GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

«Tēvocis pārcenties,» pie šādas atziņas vienlaikus nonāca gan Gunta, gan Voitkuss. Un ko par Kundziņa nozudušo disertāciju var zināt pavāra palīdze, kas vakar aizgājusi vēl pirms launaga un vispār tikpat kā neiegriežas augšējo stāvu telpās? Kādas vērtīgas ziņas var sniegt garāžas autoatslēdznieks vai krāvējs, kas augu dienu dzīvo pa āru? Vajadzēja sasaukt tos, kas dežurēja vakarā un naktī, un apklaušināties, vai nav manīts kas aizdomīgs. Bet tieši viņi pašreiz atpūtās… Tāpēc Gunta bija lūgusi iespēju aprunāties ar agrīno rīta maiņu — apkopējām un viesmīlēm, kas varbūt pievākušas kaut kur uz grīdas vai krēsla izmētātas rokraksta lapas. Bet — še tev!— di­rektora vietnieks izmanto ieganstu, lai izrādītu savu varu, ko uzsvēra katra vārda galā:

— Es jūs sasaucu tāpēc, ka gribu aprunāties par ne­vēlamām parādībām, kas met ēnu uz «Magnolijas» labo slavu. Kad biedrs Igaunītis aizbrauca, es palūdzu, lai viņš ieslēdz sūdzību grāmatu seifā un aizved līdzi atslēgu. Tādējādi es apņēmos strādāt tā, lai atkristu jebkāda nepieciešamība pēc tās. Un tagad nepatīkams starpga­dījums var izjaukt manus labos nodomus, apdraud sais­tības, kuras gan nav ierakstītas nevienā dokumentā, bet par kurām mēs visi atbildam savas sirdsapziņas priekšā. Tāpēc es palūgšu katru darbinieku tikt ar to skaidrībā, pirms mēs pārejam pie konkrēta notikuma iztirzāšanas.

Piecos milicijas dienesta gados leitnants Aleksandrs Voitkuss bija kļuvis par izcilu fizionomistu. Draugi ap­galvoja, ka viņam tikai jāuzmet skatiens tirdznieka vaib­stiem, lai nemaldīgi spriestu par tā godīgumu. Diemžēl tiesā ar pārliecību vien nepietiek — nepieciešami neap­strīdami pierādījumi. Un nācās sevi radināt pie domas, ka tie savācami rūpīgā, nogurdinošā darbā, cilājot un pārbaudot tūkstošiem pavadzīmju, pieņemšanas vai no­došanas aktu, algu sarakstu, citu grāmatvedības vai preču uzskaites dokumentu, pārrēķināt pat divi plus divi, līdz fakti apstiprina vai apgāž pieņēmumu. Bet šoreiz Voitkuss

nesteidzās izveidot savu priekšstatu par klātesošajiem', jo saprata, ka šajā nomaļajā atpūtas namā par apkalpēs darbiniekiem strādā daudz «nejaušu» cilvēku — tuvāko ciemu iedzīvotāji, kuriem viņa profesionālā mēraukla neder.

Pirmais vārdu lūdza trešo reizi par arodbiedrības ko­mitejas priekšsēdētāju ievēlētais administrators, kurš šo pašu amatu bija ieņēmis arī būvdarbu laikā. Toreiz gan viņam par to maksāja arodbiedrība, tagad vajadzēja pelnīt iztiku aiz pults un ik pēc trim diennaktīm censties izsniegt atpūtniekiem pareizās istabu atslēgas, vēstules un naudas pārvedumu pasakņus. īsti nezinādams, kas būtu jāsaka, viņš atkārtoja tēzi par tiesībām uz atpūtu, pārvietodams uzsvaru uz nama iemītniekiem, kuru radošā potence tieši proporcionāli atkarīga no personāla saliedētā darba, tad, it kā pēkšņi atjēdzies, pateicās klausītājiem par uzmanību un apsēdās.

Kad kājās slējās nama kultūras dzīves organizatore, Guntai radās iespaids, ka šo kustību var apturēt vienīgi zāles griesti — tik gara bija izaugusi Skaidrīte Krūmiņa. Liktos, meitenes dzīvei jābūt nesaraujami saistītai ar sportu, bet pat izcilākajiem TTT un izlases treneriem nekādi neizdevās izmantot viņas auguma priekšrocības republikas basketbola interesēs. Trūka godkāres, sportiskā cīņas gara. Diemžēl nācās atteikties arī no baleta no­darbībām un citām skatuves mākslas nozarēm, uz kurām tiecās Skaidrītes jūtīgā sirds un muzikālais talants, jo neviens režisors nevarēja sameklēt viņai piemērotu partneri. Atlika tikai mācīties par diriģenti. Bet drīz tomēr izrādījās, ka raksturs nav piemērots karognesēja pienākumiem,— Skaidrīte neprata ne iejūsmināt, ne izrīkot citus. Viņa pat nemēģināja protestēt, kad pēc kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas tika nosūtīta uz^Priežciemu. Un šeit bez iebildumiem centās izpildīt visus rajona priekš­niecības norādījumus, kaut gan allaž mainīgais atpūtnieku kontingents vērsa par absurdu galvenos apkārtrakstu punktus.

