GUNĀRS CĪRULIS: MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Murjāns nospieda zvana pogu. No vārtiņiem bija grūti spriest, vai tas atbalsojas mājas iekšienē. Viņš jau grasījās vēlreiz piezvanīt, kad otrā stāva logā sakustējās aizkars.

— Parausti kliņķi un nāc iekšā!— atskanēja elektriskas skaņu ierīces izķēmota ķērkstoša balss, kurā Murjāns pirmajā brīdī pat nepazina Džozefīnes parasti pieglai- mīgās intonācijas.

Klikšķis liecināja, ka ierīce iedarbināta. Viņš iegāja dārzā. Gar jumta papes pārsegto būvmateriālu grēdu gluži kā gar valni viņš nokļuva līdz ieejas durvīm, kurās stāvēja saimniece, un Murjāns atskārta, ka līdz šim bija Džozefīni redzējis vienīgi aiz letes, kur laikam taču viņa stāvējusi uz paaugstinājuma. Patiesībā viņa bija sīciņa un krietni lunkanāka, nekā tas varēja likties zem stīvinātā virssvārča. Mati, kurus darbā sedza balta aubīte, bija nobriedušu rudzu krāsā un puiciski īsi apcirpti, nesmiņķētā seja — pelēcīga un dīvaini neizteiksmīga, pat acis izska­tījās tādas kā apdzisušas, droši vien viņa vēl nebija īsti pamodusies.

— Vesels, Jāzep!— viņa nebūt nešķita pārsteigta.— Ja atnāci paciemoties, vajadzēs mazliet uzgaidīt. Sakopšu istabu, uzspodrināšu savu fasādi, tad izdzersim tasīti kafijas. Manuprāt, tā mums abiem nebūs par nāvi.

— Vai drīkst tikmēr apskatīt tavu vāģi? Savā mūžā neesmu sēdējis tik glaunā dampī.

— Jūties kā mājās.— Viņa noņēma no naglas atslēgas un pasvieda Murjānam.— Pie viena atnes man somu, vakar atbraucu tik vēlu, ka nebija spēka izkravāties.

Ne salonā, ne bagāžniekā Murjāns, protams, neatrada Kundziņa disertāciju. Neizpratni radīja vienīgi apstāklis, ka soma, kas smaržoja pēc pupiņu kafijas, bija pilnīgi tukša, pat tāda kā izkratīta un pēc tam ar mitru lupatu izslaucīta. Kad viņa to paguvusi? Naktī, šorīt? Un kāpēc neātceras? Vai tiešam Oļegs Davidovs arī šai ziņā sniedzis izpalīdzīgu roku? Jautājums jautājuma gala, un uz visiem jāmēģina neuzkrītoši rast atbildi. Šī nepieciešamība no­māca Murjāņu, un tomēr bija patīkami vēl kādu brīdi uzkavēties greznajā mašīnā, atgāzties dziļāk sēdekli, just mīkstās ādas pieskārienu un iztēloties, kā viņš trakā ātrumā trauc pa piejūras šoseju, apdzenot volgas un žiguļus, par tarkšķošajiem zaporožeciem nemaz nerunājot

Turpretī .mājas iekārtojums likās visai pieticīgs. Radās iespaids, ka to uzskata par pagaidu mītni, gaidot labakus laikus, kad varēs pa īstam izvērsties — aplīmēt sienas ar gobelēntapetēm nopirkt čehu kristāla lustras, somu mēbeles.

— Man no rīta stipra pupiņu kafija ir brokastu vie­ta,— kā atvainodamas sacīja Džozefīne un novietoja ta­sītes uz elkoņbalstiem,—^ bez tās nespēju atgūt formu.

Jau tagad, gatavojoties pirmā malka apdedzinošajai baudai, viņas acis spīdēja gaidīšanas priekā. Citu pārmaiņu ārienē nemanīja — tie paši garie rītasvārki, kas atsedza šļūtenēs autās kajas ar izaicinoši mēļi nolakotajiem nadzi­ņiem, tā pati nekrāsotā seja, kurai dzīvīgumu bija pie­šķīrušas dušas strūklas. Dīvainā kārtā šī Džozefīne, kaut izskatā vecaka un gurdāka, šķita Murj-ānam jaukāka par kairo bāra saimnieci ar asinssārfajārri lūpām pielīmēto valšķīgo smaidu.

