GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Piecdesmit,— Irina līksmi paziņoja.— Ko tagad pa­vēlēsi darīt?

Priedītis notenterēja lejā.

— Ja nav drosmes, var noskaloties arī zem dušas,— viņš piedāvāja, jo apzinājās, ka tāda nolaide tikai divkāršos Irinas spītu.

Viņa skrēja pa priekšu, baseina malā atspērās un, sa­ritinājusies tādā kā kamolā, ar rokām apķērusi ceļgalus, lēca. Kad pēc mirkļa galva atkal iznira virs ūdens, viņas acīs bija aicinājums, un Priedītis aizmirsa tikko pārdomāto atturēšanās politiku. Prātu neatvēsināja pat ledusaukstais ūdens — viņš piepeldēja klāt, apskāva Irinu un cieši no­skūpstīja uz lūpām, kas vēl glabāja pirts tvīksmi.

«Magnolijā» viņi atgriezās agri un ne tikai tādēļ, ka Tatiņa, palikusi bez diendusas, kaprīzi prasījās čučēt. Nez kādēļ neizdevās atraisīties, un pat jokupēteris Taļimovs, jūtot, ka viņa daudzkārt pārbaudītās humoristiskās pa- rabolas, neatradušas dzirdīgas ausis, krīt tukšumā, drūmi klusēja un dzēra bez tostiem. Nebija viegluma, kas parasti iestājas pēc saunas krasajām temperatūras maiņām, no­māca pēkšņais melnums aiz loga, kur sabiezēja draudīgi negaisa mākoņi. Vējš nikni tricināja rūtis un beidzot atrada spraugu, pa kuru iekļūt istabā,— ielauzās caur kamīnu, nesot līdzi krietnu riekšavu rūgtu dūmu, it kā gribēdams izkvēpināt viesus. Vienīgi Irina un Imants būtu labprāt uzkavējušies, jo nezināja, kā izveidosies viņu attiecības pēc atgriešanās atpūtas namā. Bet Dzir­navnieks skubināja:

— Braukuši, biedrīši! Ja uznāks lietusgāze, mēs šai dumbrājā iestigsim, tas ir kā āmen baznīcā.

— Ceļakāju?—nedroši ierosināja Taļimovs.

— No dieva puses!— nobijās Groša.— Kad latvieši saka «met un braucam», tad īstā žūpošana tikai sākas.

— Varbūt tu autobusā apsēstos Rūtai līdzās?— Irina teica.— Visu vakaru neesi ar viņu ne vārda pārmijis. Jaunības draudzene taču…

— Arī tas visiem zināms?— Priedītis neslēpa pārstei­gumu.

— Sekretāres vienmēr zina visu… Nopietni, Imant, es baidos, ka Tatiņa pa ceļam aizmigs.

Patiešām, pie «Magnolijas» nācās iznest saldi guļošo bērnu no mašīnas. Priedītis grasījās piedāvāt savus pa­kalpojumus, bet, redzot, cik cieši meitenes rociņas apvijušās ap mātes kaklu, atturējās. Turklāt vestibilā viņu jau nepacietīgi gaidīja.

Nervoziem soļiem mērodams plašo telpu, šurpu turpu staigāja Vladimirs Zaicis, kurš milicijas kapteiņa formas tērpā šeit izskatījās pavisam nevietā.

— Biji mājās,— Priedītis saprotoši pamāja ar galvu. — Salīgi mieru ar Marutu?

— Pazudusi bez vēsts… Bet man ir daudz svarīgāki jaunumi.

— Vecmeistars?

— Domāju, ka šī versija atkrīt. Portfelī Torričelli tuk­šums, tīkliņam var cauri redzēt, vienvirziena pārvadājumu tara. Dakteris neieteica nopratināt, un es īpaši neuzstā­ju.— Zaicis paraustīja plecus.— Viņš pat neatceroties, kā nokļuvis slimnīcā, ko tad vēl es ar jautājumiem pa vidu maisīšos…

— Un* kur apsolītā sensācija?

— Uziesim manā istabā.— Viņš paņēma Priedīti zem rokas.— Kā tu domā, Imant,— vai man ir izredzes pāriet uz operatīvo darbu? Tomēr pavisam kas cits nekā izrīkot apsardzes tantiņas un pārbaudīt trauksmes signālus.

Pēc šī ievada Priedītis vairs negaidīja nekā iepriecinoša. Viņš vēl labi atcerējās laikus, kad kriminālmeklēšanas darbinieki skaitīja dienas līdz Zaiča kapteiņa zvaigznītei, kas ļautu pārcelt centīgo detektīvu jaunajai pakāpei at­bilstošā amatā, kur no ārzemju kriminālromāniem aiz­gūtās dedukcijas teorijas nevienam nejauktu prātu. Bet šoreiz šķita, ka Zaiča uztaustītais pavediens tiešām velk aiz sevis atmudžināšanas vērtu kamolu.

