GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Uldis Vecmeistars vakar ceļā uz mājām cietis ka­tastrofā un atrodas slimnīcā. Smagā stāvoklī. Morāli atbildīgi ir visi, kas atļāvuši viņam dzērumā sēsties pie stūres.— Priedītim pašam riebās didaktiskais tonis, bet viņš nemācēja atrast citus vārdus.— Šobrīd man tikai viens jautājums biedram profesoram. Pamēģiniet, lūdzu, atminēties, kas jūsu viesim bija līdzi. Portfelis, ceļasoma, kāds vīstoklis?

— Senajiem romiešiem nekad nebija bagāžas, jo visu vērtīgo viņi glabāja smadzenēs. Mūsdienu jauniešiem galvā ir tukšums, tāpēc…— Vobļikovs pēkšņi apjēdza, ka viņa tradicionālās, dzēlīgās piezīmes šoreiz ir nevietā.— Visu, kas bija portfelī, viņš te atstāja, bet tajā iebāza tukšo tīkliņu, bez kura mūsdienās neviens nedodas ceļā. Sa­kiet — viņš taču nav bezcerīgs, tas ir, veselības ziņā?

— Kāds mēnesis būs jāgulšņā, varbūt vairāk,— Gunta atbildēja.

— Droši vien lūzumi,— Līvsalnieks teica,— un sma­dzeņu satricinājums.

— Tādā gadījumā var cerēt, ka viņš galu galā tomēr uzrakstīs puslīdz jēdzīgu kandidāta disertāciju,— ar to Vobļikova interese par aspirantu bija izsmelta.— Lai pieprasa akadēmisko pagarinājumu un sāk no gala. Bet es gan par vadītāju vairs neiešu.

— Un kā paliek ar somu pirti?— atgādināja advo­kāts.— Atvaļinājuma beigas kaut kā jānosvin. Pamāt ar roku, novēlēt panākumus darbā, laimi ģimenes dzīvē un pazust uz neredzēšanos—tas nav manā garā.

Juzdams, ka vienam beidzot jāsaka izšķirošais vārds, atkal ierunājās «Magnolijas» šoferis:

— Man domāt, nav ko raustīties. Pirts kuras jau vismaz stundu. Gādājiet atspirdzinošos dzērienus, es tikmēr aiz­šaušu pie večiem pēc kādas asakas.

— Jūs piedalītos?—Irina klusi vaicāja Imantam. — Tad mēs ar Tatiņu arī, skuķis jums ļoti pieķēries.

Viņš bija tik pārsteigts, ka jaudāja vienīgi pamāt. Vai tiešām ekstrasensa klātbūtnē arī citi prata lasīt domas? Imants tikko gribēja ierosināt, lai Irina uztic meitu Guntas gādībai un pievienojas.

— Un jus, Rūtiņ?— Irina griezās pie Grošas.— Sa­gaidīsim Kundziņu no kino un brauksim pasildīt kaulus!

Groša enerģiski papurināja galvu:

— Viņš ir tādā omā, ka visiem sabojās garastāvokli, pirmām kārtām — man. Tad jau labāk paaicināt Taļimovu.

— Ja profesors patiešām atsakās, tad manā orē ir vēl divas brīvas vietas,— Dzirnavnieks skubināja.

— Klau, Imant,— Gunta čukstēja.— Es tev varēšu būt tur noderīga. Tu vēl neesi izdibinājis, vai Vecmeistara disertācijai un Kundziņa pētījumiem nav kādu saskares punktu?

— To es jau sen noskaidroju,— Priedītis tikpat klusi atvairīja viņas uzbrukumu.— Vecmeistaram pietiktu no- špikot divas Kundziņa tēzes, lai savā institūtā iemantotu ģēnija slavu. Tieši tādēļ tev jāpaliek šeit. Uzturēsi sakarus starp Vladimiru un Sašiņu. Arī Olgas Grīnbergas un viņas vīra versija vēl karājas gaisā. Tā ka «Magnolijā» nāksies pasvīst.

* * *

Taļimovs tūdaļ ņēma grožus savās rokās.

— Es neesmu skops, bet tam kolhoza priekšsēdim jāpiezvana,— viņš deklarēja.— Pērn palīdzēju automati­zēt pirts iekārtu, vai tad viņš neatvedis tehniskajam kon­sultantam muciņu alus? Un siltumnīcā noteikti jau no­gatavojušies pirmie gurķīši. Ar medu tie nemaz nav sliktāki par arbūziem.

— Dzen sviedrus,— lietpratīgi piemetināja parasti maz­runīgais Līvsalnieks.

Taļimovs, pievērsies Imantam, saviebās.

— Un kāds būs milicijas ieguldījums kopējā katlā? Nav jau tramvajs, ka var izšlīherēt par brīvu.

— Gādāšu par dāmu drošību,— Imants neapjuka.

