GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Tu gan neizskaties pēc tādas, kas dzīvotu pusba­dā,— viņai iedzēla dežurējošais elektriķis.— Citādi taču kaut reizi būtu redzēta pie mūsu kopgalda strādnieku virtuvē.

— Jā, kopgalda jautājums beidzot jāatrisina,—«Mag- nolijas» galvenā ārste Sviridova pacēla balsi.— Manos pienākumos ietilpst trīsreiz dienā nogaršot ēdienus. Gribi vai negribi, ar apetīti vai bez. No domas vien, ka man vēl jāpiedalās kopējās maltītēs, gribas pieteikt badastreiku. Bet direktoram to neiestāstīsi — vispārējas disciplīnas vār­dā piespiež pierakstīties.

— Un katru mēnesi atvelk no algas par pilnu uz­turu,— piebalsoja ēdnīcas pārzine.

— Tev žēl to štrunta kapeiciņu?- 1 -nicinoši izmeta šef- pavāre Vizbulīte Landovska, kura vietā un nevietā dižojās ar to, ka vēl no kulinārijas tehnikuma laikiem saglabājusi slaido figūru.

— Ne jau naudas man žēl, bet produktu,— ēdnīcas pārzine nerimās.— Kāpēc sviest laukā? Lai man izsniedz graudā, un es aiznesīšu mājiniekiem.

— Vari neuztraukties, zudumā nekas neiet,— negaidot ierunājās galvenais grāmatvedis.— Tava tiesa nemaz ne­nokļūst līdz strādnieku virtuvei… Es atļāvos izdarīt ap­tuvenu kalkulāciju…

Viņš piecēlās, vecīgi drebulīgiem pirkstiem izmakšķerēja no tumšā uzvalka krūšu kabatas četrkārt salocītu papīra lapu un piebāza to cieši klāt pie biezajiem briļļu stikliem. Vajās redzes deļ Pāvils Alnis tieši sešdesmitajā dzimšanas dienā bija juties spiests aiziet no bankas, kaut gan viņam tur solīja maksāt pensiju un nodrošināt atvieglotus darba noteikumus. Arī patlaban kinozāles apgaismojums bija nepietiekams, lai saburtotu paša uzrakstītās piezīmes. At­lika vienīgi cerēt — visi noticēs viņa līdz šim nekad neap­traipītajam godavārdam.

— Pēc maniem virspusējiem novērojumiem, apmēram puse mūsu kolektīva locekļu ik dienas ēdienreizēs neie­rodas — daži ir izbraukumā vai atpūšas pēc nakts dežūras, citi vispār nekad nenāk vai arī aizņemti svarīgākās da­rīšanās par šo maltīti piecdesmit kapeiku vērtībā. Bet pareiziniet to ar divdesmit, un sanāk apaļi desmit rubļi valsts cenu izpausmē. Man, protams, nav ne jausmas, ar kādu virspejņu tirgū var realizēt, teiksim, griķus, kuri mums jau apnikuši kā rūgta nāve, bet kurus veikalos pat ar lukturi neieraudzīsi, par cik rubļiem var pārdot sviestu, gaļu, olas. Vārdu sakot — salmiņš pie salmiņa, un putniņam ligzdiņa…

— Biedri, vai tiešām mums netīrā veļa jāmazgā svešu cilvēku klātbūtnē?

Voitkuss tikai tagad ievēroja augumā pasīko tumšmati, kuras pārsteidzoši skaļā balss šķita piepildām visu kinozāli.

— Ja kāds atradis pazaudēto disertāciju, lai nekaut­rējas atzīties. Nenoraus galvu par to, ka taisījies pa kluso nodot makulatūrā un saņemt deficīta grāmatu talonu. Mēs laupām pilsoņiem izdevību tik smukā dienā pastai­gāties pa pludmali…

Zāle klusēja. Sapratusi mājienu, kā arī savas sākotnējās ieceres izgāšanos, Gunta atkal piecēlās. Produktu no­liktavas pārzinei Olgai Grīnbergai taisnība — kurš pub­liski atzīsies, ka grasījies atradumu piesavināties? Va­jadzēja aprunāties ar katru iespējamo atradēju atsevišķi, paskaidrot manuskripta valstisko nozīmi, nevis rīkot šo izrādi, kas pamazām pāraug vecu rēķinu kārtošanas farsā. Pēdējais laiks atkāpties ar godu.

Bet Voitkuss satvēra viņas roku.

— Sēdies!—viņš pavēloši čukstēja, iededzies mednieka kaislībā.— Mēs te uzzināsim daudz lietderīga.

Zālē viņiem neviens vairs nepiegrieza vērību.

— Tev nav pamata sūdzēties,— kliedza veļas nolik­tavas pārzine Marija Kazanoviča.— Pārtikas precēm var piemērot tūkstoti un vienu atlaidi: ja nesagrauž peles, tad sapelē tāpat, zudumi no mitruma un sausuma, veikls prečzinis prot nopelnīt pat ar dūmu desas šņorītēm. Bet ko lai daru es? Kopš īgaunītis saslimis ar modrības māniju, bez viņa rezolūcijas nedrīkstu apmainīt pat spil- vendrānu. Agrāk savu laiku nokalpojušos palagus sa­griezu lupatās un izdalīju apkopējām. Tagad jāsastāda akts par katru lanckaru, ko vējš norauj no auklas, un jādod apstiprināt personiski direktoram.

