GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Viņi aizgaja uz dežuranta istabu. Gunta pirmā satvēra klausuli, tad pārdomāja un ar mulsu smaidu pasniedza to Voitkusam.

r> — Vladimir, te Voitkuss, no kurienes zvani? Kā jūtas Maruta, vai atlaidusi tavus grēkus?

— Tik tālu nemaz netiku. Pa ceļam apdzinām milicijas «gaziku», kas vilka uz Jūrmalas pusi galīgi sadauzītu sarkanu zapiņu. Es, protams, izkāpu un vēl tagad esmu autoinspekcijā. Tas Vobļikova aspirants, kā viņu tur sauc… pareizi, Uldis Vecmeistars, naktī ietriecies kokā. Labi, ka braucis viens, pasažiera pusē no bleķiem lauskas vien palikušas. Pats dzīvs. Bet samaņu vēl neesot atguvis.

— Noteikti aprunājies ar viņu.

— Tālab arī taisos uz slimnīcu. Viņu tur nogādāja ar visām mantām.

— Ko saka ārsti?— apvaicājās Voitkuss.

— Būs dzīvotājs. Aplipinās ar ģipsi, uzliks šuves un ļaus izgulēt smadzeņu satricinājumu. Disertācijas aizstā­vēšanu gan vajadzēšot pārcelt uz rudeni, tomēr citā­di— nekādas vainas. Un bez vadītāja tiesībām arī bojā neaizies. Kājāmgājēji katrā ziņā būs vinnējuši… Uzprasi Vobļikovam, vai tam Vecmeistaram nebija vēl citu mantu. Kāds tīkliņš vai polietilēna kule? Es drošības dēļ vēl piezvanīšu no slimnīcas.

— Ja aizveda uz traumatoloģisko, tad laikam nekas spožs nav,— teica Gunta, kas bija dzirdējusi katru Vla­dimira vārdu.— Pasaki, lai neaizmirst ievākt ziņas par Olgas Grīnbergas vīru.

Voitkuss ar pateicīgu smaidu pieņēma šo pamiera pie­dāvājumu, bet viņa, paņēmusi klausuli, piebilda:

— Marutu brīdini gan! Lai nerastos iespaids, ka tu neliecies ne zinis.

— Pamēģināju, bet mājās neviens neatbild. Kad sa­strīdamies, viņa vienmēr paķer sīko un aizlaižas pie savas mammas, kur nav telefona. Nekas, puiši apsolīja, ka pados ziņu, tā būs vēl iespaidīgāk… Pasveicini pārējos, viņiem arī laikam nav nekā jauna…

— Tagad braucam uz augšu!—Gunta aicināja Voit­kusu, kad bija pabeigusi telefona sarunu ar Zaici.

— Pie profesora lai aiziet Imants, mums abiem te lejā pietiekami daudz darba.

— Atkritumu kastēs tu vari bāzt savu degunu viens pats,— Gunta atkal iekaisa.— Es atsakos! Patlaban, kad iezīmējas pavisam reāla versija, man ne prātā nenāk krāmēties ar virtuves pabirām.

— Turpretī man ir tāda nojauta, ka tie nav nekādi sīkumi. Ne jau algas dēļ Olga Grīnberga pārcēlusies no Rīgas uz šejieni. Un arī galvenā pavāre nav ar pliku roku ņemama. Sajūt, sajūt mana nāss, smaržo te pēc afēras.

— Tad pieprasi, lai tevi atsauc no atvaļinājuma un uztic izmeklēšanu. Bet es negrasos sabojāt brīvdienas. Sevišķi tagad, kad uzspīdējusi saulīte,— Gunta iespītē­jas.— Aprunāšos ar Vobļikovu un iešu uz jūru.

Viņa apcirtās un devās uz lifta pusi. Vēlreiz piekāp­ties — to nu ne! Lai tup pagrabā kaut vai līdz ceļazīmes termiņa beigām! Lai cilā lietvedības papīrus kaut vai līdz mūža pēdējai stundiņai! Ja nemainīs principus, lai meklē citu sievu! Viņa šai spēlē nepiedalīsies, neļaus sevi dzīvu aprakt revīzijas aktu kaudzē. Gunta drīzāk nokostu sev mēli nekā atzītos, ka tā bijusi viņa, kas izraudzījusies Sašu par nākamo laulāto draugu, bet Voit­kuss vienīgi nav pretojies…