— Atļaujiet man tāpat no vietas,—- viņas dziļā un daiļ­skanīgā balss lika visu galvām pagriezties.— Mums šo­reiz gadījusies sevišķi veiksmīga maiņa: starp ogļračiem ir vairāki dejotāji, viens prot spēlēt balalaiku, sāk veidoties ukraiņu tautasdziesmu dubultkvartets. Arī zinātnieku vidū atklāju dažus apdāvinatus cilvēkus: profesors Vobļikovs žonglē ar tenisa bumbiņām, tas jaunais lietuvietis Dzin- dziļausks apsolīja publiski risināt reizināšanas un da­

līšanas uzdevumus ar trīsciparu skaitļiem, biedrs Taļimovs, kā vienmēr, lasīs savus dzejoļus. Vēl neesmu aprunājusies ar milicijas darbiniekiem, bet vai nu tā būs, ka viņi pa visiem kopā nemācēs parādīt kādu triku. Vienīgi ar apvienoto kori mums joprojām neveicas. Tāpēc palūgšu pēc sapulces neizklīst — noturēsim pirmo mēģinājumu un, kad no ekskursijas atgriezīsies ogļrači,— kopīgo. Citādi nevarēsim rajona skatē izpildīt obligāto repertuāru. Vis­maz «didam» visiem jānodzied, tad jau manīsim, kā tālāk dzīvot… Tas man bija viss, biedri direktora vietniek, piedodiet…

Tāda kā neapmierinātības rūkoņa pārskrēja rindas. Va­rēja just, ka papildslodze nevienam nav pa prātam un tūdaļ atskanēs sašutuma pilnas balsis. Tomēr Gunta laikus pārtvēra iniciatīvu. Cenzdamās neskatīties uz tēvoča pusi, viņa piecēlās.

— Kolektīva iekšējie jautājumi laikam nav svešām ausīm domāti,— viņa kā atvainodamās sacīja.— Mēs gri­bējām izmantot izdevību tikties ar visiem darbiniekiem reizē, lai izlūgtos jūsu palīdzību. Tūkstoš simt sešpa­dsmitās istabas iemītniekam Viktoram Kundziņam vakar pazudusi viņa doktora disertācija. Apmēram simt piec­desmit mašīnraksta lappušu ar diagrammām un skaitļiem pa vidu. Pelēkos aktu vākos, uz kuriem ar sarkanu tinti atzīmēts, ka saturs ir slepens. Bet tam šobrīd nav izšķirošas nozīmes, galvenais — atrast manuskriptu, kurā zinātnieks ieguldījis vairāku gadu darbu. Autoram ar to saistīti visi nākotnes plāni. Tāpēc viņš piedāvā atlīdzināt atradējam par pūlēm. Pēc viņa domām, būtu jāmeklē ēdnīcā, bārā vai vestibilā, varbūt arī kāpņu telpās vai lifta šahtā. Iespējams, kāds vākus pamanījis, bet nav zinājis, ko ar tiem iesākt…

Viņa aplaida skatienu zālei, bet nemanīja ne mazāko sakustēšanos. Cilvēki sēdēja, kā sēdējuši, un lūkojās tuk­šumā, it kā gaidīdami, kad beidzot uz ekrāna sāks ri­sināties filmas notikumi. Nervozēja vienīgi virtuves dar­binieces, kas bija atstājušas uz karstās plīts zupas katlus, bet cepeškrāsnī — sautējumu, un tas tagad draudēja pie­degt.

— Musu nama nekas nevar pazust!— no otras rindas malas atskanēja izaicinoša balss, un Voitkuss pazina saucējā pēdējā stāva apkopēju Astru Rozi.

— Tā tikai tev šķiet. Pa savu augšu dzīvodama, tu pat iedomāties nevari, kā mēs te lejā sitamies. Man,

piemēram, vakar izčibēja divi šķīvji, dakšas un naЈ|, Un pamēģini tādus nopirkt mūsu ciema bodē,— vaimanāja, aizdusas mocīta, resna oficiante.

— Nomierinies. Tikko Taļimovam pāries kārtējā dze­jošanas lēkme, es tev nonesīšu visus traukus, kuros viņš stiepj uz istabu uzkožamos,— Astra apsolīja.—Pa šīm dienām tur būs vesela noliktava sakrājušies.

— Ko nu par to, tas tikai piliens jurā,— sūkstījās ēdamzāles pārzine.— Man katru vakaru pietrūkst vismaz desmit glāžu. It kā nevarētu kā cilvēki izdzert kefīru un nolikt atpakaļ. Nē, stīvē prom un strebj pa kak­tiem—cits nakts vidū, cits no rīta tukšā dūšā. Ceturkšņa beigās mēneša algas nepietiek, lai segtu iztrūkumu.