GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Lūk, tādēļ viņa nekur tālāk par vestibilu nebija aizgājusi. Sēdēja tēvoča iemīļotajā klubkrēslā un gaidīja Voitkusu.

Pa gabalu viņš neatgādināja ceļvedi, kas spējīgs pār­varēt šķēršļus, lauzties caur puteni, atrast pareizo virzienu arī miglā. Bet Gunta no pieredzes zināja, ka šis šaur- plecainais grāmatu tārps, kura sportiskās ambīcijas tālāk par biljarda partiju nesniedzās, neapmaldīsieš* pat vis­sarežģītākajā rīkojumu un papildlēmumu labirintā. Arī patlaban viņš stūrēja tieši uz nākamo mērķi — vecākās administratores kabinetu — un, garām ejot, izmeta Guntai:

— Pārbaudīsim iemītnieku sarakstu, man tā nejaušā atradēja versija īsti nepielec.

— Ko tu ar to gribi teikt?— Gunta sekoja viņam bez ierunām.

— Redzi, ja Kundziņa manuskripts tiešām tik nozīmīgs, tad pilnīgi pieļaujams, ka cilvēks īpaši atbraucis to no­laupīt — iekārtojies šajā namā, novērojis Viktoru Janoviču un beidzot sagaidījis izdevību.

— Bet mēs taču īsti nezinām, vai zaglis ielauzies istabā vai darbojies bārā…

— Tur jau tā nelaime. Tāpēc jāmēģina atklāt motīvus, un tie bieži vien slēpjas biogrāfijās. Cilvēks, kuram Kun­dziņa disertācija tik nepieciešama, ka viņš gatavs pārkāpt likumu, pats nesmērēs pirkstus. Līdz ar to uzpeld starp­nieka variants. Protams, varēja uzpirkt kādu apkopēju vai vietējo iedzīvotāju, bet man šķiet, ka šoreiz vēriens ir plašāks.

Vecākā administratore, kurā šo skanīgo titulu un ar to saistīto piemaksu bija ieguvusi sakarā ar rudenī pa­redzēto aiziešanu pensijā, par negaidīto apmeklējumu likās gluži priecīga. Tā tik bija dieniņa! Vispirms šī aizraujošā sapulce, kurā viņa uzzināja daudz interesanta, tagad saruna ar diviem kriminālinspektoriem… Būs ko pastāstīt direktoram, kad tas atgriezīsies no atvaļinājuma, nevajadzēs izzīst jaunumus no pirksta vai atkārtot ciema sievu tenkas… Bet par savām administratīvajām funkcijām viņa nespēja pasacīt nekā sakarīga.

— Mani te visi sauc par «buferi». Mans galvenais uzdevums — atvieglot direktora dzīvi. Būt par aizsargval- ni un atvairīt uzbrukumus. Viņš pieņem apmeklētājus reizi nedēļā, es — katrā laikā. Caur manām rokām iet visi lūgumi un sūdzības. Vienīgi es zinu, ko nozīmē tas, ka datums zem direktora paraksta uzkricelets nevis arābu, bet romiešu cipariem. Un pat jums to neteikšu, tas ir amata noslēpums.

— Tātad bez viņa rezolūcijas jūs nedrīkstat pat no­šķaudīties,— piemērotāku izteicienu Voitkuss šobrīd neat­rada.

— Tā gluži nav. Es nesu pases uz pierakstīšanu, ierādu atbraucējiem tās istabas, kas atzīmētas ceļazīmēs, ap­rēķinu maksu par uzturu un naktsmītni…

— Bet akceptu dod vienīgi biedrs Igaunītis?

— Protams. Republikā mums augstākas priekšniecības nav. Uz Maskavu viņš zvana tikai ārkārtējos gadījumos.

To liecināja arī aktu vāki, kuros glabajās šāgada ie­sniegumi. Už visiem bija rezolūcija ar Igaunīša nesa- burtojamo parakstu. Iesniegumi bija gan ar mašīnu rak­stīti, gan ar lodīšu spalvu uzšņāpti, gan uz iestādes veidlapas ar naudas pārveduma garantijas zīmogu, gan uz vienkāršām vēstuļu bloka lappusēm. Pēdējās īpaši interesēja Voitkusu, jo sniedza ieskatu direktora draugu un paziņu lokā.

Augšējo un apakšējo stāvu iemītnieki neizraisīja nt mazākās šaubas: zinātniekus atsūtīja institūta direkcija un arodkomiteja, ogļračiem ik mēnesi bija atvēlēts noteikts istabu skaits, kuru grozīt varēja tikai pie gadskārtējā līguma slēgšanas. Atlika vienīgi vidējie stāvi — te bija meklējama atslēga Igaunīša rīcības motīviem.

