GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Nopratināšana?—Džozefīne^ pavīpsnāja un ar klusu svilpoņu ievilka elpu plaušās.— Ar parakstu zem katras protokola lappuses…

— Iztiksim tāpat,— Murjāns mierināja.— Tu taču pa- sacīji direktora vietniekam, ka neesi ņēmusi. Bet varbūt izdosies atcerēties, kas vakar notika bāra. Stāsti pēc kārtas, būtisko es pats atsijāšu.

Džozefīne bija laba stāstītāja — ne velti apgalvo, ka krodziniekiem jābūt smalkiem novērotājiem un iejūtīgiem cilvēku pazinējiem. Un Murjāns ieraudzīja vakaru ar viņas acīm.

Tas iesākās kā parasti, un nekas nevēstīja, ka tur­pinājums izvērtīsies tik juceklīgs. Vispirms bārā iegriezās tie, kuriem bija slinkums starp vakariņām un filmu uz­braukt savās istabās. Pasūtīja saldējumu vai tāpat vien apsēdās pie galdiņiem, lai pakavētu laiku līdz kinoseansa sākumam. Viņu vidū bija arī igauņu akadēmiķis ar sievu, kaš neizprotamā kārtā vēlējās noskatīties tieši ēģiptiešu melodrāmu. Tad Murjāns pie letes saskatīja arī sevi un citus izlaiduma biedrus, sadzirdēja Guntas balsi, kas lūguma formā izteica pavēli aprobežoties ar piena kokteili… «Divas sērijas,» sprieda Džozefīne, «tad šodien nekāds

viesu pieplūdums nav gaidāms. Katram gadījumam no­likšu malā dažas pudeles un sagatavošos maiņas nodošanai. Tikšu ātrāk mājās un varēšu iemērkt lielo veļu.»

Bet jau pēc nepilnas pusstundas no kinozāles sāka birt laukā apmeklētāji. Vispirms pa vienam, tad, it kā no ugunsgrēka bēgot, bariņiem vien. Daļa no viņiem ki­nozālē sagandēto omu centās uzlabot bariņā.

— Zini, ir tādi,— Džozefīne stāstīja,— kas miega zāļu vietā dzer kafiju. Kad grib uzpulverēties, pasūta stipru teju. Vai tiesa, ka mēs no pupiņām izvelkam daļu kofeīna un izlietojam tabletēs?

Murjāns to nezināja. Toties labi atcerējās Voitkusa aprēķinu, cik Džozefīne dienā iebāž kabatā, gaunerēdamās ar kafijas normām. Iznāca, ka var ievilkt nāsīs turpat puskilogramu, turklāt bez tādām iekrišanas briesmām, kā manipulējot ar alkoholiskiem dzērieniem, kuru «kris­tīšanu» nepiedotu neviens.

— Pēc tavas kroņa kafijas es arī ātri aizmiegu. Bet pēc dažām stundām atkal pamostos un domāju, par ko gan esmu maksājis naudu,— Murjāns iedzēla.

— Rūpes par tavu dārgo veselību,— Džozefīne nemaz nejutās aizskarta.— Klausies tālāk, reiz esi pamudinājis mani uz runašanu… Visādi ļautiņi vakar bija noskaņoti uz tādu mērenu plītēšanu. Varbūt slāpes uzrodas pirms laika maiņas, nezinu, bet pat tavs Kundziņš pasūtīja pudeli skābuļa.

— Un tā aktu mapīte viņam bija padusē, neatceries?

— Kā tad! Viņš visu laiku ar to plātījās…

— Ne tik strauji! Vai tu varētu apzvērēt, ka redzēji barā viņa disertāciju?

— Ne vien redzēju, bet pat turēju rokā,— Džozefīne kategoriski apgalvoja.— Viņš grasījās atstāt to ķīlā, kad nevarēju izdot no simtnieka. Ar varas mākti gribēja man uzspiest, apvainojās, kad teicu, ka viņa godavārds dārgāks par visādiem papīrīšiem. «Ar šiem te papīrīšiem, kā jums labpatikas izteikties, var nopirkt visu jūsu no­žēlojamo bufeti un vēl tikpat daudz importa pudeļu!»— kā tāds uzpūties tītars, kad es tev saku. Pat nezināju, kā tikt vaļā. Beidzot izgudroju, ka baidos uzliet viņa acu­raugam balzamu, un šis paņēma atpakaļ. Nolika uz krēsla un uzsēdās virsū kā perētāja kalkūnmātīte.

— Kad tas. bija? Vismaz aptuveni — pirms atnāca Ta­ļimovs vai pēc tam?

— Resnais Mehti jau pēc launaga vispār nekur neizgāja.

