai nenāktos strādāt vienā nodaļā ar Sašu, to viņa neizturēs!

Asaras jaucās ar sniega pārslām, kuras virpuļvējš trieca sejā. Kā lai aizskalo šīsdienas rūgtumu?

Viņa šķērsoja vestibilu un atvēra bāra durvis.

Aleksandrs Voitkuss arvien vēl atradās produktu no liktavā. Viņš, protams, apzinajās, ka nav tiesīgs pēc dar balaika aizkavēt un vēl jo mazāk nopratināt pārzini, bet gribējās gūt skaidrību. Un — dīvainā kārtā — Olga Grin- berga neprotestēja, kaut tikpat labi zināja, ka inspektoram nav oficiāla uzdevuma, kur nu vēl prokurora sankcijas

Arī viņai bija no svara pēc iespējas ātrāk likvidēt derdzīgo pārpratumu. Aizbrauks uz Rīgu pusnaktī, toties ar mierīgu prātu.

Puspagraba telpa bija plaša, ar diviem lieliem logiem, kas gan īpašu gaismu nesniedza, jo atdūrās kāpas nogāzē. Maisi ar putraimiem, miltiem, rozīnēm un žāvētiem ābo­liem, kārbas ar visdažādāko dārzeņu konservu bundžām, kartupeļu un burkānu aizgaldi, cukura un sāls paciņu grēdas, makaronu bunduļu krauja, garšvielu trauku piramīda, raibu pudeļu rindas. Bet galvenā bagātība glabājās aiz dzelzs apkaltām durvīm, kas veda uz sal­dētavu: gaļa un desas, sviests un siers, kā arī delikateses, kuras lika galdā lielos svētkos.

Šeit, pēc Voitkusa domām, slēpās visu mahināciju mez­gla punkts, šeit jāmeklē atslēga nelikumību atsegšanai. Nav iespējams līdz pēdējai saujai izsekot, cik patērēts mannas vai grūbu, izskaitļot, cik olīvu iebērts zupas katlā vai olu iemīcīts pankūku mīklā. Turpretī katram gaļas vai sviesta kilogramam jāatspoguļojas dokumen­tācijā, jo ikdienas devas bija stingri normētas. Instrukcijā ierakstīts, cik gramu taukvielu pienākas katram atpūt­niekam brokastīs, pusdienās, vakariņās. Tikpat smalki aplēšams, kādas summas var noblēdīt, manipulējot ar svariem. Tomēr visprāvāko «kreiso» atlikumu nešaubīgi veidoja produkti, kurus izdevās ietaupīt uz vēl neatbrau- kušu vai pirms termiņa aizbraukušu, vārdu sakot, uz promesošu personu rēķina. Šie ietaupījumi nemaz neno­kļuva virtuvē, bet taisnā ceļā melnajā tirgū.

Kā ikviens jauns milicijas darbinieks Aleksandrs Voit­kuss bija cerējis strādāt nodaļā, kas apkaro sevišķi bīs­tamus noziegumus, tvarsta slepkavas un laupītājus, iz­varotājus un automobiļu zagļus. Likās, tas prasa visu gara spēju koncentrāciju, zināšanas psiholoģijā, analītiķa dotības. Bet ar laiku viņš nāca pie atziņas, ka tikpat bīstami ir arī valsts naudas izsaimniekotāji, kuri darbojas ar vēsu prātu, pēc sīki izstrādātiem plāniem, nevis afekta stāvoklī, slimīgu vai zemisku tieksmju varā. Pieķert tos reizēm ir vēl grūtāk, jo jāzina ne tikai kriminālistikas pamati, bet arī tautsaimniecības fineses — sākot ar grā­matvedību, beidzot ar inventarizācijas sistēmu.

Darbs, lai arī cik tas nepatīkams būtu, ir darbs, un tas jāveic pēc iespējas labāk — ja pie arkla esi pieķēries, tad neskaties atpakaļ. Gadu gaitā vecākais inspektors Voitkuss iemantoja izcila speciālista slavu, un viņam uz­ticēja vissarežģītākos uzdevumus, pat tā samudžinātus, ka šķita bezcerīgi savākt pierādījumus. Savu izdaudzināto neatlaidību viņš centās likt lietā arī patlaban.

— Sakiet — pēc kādiem principiem jūs izrakstāt, pa­reizāk sakot, izsniedzat produktus?

— Pēc skaitliskā sastāva, ko iepriekšējā dienā saņemu no direkcijas,— kā no galvas iemācītu pantiņu jau kuro reizi atkārtoja Olga Grīnberga.— Un saskaņā ar ēdien­karti…

— Tātad jūs zinājāt, ka šodien apmēram puse atpūt­nieku brauks ekskursijā uz Rīgu un pusdienlaikā neat­griezīsies?