— Tu vēl neesi pastāstījusi par dvieļiem,— Olga Grīn- berga ironizēja.— Arī par to, ka baidies bez direktora piekrišanas izšņaukt degunu dienesta ķiteļa stērbelē.

— Tāpēc ka man ar viņu nav tādas draudzības kā tev,—Marija Kazanoviča nepalika atbildi parādā.— At­zīsties, ko visu tavs vīriņš pa ceļam uz Rīgu izkrauj direktora pagalmā!

— Nemēģini duļķot ūdeni,— Grīnberga neapjuka. — Pasaki skaidri un gaiši, vai esi piesavinājusies doktora disertāciju vai neesi. Un ej kaisīt naftalīnu uz saviem vateņiem. Citādi atkal nāksies sacerēt paskaidrojumus — pavasaris taču nak virsū ar joni, neredzi, vai?

— Prātīga sieva!— Gunta piebikstīja Voitkusam un ar acīm norādīja uz Grīnbergu.

— Drīzāk gluma kā dūņās izvārtījies zutis,— tikpat klusu atteica Voitkuss.— Te kļūst aizvien interesantāk.

— Tu taču nedomā, ka tāda dziļūdens haizivs smērēsies ar kaut kādu disertāciju?

— Tāda nepalaidīs garām nevienu izdevību iebāzt ka­batā lieku kapeiku. Un slepenas ziņas apkārt nemētājas, par tām var izspiest smuku kapitālu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums darīšana ar zinātnisku atklājumu.

— Bet es atceros, ka tu apsolīji aizstaigāt ar-mani līdz bākai,— Gunta uzmeta lūpu.— Varu aiziet arī viena. Kamēr vēl saule.— Viņa pagriezās un neatskatījusies vir­zījās uz izeju.

Voitkuss grasījās sekot, bet tad nosprieda, ka tādu kolektīvu aiziešanu var iztulkot kā kernonstratīvu žestu.

«Brīnums, ka Apsītis nepārtrauc šo nebeidzamo ķīviņu,» viņš nodomāja. «Bet varbūt tīko pēc direktora krēsla un tīšuprāt izprovocē kaislības?… Jāizprot tikai motīvi: lai pats tiktu pie solīšanas vai arī lai beidzot nodibinātu kārtību?» Voitkuss vērtējoši nopētīja direktora vietnieka vaibstus, tomēr tie viņam neizteica neko.

Uztvēris inspektora skatienu, Apsītis sarosījās. Pār­liecinājies, ka bibliotekāre pieraksta katru vārdu, viņš paziņoja:

— Pateicos jums par apsveicamu atklātību. Nešaubos, ka tikpat atklāti būtu apspriests arī nozudušās disertācijas jautājums, tāpēc uzdrīkstos secināt, ka neviens no mū­sējiem nav šo manuskriptu ne acu galā manījis.

>! Gunta joprojām gaidīja vestibilā. Viņa nebūt nebija tāda ārstniecības terenkūra piekritēja, kā centās izlikties, mudinot Voitkusu uz tālām pastaigām. Bet divatā viņa ar saderēto sapratās daudz labāk nekā draugu sabiedrībā, kur pēkšņi izrādījās, ka arī viņam ir savi uzskati un savs sakāmais. Gluži kā dzīvsudraba lodīte, kas tiecas savienoties ar sev līdzīgām, Saša izslīdēja caur pirkstiem un aizmirsa visu, ko bija solījis, kad atradās viņas tiešajā ietekmes sfērā; to, ka nekad vairs nejauksies bezcerīgās lietās, kas var apdraudēt karjeru, un darīs visu, lai saņemtu norīkojumu uz kādu mierīgu mazpilsētu, uzcels ģimenes mājiņu, iekops dārzu, vārdu sakot, dzīvos kā cilvēks, nevis kā milicis, kuram nav laika atvilkt elpu, kur nu vēl rūpēties par sievas labklājību. Pati viņa par to domāja arvien biežāk. Dzīvodama svešos ļaudīs, Gunta juta līdzi kopmītnes sievietēm, kas bija ar mieru atdot pēdējo kapeiku, lai tiktu pie atsevišķa, pie s a v a mājokļa. Nēsādama formas tērpu, kas drīzāk atbaidīja nekā pievilka pielūdzējus, viņa saprata, ka meitenes gatavas uz kom­promisiem ar sirdsapziņu, ja vien tie palīdz neatpalikt no jaunākās modes. Negodīgi paņēmieni, protams, atkrita, bet tagad Gunta Apsīte bija saskatījusi līdzekli un ceļu, kā sasniegt savu pieticīgo mērķi, un viņa soļos pa to, ne par sprīdi nenovirzīdamās, pat ja vajadzēs upurēt daļu no lepnuma.