Svinēja savu uzvaru un cienāja visus, kas pagadījās tuvumā… Es pulkstenī neskatījos, bet ārā vēl bija gaišs. Katrā ziņā — pirms atvadījās tā klīrīgā sirdsdāmiņa. Vari iedomāties, šī pienāca klāt un piedāvājās samaksāt Kun­dziņa rēķinu. Ar tādu šķērmu ģīmi, it kā būtu etiķi dzērusi… Bet man tobrīd kasē jau bija pietiekami naudas, lai atteiktos,— Vecmeistars bija uzstājies ar viskiju. Sa­lēja glāzēs un iznēsāja apmeklētājiem. Tik dusmīgu es veco Vobļikovu nekad nebiju redzējusi, šķita, viņš spējīgs nožņaugt savu aspirantu. Un ne tikai aiz iedzimtā skopuma, bet aiz kreņķiem, ka nu šis pagalam izgāzīsies.

Bufetniece prata tēlaini stāstīt, inspektors — klausīties un iedzīvoties uzburtajā noskaņā. Kad biedriem jautāja, kāds cilvēks īstenībā ir Murjāns, viņi parasti raustīja plecus un atbildēja: «Nekāds. Ne cepts, ne vārīts. Vienmēr nokļūst kārtējā sarunas biedra ietekmē un tikai pēcāk jūt sirdsapziņas pārmetumus — vai tik nevajadzēja iebilst.» Šī tieksme pielāgoties nebija karjeras apsvērumu diktēta, bet izrieteja no rakstura mīkstČaulības, no vēlēšanās izpatikt, vienalga, kam,— priekšniekam, nejaušam lieci­niekam, aizdomās turētai personai. Diemžēl uz viņa se­cinājumiem nedrīkstēja dzelžaini paļauties, tāpēc Jāzeps Murjāns arī trīsdesmit gadu vecumā joprojām staigāja leitnantos.

— Lai jau paliek,— Murjāns pārtrauca Džozefīnes pā­rāk izplūdušo stāstu.— Pasaki labāk — kur bija Kundziņa disertācija, kad Rūta Groša aizvilkās uz savu migu?

— Pārceļoja uz galdu un greznojās pašā vidū. Tā paģērēja Taļimovs — lai redz, kam par godu dzer. Viņš pat gribēja apslacināt katru lapiņu atsevišķi. Kundziņš jau arī bija pamīksts, bet, par laimi, Vobļikovam pietika saprāta dullos savaldīt.

— Kā profesors gadījās pie tā paša galda?

— Vai tad nezini, ka veči jau pēc dažām glāzītēm to vien grib kā parunāties? Par skuķiem vai par savu darbu. Un meklē kompāniju pēc profesionālām pazīmēm. Un šie visi bija tai stadijā, kad sajauc vēl pietrūkstošo ar jau lieko… Tu pat iedomāties nevari, ko profesors pateica par savu aspirantu. Nosauca to par saputrotu vārdnīcu.

— Trāpīgāk pateikt būtu grūti. Un ko šis?

— Apsolīja laboties un lūdza Kundziņu uzņemties šefību. Viņš parādā nepalikšot. Un avansā cēla galdā vēl vienu trauku. Bet to pat Taļimovs vairs negribēja.

— Un kas notika pēc tam?

— Viņi aizgaja, protams,— Džozefīne noplātīja ro­kas.— Ko tupēsi barā, ja nedzer…

— Un manuskripts?

Murjāns tīšuprāt iesāka katru jautājumu ar vārdiņu «un»— lai piešķirtu sarunai slīdlentes suģestējošo spēku un nerimtību.

— Palika turpat zem pudeles.

— Un ko tad nepievāci, ja tas tik vērtīgs?

— Dzīros, nudien grasījos noglabāt. Bet man tikai divas rokas. Tieši tai mirkli pa durvīm iepeldēja «pa­zudušais dēls», laikam ar pēdējo autobusu atlīgoja. Pie­ķērās bāra lenterim ka slīcējs glabšanas riņķim un pasūtīja kafiju ar konjaku.

— Un tu?

— Iedevu pliku konjaciņu. Kafija neļauj aizmigt, viņš būtu atguvis enerģiju un kļuvis kašķīgs. Šo gudrību izlobīju vienā amerikāņu romānā: dzērājiem jāļauj mierīgi aizmigt. Mūsējais arī ātri vien nolūza pie Kundziņa galdiņa, pat nepaguva iztukšot savu mēriņu.

— Nolicis galvu uz Kundziņa disertācijas…— Murjāns palaida dzēlīgu smiekliņu.— Dievīgs skats.

— Nezinu, nepalūkojos. Tikmēr visa akadēmiskā kom­pānija bija atgriezusies pēc aspiranta portfeļa. Varbūt pakampa arī tavu dārgo mapīti… Es apkalpoju jūsu Berezineru un nepagriezu galvu uz to pusi. Ar viņu nav joki. Pasniedza termosu un pasūtīja astoņas tasītes melnas kafijas, ko paņemt līdzi uz zveju. Pats saproti, ka kri- minālprofesoram jānomēra kā aptiekā. Iedos rubli dze­ramnaudas, bet, ja nospriedis, ka apšmaukts kaut par vienu kapeiciņu, sacels traci. Vai tik nav kādreiz strādājis tirdzniecības sistēma?