GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Jā, gandrīz kā vecajos, labajos laikos,— it kā pie­liekot punktu pirms laba brīža aizsāktai sarunai, sacīja sīks un sausnējs vīriņš, kuru, likās, pat pavasara sīpa aizpūstu pār bortu.

— Un ko tas līdz!—ar neslēptu sarūgtinājumu errojās blakām sēdošais plikgalvis.— Neaizmirsti, cik tagad mak­sā brandvīns. Rēķini, kā gribi, polšs vien par zuti sanāk. Ar «Magnoliias» uzcenojumu mēs galīgi izputēsim.

— Ko neatvedi no veikala?— dīvaini raudulīgā balsī,

ne pie viena tieši negriežoties, vaicāja omulīgs dižvēderis.

— Priekšnieks atkal par paldies paņēma?

— Nesāc vilkt veco dziesmu!— asi attrauca joprojām stalts un pārsteidzoši spēkpilns sirmgalvis.— Ja tā labi padomā, viņam pat paldies nebūtu jāsaka. Ierakstīja lomu mūsu vērtīgo zivju nozvejas plānā un apsolīja ceturkšņa prēmiju, ja turpināsim tādā garā… Kam nepatīk, lai paliek malā, nav spiesta lieta.

— Pareizi, uz tām divām laivām tāpat jau par daudz esam,— tūdaļ piebalsoja pirmais runātājs.— Šodien pat. Trīsdesmit zušu, ko vēl tu vari prasīt? Nevis zivju par maz, bet mūsējo par daudz!

— Varbūt vēl pateiksi, ka vispār par daudz pensionāru saradies…— apvainojās gaudonis.

— Nečīksti, brāl, kas ir, tas ir. Mūsu ciemā vien trešā daļa pensijas vecumā… Bet par varas mākti tevi kapā nedzīs. Kamēr man tā teikšana, ņemšu līdzi sel­gā,— posmvedis apsolīja, tad pievērsās Guntai un Voit- kusam:

— Un kas jaunajiem cilvēkiem uz sirds?

— Mūs Lavīzes tante sūtīja,— teica Voitkuss, vairs nešaubīdamies, ka viņam darīšana ar Jāni Raubiņu.

— Jāaprunājas.

— Zem četrām acīm?— zvejnieks pasmīnēja, tomēr ar puisi sarokojās.

Lai cik savādi, rokas spiediens nebūt nebija tik ciešs kā varēja gaidīt. Patiesībā viņa sastrādātā plauksta tik tikko pieskārās Voitkusa pirkstiem, pakustināja tos kā ar rupju smilšpapīru, un nebija iespējams noteikt, kāds ir viņa īkšķis. Nācās izgudrot viltīgu gājienu.

— Mana draudzene jums pazīlēs,-— piedāvāja Voitkuss, aizvedis Raubiņu nostāk.— Tas viņai asinīs no vecmāmiņas čigānietes.

īsti nesaprazdams, ko no viņa grib, Raubiņš sniedza kreiso roku.

— Labo!— pavēlēja Gunta, apbrīnojami viegli iekļā­vušies spēlē.— Iesākšu ar pagātni, jo uz tās balstās katra cilvēka nākotne.

Beidzot Raubiņš apjēdza, ka tiek izmuļķots, un ātri atrāva roku.

— Ja vajag kādu asaku, tad tā arī pasakiet un nejauciet prātu. Tāpat atdodam par pusvelti.

Bet Gunta jau bija paguvusi ieraudzīt rētu uz labās rokas īkšķa, un nu viņu varētu apstādināt vienīgi dzelzceļa pārbrauktuves šķērskoks.

— Šorīt, cienītais, ceļā uz debesīm, kur agri vai vēlu nokļūsim visi, jūs apstājāties lielā nama vienpadsmitajā stāvā un, zemisku kaislību varā būdams, ielauzāties sava tuvinieka istabā, kārojot pēc laicīgiem labumiem…

— Kas tie par. .labumiem? Par tādu zuti tavas ciskas resnumā man pat melnsvārcis to pašu piecīti iedotu un vēl grēkus atlaistu. Bet viņreiz šis profesors izbrāķēja manas vecās žāvējumu — v'ai tik neesot iemīlējusies, ka tā pārsālījusi? Nu, aiznesu zaļu, lai pats izvāra vai uzcep, ja tik izvēlīgs, vai man žēl? Kur tas teikts, ka viss loms caur sievas špārkasi jālaiž? Uzbraucu augšā un iegāju pie šimā. Bet, kā taisu durvis, tā elle vaļā, viss iet pa gaisu — papīrīši un driskas. Aizlidoja pat cedele, kas bija šķirbā iebāzta. Provēju savaņģot, bet kur tu dieviņ — taisnā ceļā izvilka pa logu kā pērnās ziemas pēdējo sveicienu. Vēlāk vedeklai lūdzu palūkot dārzā, bet šī tikai atņirdz — kam vajag, uzrakstīs vēl vienu. Vecis vakar esot bijis krietni pielicies. Laikam taisnība, vai tad skaidrā prātā pliks pa balkonu dzīvotu?