— Tādus sīkmus nevar iekalkulēt. Pēdējā brīdī daudzi atsakās vai arī Dzirnavniekam mašīna saiet dēlī un brau­cienu vispār atceļ.

— Pareizi. Bet šodien to neatcēla. Kur palika ekskur­santu nenotiesātie produkti?

Grīnberga paraustīja plecus, it kā pasvītrojot, ka tādi nieki viņu maz uztrauc.

— Vai es zinu? Aukstās uzkodas un desertu laikam atstāja uz galda — lai ēd launaglaikā, ja Rīgā palikuši badā. Pārējais aizgāja kopējā katlā: oficiantēm, trauku mazgātājām, citiem izsalkušajiem.

— Bet varēja arī noriskēt un paturēt attiecīgo produktu daudzumu noliktavā,— Voitkuss neatlaidās.— Sanāktu taču pieci kilogrami šīrgaļas, ducis olu, kilograms sviesta, ja nemaldos. Par citām piedevām un saldumiem es nemaz nerunāju. Un pēc darba to visu aiztransportēt uz Rīgu… Par vakariņām es nekā nesaku, pirts apmeklējumu jūs nevarējāt paredzēt.

— Ko jūs piesienaties?— Grīnberga beidzot attapās iebilst.— Produktus nododu virtuvei pret parakstu, par tālāko es neatbildu. Ne par to, cik maizes viņi tur iejauc kotletēs, ne par kāpostu zupas tauku saturu.

— Jā, bez galvenās pavāres līdzdalības jums neiz­tikt,— Voitkuss piekrita.— Droši vien arī direktoram jā­maksā mesli, bet ar jūsu apgriezieniem tā ir sīka vienība… Labi, nerunāsim vairs par šodienu, nerunāsim arī par Kundziņa disertāciju, man pašam skaidrs, ka tas nav jūsu žanrs. Bet varbūt vīra kungs ieinteresējās?…

Nepabeigtais teikums tā arī palika gaisā karājamies. Izlikdamās, ka nesaprot, par ko inspektors runā, Grīn­berga klusēja, it kā taupītu savu daiļskanīgo balsi pie­mērotākam gadījumam. Un Voitkuss bija spiests ievirzīt nopratināšanu jaunās sliedēs.

— Sāksim citu dziesmu. Ceļā no Rīgas uz šejieni un atpakaļ jūsu ģimenes volga nosvilina apmēram divdesmit piecus litrus benzīna, nedēļā tas naudas izteiksmē būtu vairāk nekā sešdesmit rubļi. Iznāk, ka ar jūsu abu algām pat transporta izdevumiem nepietiek. Jo jūsu vīrs, kā zināms, arī nepelna tūkstošus. Kā jūs savelkat galus kopa?— vaicāja Voitkuss un pats juta, ka nošāvis greizi.

— Tā, piedodiet par atklātību, nav jūsu darīšana,— Grīnberga saslējās, un šķita, ka viņa tūdaļ metīsies in­spektoram virsū.— Varbūt es strādāju te aiz patriotiska entuziasma un katru mēnesi pārdodu no mātes mantotus briljantus, lai nevajadzētu kratīties autobusā… Labāk būtu, ja jūs neuzdotu tik muļķīgus jautājumus, bet pie­prasītu man personālu piemaksu, tad jūsu sirdsapziņa varētu but mierīgāka.

«Tā es nekur tālu netikšu, jāatgriežas uz zemes, kur var operēt ar faktiem, nevis ar minējumiem.» Voitkuss atšķīra piezīmju bloku.

— Atvainojiet, ja esmu aizskāris jūsu svētākās jūtas. Mīlestība, kā redzu, patiešām neatzīst materiālus šķēršļus… Man te ir daži izraksti no viesu reģistrācijas grāmatas, kas liecina, ka iebraukšanas un aizbraukšanas dienās nams praktiski ir tukšs. Izejot no ēdināšanas nomināla, ik mēnesi būtu iespējams ietaupīt vai — ar jūsu atļauju runāšu atklātu valodu — iebāzt kabatā summu, kas pār­sniedz jūsu algu par…

— Neturpiniet!— Grīnberga viņu pārtrauca.— Man šis skaitlis tāpat ilgu laiku nedeva mieru. Bet tad izdalīja to ar apkalpojošā personāla skaitu, un tāda dzeramnaudiņa vien sanāca. Lai taču reizi mēnesī cilvēciski paēd… Un tomēr jums taisnība — kaut kas te nav īsti, kā vajag. Neizrakstīt produktus nedrīkstu, man taču jāatskaitās pēc ceļazīmju datumiem. Tai pašā laikā žēl produktu. Ietaupīt jau nebūtu grūti, bet kā tos pēc tam izmantot? Padomājiet kopā ar direktoru, vai nav pareizāk atjaunot kādreizējo tradīciju — dot atpūtniekiem līdzi ceļamaizi. Mans prāts te par īsu.