GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Atnāci izpētīt, kā rodas pasaules septītais brīnums?

Balss skanēja mazliet aizsmakusi, bet nepauda ne ma­zāko pārsteigumu — acīmredzot laukos šādi apciemojumi ietilpa kinomehāniķa darba ikdienā. To apliecināja Oļega nākamie teikumi:

— Neceri — no mākslas te nav ne smakas. Tīrā tehnika. Un pārcilvēciskā izturība. Gribi vai negribi, jāskatās — kaut pašam līdz kaklam un pirksti tā vien niez sajaukt daļu secību, kā to darījām, kad vēl braucu uz kuģiem. Zini, kas mūsu profesijā galvenais? Pareizais fokuss, rupji izsakoties — asums. Un, protams, plāns.

— Tas taču nav atkarīgs no tevis,— Voitkuss labprāt ielaidās sarunā.— It kā tu pats uzņemtu filmas… Jārada tas, ko tev dod.

— Ja es ņemtu tikai to, ko man mēģina iesmērēt, sen jau būtu pakāris zobus vadzī,— pierādīdams pretējo, Da­vidovs plati pasmaidīja.— Kases gabalus grib visi. Taču katram no mums ir savs triks — fokuss, krievu valodā izsakoties.

— Kāds ir tavs slepenais ierocis?— puisis Voitkusam iepatikās arvien vairāk.

— Psiholoģija. Žēl, ka tas stingri aizliegts, citādi no­mainītu pusi nosaukumu — un zāle būtu pārpildīta. Pret skatītājiem jāizturas ar cieņu, tad viņi brīvprātīgi atva­dīsies no savam kapeikām un vēl paldies teiks. Kas zinātniekam svarīgāk — laiks vai nauda? Nu lūk! «Mag- nolijā» es vienmer izsludinu pagarinātu seansu, galu galā tām dokumentālajām filmām ari jānokļūst līdz tau­tai… Šie sten un pūš: nav laika, jāstrādā. Vai tad es nesaprotu, bet man arī darbs un kases plāns. Un te stājas spēkā matemātikas likums par saskaitāmo vietu maiņām — vai nav vienalga, kurā galā pagarināt seansu? Svarīgi, lai nemainītos ienākumu summa. Un es rādu vispirms mākslas filmu, pēc tam apmaksātās piedevas. Kam nav laika, lai iet prom, izeja par brīvu. Tu pat iedomāties nevari, kā šis racionalizācijas priekšlikums palīdz dzīvot! Un visa pamatā — psiholoģija.

— Bet ja zālē nepaliek neviens?

— Tad ietaupu arī elektroenerģiju. Par to tāpat pie­nākas prēmija.

— Un pusstundu ātrāk tiec pie savas sirdsdāmas…—

Voitkuss pasmaidīja un nolēma, ka pret tādiem pārkā­pumiem gan nekad nekaros.

Davidovs nedomāja ne liegties, ne protestēt pret tādu jaukšanos privātās dzīves jautājumos. Drīzāk otrādi, likās — viņš jūtas glaimots.

— Kas vainas, kamēr jauni mēs? Astra apgalvo, ka latvieši visu protot attaisnot ar dziesmu tekstiem. Ikvienam ne tikai sava daina, bet arī savs moto.

— Tūlīt tu mēģināsi man iestāstīt, ka tāds dzīvesveids tevi pilnīgi apmierina.

— Protams. Dienestā gandrīz divus gadus biju kā piesiets pie kuģa. Toties tagad redzu pasauli divkārši — dabā un uz ekrāna. Filmās ceļo ar fotoaparātiem ap­kārušies pensionāri, es gribu baudīt dzīvi ar savām acīm, nevis caur kameras objektīvu. Gan pienāks stundiņa, kad pašam negribēsies kustēties no mājām ārā un ģimenes miera ķīla būs televizors…

— Iznāk, ka tev tas romāns ar Astru nav nopietns… Žēl, otru tādu meiteni būs grūti atrast.

— Klausies — tevi Astra sūtījusi, vai?—Davidovs beidzot attapās apvaicāties.— Tu esi viņas aģents, atzīsties!

No atbildes Voitkusu izpestīja Guntas balss:

— Ei, jūs tur, vīrieši! Astra lūdza pateikt, ka varēs sākt pēc desmit minūtēm. Pārdotas trīsdesmit divas biļetes. Tik ziķerīgu meiteni redzu pirmoreiz mūžā, īsts velna pulveris! Un tik smukiņa…

Pamanījis, ka Davidova seja kļūst arvien drūmāka, Voitkuss enerģiski aprāva Guntas jūsmīgo tirādi:

— Izbeidz! Un, ja es tev, Oļeg, tagad jautāšu, kur tu naktī noziedēji, tad arī vienīgi tāpēc, ka šai pašā laikā vienam zinātniekam nozudis manuskripts. Un, lai tu nedomātu, ka esam ieradušies izspiegot tavas mīlas dēkas, izpaudīšu vēl vienu noslēpumu: kad neatpūšamies, tad abi strādājam milicijā. Skaidrs?