Raubiņa zīmētā aina likās fantastiska, un Voitkusam uzmācās šaubas, vai tikai zvejnieks nebija no rīta ieturējies. Lai nu kurš, bet Kundziņš bez biksēm…

— Raubiņtēv, neņemiet ļaunā, vai aiz pārpratuma ne- pakērāt līdzi Kundziņa disertāciju?

— Ko?

— Tādu paprāvu žūksni aprakstīta papīra,— kā mā­cēdams skaidroja Voitkuss.— Ar burtiem un skaitļiem.

— Reiz jau aprakstīts, kam vēl vajadzīgs?— Raubiņš paraustīja plecus.— Pat žāvētas plekstes neietīsi, nav vairs tie laiki.

Viņš strupi pagriezās un stīvām kājām aizkātoja pie posma vīriem.

Atceļā Guntai un Voitkusam nācās cīnīties pret arvien pieaugošu austrumu vēju, kas meta sejā asus smilšu graudus. Sargādami acis, viņi puspievērtiem plakstiem raudzījās tikai zem kājām un nebūtu pamanījuši Kundziņu, ja viņš neierunātos pirmais.

— Cerēju kinoteātrī aizmirst savas bēdas, bet nav miera arī zem Ēģiptes olīvkokiem, ja drīkstu atļauties šo vārdu spēli.

— Pagaidām nevaram ne ar ko iepriecināt,— sapratis, ka Kundziņš neuzdrošinās uzdot izšķirošo jaut/: unu, Voit- kuss devas viņam talkā.— Bet gan jau. Kad beigsim atsijāšanu, patiesība pati nāks gaismā.

— Kaut atrak! Es jūtu, ka drīz sajukšu prātā.

Kundziņš abām rokām ieķērās gaišajā platmalē, ko

spējš brāziens bija pacēlis virs galvas, un, it kā pie­saukdams debesis par liecinieku, iekunkstējās:

— Un par ko man tāds sods, par ko?

Teorētiski Gunta, protams, zināja, cik lielā mērā vie­doklis atkarīgs no skatpunkta, tomēr praktiski par to pārliecinājās tikai šodien. Pirmoreiz mūžā viņa kinozālē sēdēja nevis ar seju pret ekrānu, bet uz skatuves un no paaugstinājuma vērās telpā sapulcinātajos atpūtas nama darbiniekos. Kad tie iznira no pagrabstāva, kur atradās virtuve un dažādas noliktavas, kad pa parka celiņiem no kantora vai garāžu puses virzījās uz centrālo korpusu, likās, baltos un pelēkos uzsvārčos tērpušos cil­vēku plūsma nekad nepārtrūks. Pat uzmācās iespaids, ka apkalpojošā personāla te vairāk nekā atpūtnieku. Toties patlaban visas šīs apkopējas un oficiantes, pavāres un trauku mazgātājas, administratores un sanitāres, šie mon­tieri un transportstrādnieki, ārsti un grāmatveži, dārznieki un santehniķi tikko aizņēma pirmās septiņas rindas — tās pašas, kas vakara seansos allaž palika tukšas. Mazliet savrup turējās nešķiramo draudzeņu trijotne. Pirmā bija melnmataina dentiste, kura tā juta līdzi saviem slim­niekiem, ka zoba raušanas reizēs pati dzēra sirdszāles. Blakus sēdēja sārtvaidze veļas pārzine. Nespēdama vīra dzimtajā zvejniekciema rast savai augstākajai filoloģis­kajai izglītībai atbilstošu pielietojumu, viņa lika stāvu apteksnem sevi dēvēt par kastcļjaunkundzi. Trešā bija izdilusi māsa dietoloģe, kuras vargulīgais izskats viesa iebraucējos šaubas par viņas medicīnisko padomu liet­derību. Šai trijotnei, kā parasti, bija pievienojies sirmais biljarda zāles marķieris, kas uzskatīja sevi par zobārstes mūžīgu parādnieku un savu pateicību par jaunajām pro­tēzēm centās izteikt ar ziediem un kafiju. Vēl īsti neapradis ar mākslīgajiem zobiem, viņš tos valkāja tikai īpaši svi­nīgos gadījumos, bet darbdienās slēpa skapī, kur aiz divām atslēgām glabājās ziloņkaula bumbu komplekts un kija, ko pats bija izvirpojis no melna ozola. Perlamutra

spīdums muti greznoja arī taga-d, jo, gluži tāpat kā visi pārējie, marķieris uzskatīja, ka kolektīvs saaicināts uz pirmssvētku sanāksmi. Uz šiem maldiem vedināja ekrāna priekšā novietotais galds, pie kura sēdēja tāds kā svinīgā mītiņa prezidijs: Gunārs Apsītis, viņa brāļameita Gunta, Aleksandrs Voitkuss un — iesānis pret publiku pie vēl mazāka galdiņa — bibliotekāre, kurai bija uzdots protokolēt visas kaut cik saturīgas liecības.