Rūta sāka nožēlot, ka ierosinājusi uzlūgt ekspansīvo

dienvidnieku, kurš uzvedās kā bēdīgi slavenais ^ģenerālis provinces radu kāzās un izrīkoja visus pārējos. Turklāt bija skaidrs, ka uz Priedīti nav ko cerēt — tas nenovērsa sajūsmas pilnus skatienus no melnās Irinas. Un pareizi darīja. Ja viņa būtu vīrietis, tad noteikti izraudzītos šc apburošo skaistuli. Jā, tomēr žēl, ka pati atteikusies no Kundziņa sabiedrības…

Vestibils sagaidīja viņus ar dīvaini pazīstamu me­lodiju. Kaut kas dzirdēts un tai pašā laikā tik svešāds plūda no kinozāles, ka pagāja labs laiks, iekams Imants Priedītis apjēdza, ka tā ir no bērna kājas pazīstamā lībiešu dziesma, tikai ukraiņu temperamentīgajā izpildī­jumā. Jūras vienmērīgo elpu, vēja kluso šalkoņu bija aizstājusi krāčainās Dņepras straujā plūsma, kazaku zirgu aulekšiem piemērots ritmiskais raksts.

Pietika nogriezties no šosejas, lai vairs nejustu jūras tuvumu. Ceļš kā strauts vijās pa ieplaku starp kailiem ošiem un bērziem apaugušiem pakalniem, kuru ziemeļu nogāzēs vēl baltoja sniegs.

«Vai tik šī nav Astras slavenā beku vieta?» Imants nodomāja un iztēlojās ainavu, kas piebārstīta sarkanām kundziņu cepurēm. Diemžēl Irina bija caur un cauri pil­sētniece, un saruna par sēņošanas priekiem nevedās.

— Līdz rudenim tālu,— viņa* atmeta ar roku.— Pa­stāstiet labāk, kā jums veicas ar izmeklēšanu. Bet varbūt to nemaz nedrīkst atklāt aizdomās turētai personai?— Šī asprātība nez kādēļ skanēja nedabiski.

— Un es cerēju, ka jūs ielūdzāt mani kā vīrieti, nevis kā informācijas avotu,— Imants izvairījās no tiešas at­bildes.— Gribat mani atmiekšķēt uz pirts lāviņas? Neaiz­mirstiet — saunā ir sauss gaiss.

— Siltums nekad nav par ļaunu. Es tikai šaubos, vai izturēšu simt grādu temperatūru. Lūdzu nesmejieties, šo­dien būšu saunā pirmoreiz mūžā.

Ceļš sazarojās, pārvērtās šaurā meža takā, beidzot grūti caurbraucamā stigā. Dzirnavnieku tas nemulsināja:

— Lauku viltība. Cer, ka neviens neatradīs viņu foreļu upīti un dīķi ar iebarotiem brekšiem. Bet paši ved uz šejieni visādus komponistus un rakstniekus. It kā tie būtu spējīgi pieturēt muti…

Koki pēkšņi atkāpās, un skatienam pavērās plaša līču pļava, kuru divās daļās sadalīja satiksmes vajadzībām īpaši nograntēts uzbērums. Tā galā—ezerkrastā — dū­moja iegarena guļbaļķu ēka.

— Neizdevās pierunāt, lai silda ar elektrību,— Taļi­movs vīlies nopūtās.

— Pirts bez dūmiem ir tas pats, kas kaukāziešu anek­dote bez akcenta. Nav sāls,— iebilda advokāts un tīksmi izstaipījās.— Pa kreisi var pērties senlatviešu vīzē — ar slotiņu.

Iekša kontrasts bija pārsteidzošs — acīmredzot kolhoza celtnieki bija likuši lietā Taļimova racionalizācijas priekš­likumus, sākot jau ar stikla durvīm, kas atdalīja vējtveri no atpūtas telpas. Tās atvērās automātiski, pirms kāds bija paguvis pieskarties rokturim.

— Kā Maskavas starptautiskajā lidostā!— Irina prie­cājās.

— Tāpat atveras arī visas pārējās. Pat dušas telpas apgādātas ar fotoelementu,— dižojās Taļimovs.

— Vai!— uzspēlētās šausmās iespurdzās ekstrasensa draudzene.

Pat tāds tehnikas analfabētisms nespēja sabojāt Ta- ļimovam garastāvokli — blakus kamīnam stāvēja pa te­lefonu pasūtītā alus muciņa.

— Un bez kādām biostrāvām, — viņš centās aizķert Līvsalnieku. — Varētu sacīt — draudzības tilts starp Azerbaidžāņu un Latviju. Tā balsti iebetonēti labu cilvēku sirdīs.

— Ka tik netrāpītos uz ūdens āderes. Kā šī istaba, piemēram. Nekādā ziņā neieteiktu jums ilgstoši sēdēt pie galda,— ekstrasenss atriebās.— Ar visu savu būtni jūtu, kā zem pamatiem burbuļo avots.

— Tikai nesāciet vēl meklēt naftu, tas ir vibrators, ko liku iemontēt baseinā. Viļņu masāža pēc Chaltubas parauga,— smējās automatizācijas apoloģēts, tomēr kat­ram gadījumam steidzās pazust.