Milicijas pārvaldē Zaicim paveicās. Dežurēja kopš Rīgas dienesta laikiem pazīstams majors, kurš bez liekiem jau­tājumiem parakstīja izziņas pieprasījumu. Par laimi, bija tikai viens agrāk sodīts Grīnbergs —1939. gadā dzimušais Raimonds ar visai raibu biogrāfiju un sievu Olgu. Iecirkņa inspektora kabinetā Zaicis pārliecinājās, ka nokļuvis uz pareizām sliedēm.

— Atkal Grīnbergs,— nopūtās pajaunais leitnants, kurš šajā rajonā bija uzaudzis un tāpēc labi pazina apkartnes iedzīvotājus.— Tas, ko varu pateikt, nevienu neinteresē, bet to, ko zinu, nevaru pierādīt. Sēdējis par līdzdalību spekulācijas afērā, lietā par kulinārijas ceha kreiso produkciju. Pēc soda izciešanas iekārtojies darbā sabiedriskās ēdināšanas tīklā. Pieņemts par santehniķi, kaut gan uz tirdzniecības kuģa braucis par pavāru, un mēdz lielīties, ka ir vienīgais Latvijā, kurš prot gatavot austeres un vīna gliemežus. Saņem simt divdesmit rubļu mēnesī, bet vizinās volgā un vasarā dzīvo uz mātes vārda noformētā vasarnīcā. Parasti nakšņo pie brūtēm, pēdējā laikā pie vienas un tās pašas, kurai pa dienu, kamēr Olga darbā, pamazām stiepj prom visu vērtīgo — japāņu radio un stereomagnetofonu, svētbildes un mākslas grāmatas. Tomēr šķirties no sievas baidās, šī laikam pārāk daudz zina par viņa tumšajām šeptēm. Viņš katru vakaru dzen vāģi uz Priežciemu un atpakaļ, nedomāju, ka svilina benzīnu aiz tīras mīlestības. Preci izkrauj kaut kur pa ceļam, ja būtu mana iecirkņa robežās, es noteikti zinātu, kur.— Pašpārliecinātības inspektoram ne­trūka.

— Domājat, viņš pārdod tirgū?

— Ar tādiem sīkumiem liktenīgais Raimondo nekrā- mējas,— leitnants pakratīja galvu.— Piegādā vairumā an-gro, kā saka vietējie biznesmeņi, un porto-franko — ar cenā ierēķinātiem transportizdevumiem. Viņiem visiem pie­mīt viena kopēja kaite — neprot laikus mest mieru. Esmu gatavs saderēt, ka Grīnbergs sarausis pietiekamu kapitālu, lai līdz mūža beigām dzīvotu svilpodams. Bet nē! Kaut kāds nēsāts dzen uz priekšu, jāgrābj viss, kas nav pie­naglots. Būtu man viņa galva un enerģija, es jau sen staigātu ar priekšnieka portfeli padusē.

— Un, kā jums šķiet, Grīnbergs spējīgs pastrādāt arī smagu noziegumu?—taujāja Zaicis.

— Visu, kas ienes skanošo, izņemot slepkavību. Kaut gan dusmu uzplūdumā vai dzērumā… Es ne par ko negalvoju… Ko jūs sacītu, piemēram, par šo cilvēku?

Leitnants caur logu norādīja uz plecīgu gaišmati, kurš laiskā soli šķērsoja skvēru. Mugurā tam bija pēc jaunākās modes šūdināts puskažoks, galvā — zvērādas cepure.

— Tipisks spekulants,— Zaicis piekrita.— Tieši tādu, pēc jūsu stāsta, iztēlojos Grīnbergu.

— Redzat nu,— leitnants apmierināts pasmīnēja. — Raimondo ir tas briļļainais ar riebīgo takšeli pavadā.

Neizskatīgs vīrelis nobružātā lietusmetelī ar varu vilka nabaga šuneli pāri laukumam, kur katrs koks likās kā radīts, lai paceltu pakaļķepu.

— Neceriet, Grīnbergs likuma burtu nepārkāps. Uz- trenējis lopiņu čurāt tikai izpildkomitejas lēmumā norā­dītajās vietās.

Tieši šis pēdējais piesitiens viesa Zaicī stingru pārliecību, ka Grīnbergs nozadzis Kundziņa disertāciju.

Zaicis izskatījās tik apmierināts ar sevi, ka Priedītis neuzdrošinājās ne ar vaibstu izrādīt skepsi. Kapteinis laikam bija īpaši iegriezies mājās un uzvilcis mundieri, lai pilnā formas tērpā apcietinātu ļaundari. Bet krimi- nālmeklētāja pieredze brīdināja, ka Zaiča versija ir visai apšaubāma. Profesionālie noziedznieki — un tāds pēc visām pazīmēm bija Raimonds Grīnbergs — tikai retumis maina specialitāti: kas pieradis spekulēt, nepalaiž nagus sveša mēteļa kabatā, dzīvokļu uzlauzējs neaplaupa bankas inkasentu, precību afērists nelieto ieročus.