— Kur nu vēl skaidrāk,— Davidovs it nemaz neap­mulsa.— Jūs pārbaudāt kinomehāniķa versiju… Diem­žēl — lai cik tā liktos vilinoša, tomēr ir tikai visprimitīvākā sagadīšanās. Pat acīs neesmu redzējis ne jūsu zinātnieku, ne viņa manuskriptu. Un, ko nevar celt, to nevar arī nozagt,— viņš paspīdēja ar pārfrāzētu idiomu.

— Tomēr jāpārliecinās par tavu alibi.— Voitkuss ne­maldīgi juta, ka juridiskā terminoloģija Oļegam pa prā­tam — viņš pazina to no kriminālfilmām.

Patiešām, daudz netielēdamies, kinomehāniķis pastāstīja par savām tālākajām naktsgaitām.

— Jā, izslīdēju no Astras kambarīša. Ceļš uz liftu bija brīvs, un es nobraucu lejā. Gribējās mazliet pasildīt motoru, lai no rīta neniķojas, naktis vēl aukstas. Un tur viens nelaimes putns jau priekšā — Zozīte. Zāģē un zāģē, bet nevar iedarbināt savu glauno ārzemju dampi. Sākumā domāju, ka pārsūknējusi benzīnu. Pēc kāda laiciņa pats izmocījos. Velti mīlēts — kā nepielec, tā nepielec, un ej nu tumsā saproti, vai aizsērējusi dīzīte vai ūdens kādā caurulē sasalis. No ievilkšanas arī nekāda labuma, beidzot vajadzēja aizšlepēt Zozīti līdz pašām mājām. Un tur noņēmos līdz rītam, kamēr atradu īsto vainu… Nav manā dabā atstāt darbu pusratā.

— Bet atstāt sievieti neziņā? Tas jūsu kavaliera godam nerīvē kanti?— Gunta viņam uzklupa.

— Kāpēc atteikties no izdevīgas haltūras?— kinome­hāniķis neveikli taisnojās.— Vietējais meistars vispār bai­dās pieskarties tam ārzemju vāģim. Un kājām Zozīte nespēj izskriet tādu gaisa gabalu.

— Tu esi drošs, ka nekādus citus pakalpojumus Zozītei nesniedzi?— šādā divdomīgā jautājumā Voitkuss ietērpa pret bufetnieci vērstās aizdomas.

Jā, Džozefīnes vārds šajā lietā uzpeldēja visdažādākajās sakarībās, un būtu tuvredzīgi noliegt, ka viņai bija ne tikai izdevība piesavināties bārā aizmirsto manuskriptu, bet, ja tam patiešām ir valsts noslēpuma raksturs, arī iespēja nogādāt disertāciju uz ārzemēm, izmantojot par starpnieku savu draugu tālbraucēju jūrnieku, kura mašīnā pati vizinājās.

Netīrā sirdsapziņa lika Davidovam uztvert jautājumu burtiski.

— Un tomēr jūs esat Astras aģenti. Godīgi sakot, ja man nebūtu bail no viņas greizsirdības, šodien pat vestu uz dzimtsarakstu nodaļu…

— Kā tu domā, viņam kaut kas bija ar jūsu sirdsmīļo Džozefīni?— Gunta vaicāja Voitkusam, kad viņi jau soļoja pa Priežciema vienīgo ielu.

Voitkuss pasmīnēja, tomēr neatbildēja. Patlaban bija svarīgi tikt skaidrībā par kinomehāniķa paskaidrojumiem.

Ar visām nejaušajām sakritībām tie skanēja it kā ticami. Bet tikai «it kā». Galīgā atbilde būtu jāmeklē Oļega raksturā, kurš pagaidām šķita visai pretrunīgs. Acu iz­teiksme, Davidovam runājot par Astru, lika domāt, ka viņš meiteni iemīlejis no sirds un tīšuprāt izgudrojis stāstu par naksnīgo mīlas dēku, lai slēptu to, kas saistīts ar Kundziņa manuskriptu. Viņa paskaidrojumu pirmo pusi, protams, varēs pārbaudīt, bet diez vai Džozefīne ielaidīsies sarunās par savu intīmo dzīvi. Tatad atkal jāpaļaujas uz nojautu un cilvēku pazīšanu… Ar ko bufetniece ieka­rojusi vīriešu simpātijas? Ar smaidu, ar gluži vai neiz­sīkstošu asprātību straumi, ar gatavību iedzert kādu lāsi, ar divdesmit četru stundu kredītu, ko viņa allaž labprāt atvēra pat mazpazīstamiem atpūtniekiem. Par to viņai piedeva ieradumu ieliet alkoholiskos dzērienus bez mērglāzites un gandrīz nebaudāmo gaišbrūno dziru, ko pat optimistiski daltoniķi nedēvētu par pupiņu kafiju.

— Varbūt beidzot pateiksi, uz kurieni ejam?— nesa­gaidījusi atbildi, Gunta nepacietīgi jautāja.