Apmēram tādas pašas pārdomas šai brīdī risināja arī Imants Priedītis. Lūkodamies istabas biedra Voitkusa tuk­šajā gultā, viņš nezināja — apskaust draugu vai priecāties par savu neatkarību. Pēc īsas un neveiksmīgas kopdzīves ar klases glītāko meiteni, kura abos dienesta gados bija viņam ik nedēļu sūtījusi vēstuli ar maniakāli precīzu savu gaitu atskaiti, patstāvība likās laimes kalngals. Pēc sievas ieviestās pedantiskās kārtības Priedīšu saimniecībā atkal valdīja draudzīga saticība, katrs ģimenes loceklis nāca un gāja pēc saviem ieskatiem, kad vajadzēja, uz­sildīja cepeškrāsnī atstāto ēdienu, brīvdienās izgulējās pēc sirds patikas, neliekoties ne zinis par atdzisušajām brokastīm. Sašu, tā Imantam likās, gaida līdzīgs liktenis, Voitkuss nav no tiem vīriešiem, kas prot uzspiest savu gribu citiem, un demokrātija Guntas izpratnē ir brīv­prātīga pakļaušanās viņas patvaldības režīmam. Par to Imants pārliecinājās, kad dzima šī atvaļinājuma ideja. Patiesa braukt gribētāja bija tikai Apsīte, arī profesors Bereziners, kurš cerēja lauku klusumā pabeigt sen iesāktu kriminoloģijas apceri. Bet Guntai izdevās pierunāt visus, pat Vladimiru un Marutu, kaut gan Zaicu ģimene allaž pavadīja brīvo laiku pie vīra vecākiem, kur palīdzēja savākt sienu.

Kāpēc cilvēki tā baidās no vientulības? Šodien pat, piemēram, par to tika runāts vairākkārt. Ar prātu Rūta Groša apjēdza, ka jāturas drošā atstatumā no Kundziņa, tomēr neatteiks, ja vien biklais zinātnieks sadūšosies bil­dināt, pametīs visu un sekos viņam. Un Irina Perova?

Kāpēc nesarauj formālās saites ar neuzticīgo vīru? Ma­teriālie apsvērumi bija tikai iegansts, patiesībā biedēja šķirtenes liktenis, viņa laikam saprata, ka starp pašrei­zējiem pielūdzējiem nav neviena nopietna precinieka. Ne velti apgalvo, ka sieviete pēc vīra nāves kļūst par atraitni, toties vīrietis, kuram sieva mirusi, pārvēršas iekarojamā līgavainī… Kāpēc Oļegs I>avidovs tik bieži nakšņoja Astras smacīgajā kambarī, kur pat nespēja izstiept garās kājas? Tās bija ilgas pēc siltuma, cita cilvēka tuvuma, pēc sirsnīga sarunbiedra. Un viņš pats? Vai nebija priecājies, satiekot jaunības paziņu, vai viņu nevaldzināja skaistā Irina, ar kuru varēja tik atjautīgi tērzēt?

Labi vien, ka pieklauvēja Gunta.

Berezinera istabā bija neparasti daudz apmeklētāju. Juzdami respektu vai nu pret profesora amatu, vai per­sonību, tie stāvēja gar sienām un pat diskusijas karstumā daudz pa telpu vis nestaigāja. Smēķēt uzdrošinājās tikai šoferis Toms Dzirnavnieks, kurš pēc atgriešanās no Rīgas vēl nebija pārģērbies. Un arī viņš to nedarīja istabā, bet, stāvot balkona atvērtajās durvīs, pūta dumus juras virzienā.

— It kā es bez Vecmeistara nezinātu ceļu. Ne jau pirmoreiz vedu uz šo pirti, varu aizbraukt pat aizsietam acīm,— šoferis bramanīgi paziņoja.

— Ko tad mēs vēl gaidām? Rullējam!— nepacietīgi mudināja advokāts Kaufmanis, četrdesmit gadus vecs vidēja auguma vīrs ar mazliet izplūdušiem sejas pantiem, bet apbrīnojami kupliem, cirtainiem matiem, kas virs gludās pieres veidoja melnu mūžamežu.

— Bez aspiranta butu tā kā neērti,— iebilda trauslā gaišmate, kuru Imants vienmēr jauca ar viņas draudzeni, tikpat neizteiksmīgu sievieti ar skatloga manekena ārie­ni.— Galu gala Uldis sarunājis somu pirti par godu profesoram Vobļikovam un mēs tikai pievienojamies.

— Un viņš apsolīja visu sagādāt un atvest,— piebalsoja draudzene.— Cikos viņš teicās te būt?

— Tūlīt pēc pusdienām, bet tas ir stiepjams jēdziens. Kad sieviete .stāsta, ka viņai knapi pāri trīsdesmit, tas vēl maz ko nozīme,— Vobļikovs sacīja.— Protams, par mūžīgi jaunajām klātesošajam es nerunāju.— Profesors paklanījās Rūtai Grošai, tādējādi aizvainojot viņu vēl sāpīgāk.— Vismaz es bez Vecmeistara nekur nebraukšu.

— Ilgāk gaidīt nav jēgas,— Līvsalnieka vārdi ska­nēja kā galīgā diagnoze.— Man tāds iespaids, ka viņš vispār neieradīsies. Nekādi neizdodas nodibināt kontaktu.

Gunta un Imants saskatījās — vai tiešām šim druk­najam plikpaurim ar spalvainajām namdara rokām piemīt gaišreģa spējas? Bet varbūt viņš vadās no tā, ka pe­simistam nepareizas prognozes piedod drīzāk nekā op­timistam neizpildītus solījumus? Lai nu kā, vairs ne­drīkstēja vilkt garumā.