GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— īsts hidroflirts,— Priedītis pavīpsnāja un satvēra Tatiņas roku.— Nāc, aiziesim līdz ezeram.

Pareizi uztvērusi, ka aicinājums domāts arī viņai, Irina Perova pievienojās.

Līdz krastmalai viņi nokļuva pa laipām, kas no pirts durvīm iesniedzās krietnu gabalu ezerā un beidzās ar tādu kā slīdreni. Odens klaids bija nemīlīgs; atspogu­ļodams apmākušās debesis, tas vēla pelēkus vilnīšus, kas viegli tricināja steķa koka pāļus. Irina noskurinājās.

— Un šeit būs jālaižas iekšā?

— Nav spiesta lieta. Var atdzesēties arī zem dušas vai baseinā. Bet visi uzskata to par galveno kaifu.

— Un jūs?—negaidīti asi jautāja Irina.— Vai vienmēr darāt tā kā visi?

— Parasti cenšos nepakļauties masu psihozei. Tā sau- cāmās vispārpieņemtās normas man derdzas. Tomēr kaut kāds racionāls kodols ir katrā indevē.

— Nav dūmu bez uguns, vai ne?

— Tas attiecas uz ļaužu valodām…

— Par cilvēku uzvedību, pareizi. Jūs pat nevarat iedo­māties, kādas baumas paklīdis mūsu institūtā par šodienas ekskursiju,— Irina atkal nošerminājās un ciešāk ietinās savā milzīgajā tamborētajā lakatā.

— Tad nevajadzēja mani aicināt,— Priedītis saērcināts teica.

— Bet man gribējās! Ar ko lai es te pavadu laiku? Ar brīnumdaktera kvartetu? No Taļimova jau Maskavā grūti atkratīties. Viņš man veltījis nepabeigtu poēmu, un nu trūkstot tikai apogeja, lai uzrakstītu himnisku finālu. Ar jums vismaz jūtos droši.

— Smalks mājiens ar slotas kātu, lai neceru uz kūr­vietas flirtu…

— Jūs laikam vispār nespējat iztikt bez tādiem no­drāztiem štampiem. Kāda nozīme vietai un laikam, ja jutas nāk no sirds?

— To es nenoliedzu. Divi jauni un brīvi cilvēki satiekas atvaļinajuma laikā, lai pēc tam paliktu kopā uz mūžu. Ar abām rokām balsoju par! Man tikai nepatīk tie mīlas romāniņi, kas ilgst divdesmit četras dienas.

— Dzirdu vīra valodu,— Irina veikli pārslēdzās uz Imanta viļņu garumu.— Viens graķītis pirms iziešanas orbītā? Kad draud bezsvara stāvoklis? Kad pie apvāršņa sabiezē negaisa mākoņi? Bērna klātbūtnē?— Irinas balsī aizvien pieauga sašutums. Tad viņa negaidot pasmaidīja, ieķērās Imanta elkonī un vilkšus vilka pārsteigto leitnantu atpakaļ uz pirti.— Neatteikšos!

Atpūtas istabas kamīnā kūrās uguns. Gaisu tas gan bija sasildījis, bet gaisotni?… Tā likās dīvaini sasprin­dzināta, it kā cilvēki runātu vienu, bet domātu kaut ko citu. Droši vien par to, ka dzīves ceļi teju, teju šķirsies, drīz viņi aizmirsīs šīs divdesmit četras bezbēdīgās diennaktis un nekad vairs nesatiksies. Vīrieši mierināja sevi ar to, ka jau iepriekš bija brīdinājuši, lai nelolo nekādas cerības, sieviešu domas riņķoja ap tradicionālo «vai bija vērts?».

Taļimovs jau bija saunā. Paņēmis no galda divus kausus ar putojošu alu, viņam pievienojās advokāts — varbūt izdosies izsviedrēt grūtsirdību? Arī Līvsalnieks labprāt būtu aizmucis, bet Rūta Groša neizlaida viņu no jautājumu krustuguns.

— Kāpēc jūs domājat, ka vienīgi jūsu ārstēšanas me­tode palīdz cilvekiem atgūt veselību?

— Nevis es, bet mani slimnieki tā domā. Diemžēl daudzi nāk pie manis, kad vaina ielaista un viņi jau stāv ar vienu kāju kapā.

— Un kā tas iesākās? Ja nemaldos, jūs strādājāt slimnīcā par neiropatologu, pat aizstāvējāt kandidāta di­sertāciju par elektroakupunktūras un magnetofoni izman­tošanas iespējām neiralģijas ārstēšanā…

— Patīkami, ka mana slava aizsniegusi arī humanitāro zinātnieku aprindas,— Līvsalnieks glaimots pasmaidī­ja.— Tieši šai sakarībā pārliecinājos, ka manām rokām ir lielāks iedarbības spēks nekā elektriskajam vai mag­nētiskajam laukam. Nu, kā lai labāk jums to paskaidroju…

— Pēc būtības, tikai ar kailiem faktiem,— Groša mu­dināja.— Ja ko nesapratīšu, pati pavaicāšu.