Luk, kolhoza valdes vēstule ar lūgumu šefības kārtā piešķirt ceļazīmi priekšsēdētājam, kam pēc sirds operācijas- nepieciešama atpūta. Pozitīva attieksme liktos dabiska, jo saimniecība atradās kaimiņos un apgādāja «Magnoliju» ar svaigiem dārzeņiem. Kāpēc tad vajadzēja pierakstīt «izņēmuma kārtā»? Taču drīz īzrādījas, ka šī piebilde grezno itin visus direktora lēmumus — it kā labvēlība viņa parastajā darba stilā iekļautos tikai ārkārtējos ga­dījumos.

— Kāda tev patika rakņāties pa veciem papīriem! — Gunta pārmeta.— Tobrīd pat Kundziņš vēl nezināja, vai dabūs šo atvaļinājumu un kur to pavadīs.

— Iebildums pieņemts,— Voitkuss nopūtās un negribīgi pāršķīra lappusi.— Tomēr vajadzētu gūt priekšstatu par Igaunīša veidolu… Tātad — aprīlis. Kas tie par pārīšiem septītā stāva dubultistabās?

Viņš ar diviem pirkstiem, kā aptraipīties baidīdamies, pacēla no klades izplēstu rūtiņpapīru.

— Lūdz iekārtot četras personas, bet paraksts tikai viens. Kas tas par ievērojamu kukaini, šis Līvsalnieks Tautmīlis Sergeja dēls?

— Mūsu piekrastes slavenākais ekstrasenss,— godde­vīgi čukstēja sirmā administratore.— Pietika ar vienu seansu, lai atpestītu mani no kaulu lauzēja, ar kuru mocījos visus pēdējos gadus.

— Pareizāk sakot, pūšļotājs.

— Kur nu! Viņš ir medicīnas zinātņu kandidāts ar milzīgu pozitīvu biostrāvas lādiņu.— Varēja just, ka viņa pilnībā apguvusi suģestijas terapijas terminoloģiju. — Doktors Līvsalnieks ārstē pat pa telefonu — bez mik­stūrām, bez ziedem. Šoziem man tik drausmīgi sāpēja galva — rāpies kaut stāvus pa sienu. Nelīdzēja ne pi­ramidons, ne izdaudzinātais baralgins. Beidzot neizturēju un piezvanīju dakterim uz mājām, šis piekodināja nekā vairs nedarīt, vienīgi domāt par viņu un apsolīja atsūtīt iztālēm magnētisku impulsu. Un ko jūs teiksiet — pēc pusstundas sāpes bija kā ar roku noņemtas. Viņš arī to juta, jo tūdaļ piezvanīja un apjautājās par rezultātiem. Redziet nu!

— Un aiz pateicības jūs pierunājāt direktoru pārdot viņam četras ceļazīmes,— Voitkuss lietišķi secināja.

— Man pat iepīkstēties nevajadzēja,— administratore atzinās.— Vai tad direktoram sava veselība nav dārga?

— Laikam gan, jo viņš, aci nepamirkšķinot, iedeva diviem neprecētiem pāriem divus apartamentus.

— Nevar būt!— bez iekšējas pārliecības iebilda ad­ministratore.— Manos rakstos skaitās, ka vienā dzīvo abi vīrieši, bet otrā — sievietes.

— Tad viens no mums kritis par upuri Līvsalnieka hipnozes izraisītajai halucinācijai,— Voitkuss pavīpsnā­ja,— jo īstenība krasi atšķiras no jūsu dokumentācijas.

— Klausies, Saša,— pēkšņi ierunājās Gunta, un viņas balsī jautās tikko valdāms niknums.— Es pamazām sāku ticēt, ka tu arī esi apveltīts ar biostrāvas lādiņu. Tikai ar negatīvu! Taisni apbrīnojami, kā tev vienmēr izdodas uztaustīt nebūšanas.

— Kāpēc tev šķiet, ka tas met ēnu uz tava onkuļa darba stilu? Pat uz mūsu iesniegumiem nav viņa paraksta.

— Par savu reputāciju lai rūpējas viņš pats. Es gribu tikt uz priekšu,— Gunta errojās.— Šķir tālāk, vai kāds nav iebraucis vakar, aizvakar — katrā ziņā pēc Kundziņa. Tai daktera kompānijai ceļazīmes beidzas rīt, viņi šovakar rīko atvadu balli.

— Še, skaties pati,— Voitkuss sirdīgi atstūma doku­mentu mapi.— Ja es esmu tāds neciešams pedants…

— Pasaules lāpītājs, kurš par citiem domā tikai vis­ļaunāko.

— Arī džungļos nepieciešami sanitāri,— Voitkuss aiz­stāvēja savu viedokli.— Citādi es nestrādātu milicijā.

— Bet vecumdienās rakstīsi anonīmas sūdzības. Kā es to izturēšu!

— Neviens tevi nespiež…

Šai mirklī atvērās kabineta durvis. Spraugā parādījās dežuranta galva.

— Zvana tāds kapteinis Zaicis, lūdz paaicināt kādu no jūsējiem. Pateikt šo numuru vai arī pienāksiet pie mana aparāta?