— Redzat, katrai dzīvai būtnei ir savs enerģijas krā­jums, biostrāvas lādiņš,— Līvsalnieks pamazām iejutās pravieša lomā.— To mēs redzam pat bērna vecumā. Viens ir miegains un vienaldzīgs, otrs nevaldāms palaidnis, jo viņam jātiek vaļā no pārmērīgā iekšējā sprieguma. Arī es pēkšņi aptvēru, ka notiks īssavienojums, ja ne­novadīšu liekās rezerves. Un kādēļ pie viena nepalīdzēt tiem, kuri cieš sāpes?

— Kā jūs zinātniski pamatotu šo parādību?

— Ļoti vienkārši. Ar magnētiskajām funkcijām, kas nav vēl līdz galam izpētītas. Es taču neesmu šarlatāns, man ij prātā nenāk šādā veidā ārstēt aklās zarnas iekai­sumu vai dzelteno kaiti. Savu metodi izmantoju tajos gadījumos, kad sāpes izraisa asins vai citu vadu sa­šaurināšanās. Un arī psihoterapeitiskā plāksnē.

— Vārdu sakot, vienmēr* kad maksā?—juzdama, ka nokļūst ekstrasensa pārliecības ietekmē, Groša meklēja glābiņu rupjībā.

— Nekādā ziņā! Man nauda nav vajadzīga,— Līvsal­nieks atgaiņājās.

— Jā, esmu dzirdējusi, ka pēdējā laikā slavenības pieprasa honorāru tikai graudā vai pretpakalpojumu veidā.

— Bet vai esat dzirdējusi, ka starp debesīm un zemi notiek daudz kas neizprotams, ko sauc par septīto pasaules brīnumu vai par sesto maņu?—tagad Līvsalnieks pārgāja uzbrukumā.— Par to pat uzņemta filma. Es allažiņ jūtu, kad izdodas nodibināt kontaktu, un, piemēram, ar jums neielaistos ari tad, ja jūs pati to ļoti lūgtu! Bet šim jauneklim, kurš patlaban mēģina apvārdot «Magnolijas» skaistuma karalieni, esmu ar mieru kaut vai tūdaļ adresēt biostrāvas lādiņu. Pēc manas izjūtas viņš ari ir ekstrasenss, lai gan pats to vēl īsti neapzinās.

— Un kā tas izpaudīsies?—kā jau kinematogrāfiste, Groša.vairak paļāvās uz acīm nekā uz ausīm.

— Lai pāriet no vārdiem pie darbiem.— Un Līvsalnieks cieši uzlūkoja Priedīti.

— Otro kausu jūs saņemsiet tikai pēc pirts, citādi pro­cedūra zaudē jēgu,— Priedītis teica Irinai.— Ejam pār­ģērbties.

Pirmajā brīdī Irinai aizsitās elpa. Ķermeni un galvu apņēma tik sakarsēts gaiss, ka bija bail vilkt to plau­šās — galu galā te nav cirks ar uguns rīšanu. Kā pa­līdzību meklējot, viņa pavērās apkārt un ieraudzīja pašā augšējā lāvā Priedīti.

—.Salstu,—viņš pārmeta.— Aiztaisi durvis," noliec te dēlīti un apsēdies.— Saunā nebija pieņemts jūsoties.

Viņa atlaidās guļus, un tūdaļ kļuva mazliet vieglāk, varēja pat uzmanīgi ievilkt elpu, izbaudīt, kā svelme nokaitētām adatām masē ādu un atver poras. Vienīgi acis sūrstēja, jo tajās koda izkususī skropstu tuša. Varbūt līdzīgs liktenis piemeklējis arī matu laku un izjukušas pirms pāris stundām veidotās cirtas? Viņa ar ierastu, glāstošu kustību pieskārās frizūrai un tūdaļ atrāva ap­dedzinātos pirkstgalus.

— Simt un piecpadsmit grādu,— no augšas komentēja Priedītis, kurš nenolaida no viņas skatienu.

— Brīnums, kā to var izturēt.

— Tūlīt sāksi svīst. Kad no pieres pāri degunam noritēs piecdesmitā pērle,, pirmajai reizei pietiks. Ja baidies no ezera, skriesim uz baseinu.

— Un vižu laiku jāskaita līdzi?

— Varam arī patērzēt. Tikai neko būtisku, lūdzu. Es neticu pasaciņām, ka Somijas valstsvīri risina saunā sva­rīgas problēmas.

— It kā mēs vispār kaut reizi būtu nopietni aprunājušies. Tu taču, cerams, neņēmi par pilnu manas deklarācijas par emancipāciju?

Priedītis palika atbildi parādā. Ko viņš varēja sacīt? Ka patiešām noskaņojies uz bezbēdīgu mīlas dēku? Tagad viņš pēkšņi apjēdza, ka tāda sieviete kā Irina iegūstama tikai ar smagiem upuriem, lielu dvēseles spēku, ka mut­vārdu flirts var pāraugt dziļās jūtās, kas turpināsies līdz mūža beigām un pārveidos viņa dzīvi pašos pamatos. Neatkarīgi no tā, vai gūs pretmīlu, tā būs pielūgšana, un uz to viņš nebija gatavs. Jau tā viņš aizgājis par tālu, aizmirsis savus pienākumus pret biedriem un ne­laimīgo Kundziņu, kam apsolīta palīdzība. Tajā laikā, kad varēja nopratināt naktī pārradušos «Magnolijas» «pa­zudušo dēlu», kurš varbūt redzējis ko aizdomīgu vai vismaz sastapis Berezineru, viņš tagad gozējās uz lāvas un tēloja iemīlējušos muļķi…