— Pašapkalpošanās,— viņa teica, piebīdīdama kanniņu viesim pa tvērienam.— Atpūšos pēc kontrastu metodes, tāpēc mājās nekad nedaru to, ko darbā.

— Un otrādi?— vaicāja Murjāns, ieliedams sev pilnu tasīti. Patiesībā viņam garšoja tikai tēja, bet bija bail aizvainot Džozefīnl.— Ja tu mēģinātu būt darbā tāda kā tagad? Dabiska un atraisīta, bez pakalpiņa stiķiem…

— Un man likās, ka jums tieši patīk šie Ietie jo­ki,— Džozefīne runāja nopietni,— ka atvaļinājumā vīrieši grib justies kā svešā pasaulē nokļuvuši. Rīgas naktsbārā uzvedos pavisam citādi, tur centos radīt mājīguma atmosfēru — lai veči atceras sievas un nepārdzeras.

— Ko tad pārnāci uz šo dieva aizmirsto aizkaktu? Zeme svila zem kājām, vai?

— Kādreiz taču jāmet miers, visu pasaules mantu, vienalga, nevar saraust. Turklāt vēl uzradās draugs ar nopietniem precību nolūkiem.

— Tas tālbraucējs jūrnieks?

— Kad sapinos ar viņu, pat prātā neienāca, ka Eldarā pēkšņi pamodīsies senču aicinājums. Pats savā mūžā zemes iekšienē nekur tālāk par Siguldu nav ticis un — še tev!— grib rušināties sakņu dobēs, audzēt gurķus un tomātus. Vārdu sakot, gatavo augsni laimīgiem pensijas gadiem.— Viņa iztukšoja tasīti un tūlīt ielēja sev vēl.— Viņš pat vairs neved man dāvanas no ārzemēm. Iedomājies — ne smaržas pudelīti, ne smuku panckiņu. Pēdējo kapeiku iegulda būvmateriālos, kad grib iemest kraķīti, izfektē no manis. Un reisā paņem līdzi mūsmāju dzeramo, lai tur iemainītu pret izdevīgu preci, ko liek man realizēt. Un ar visu to — naudas kā nav, tā nav, tu nenoticēsi, ja teikšu, cik tāda māja aprij!…

— Cik tad šim gadu?— Murjāns pēc mazas pauzes taujāja un nopētīja Džozefīnes smuidro augumu. Varbūt šai apstāklī slēpās viņas dzīvesveida izskaidrojums.

— Viņš ir tāds vīrietis, ka dievs dod jums visiem. Bet krastā nokāpj reizi pa četriem mēnešiem. Un tad te raujas melnās miesās. Braukā apkārt un meklē spun­dētus dēļus, visādus stiklus, vai es zinu, ko… Martā pirms aiziešanas reisā visu pēdējo nakti veda melnzemi. Sešas autokravas, kad nokusa sniegs, pāri palika labi ja puse. Kad pārradīsies, pārmetīs, ka nenovaktēju. Mani viņš uzskata tikai par tādu bezmaksas gruntsgabala sar­dzi,— Džozefīne jocīgi saviebās, tomēr viņas balsī jaudās drīzāk siltums nekā dusmas.

— Es tur nekā ļauna nesaskatu,— Murjāns prātīgi iebilda.— Cilvēks ilgojas pēc normālas sievas, nevis pēc bārdārnas. Sareģistrējušies vismaz esat?

— Kur nu! Mums jau tāpat domstarpību pietiek. Es gribu vispirms bērnu, viņš grib pabeigt māju, kāda te vēl var būt runa par saskanīgu ģimenes dzīvi… Tā arī pateicu viņam, ka viena šai sasodītajā būdā nesēdēšu, kamēr šis pa pasaules jūrām blandās. Lai gādā sīko, tad gaidīšu krastā. Bet gaišmataino Emiju lai tēlo citas, greizsirdīga jūrnieka sievas loma man nav piemērota…

— Ja tik vien tās nelaimes! Galu galā es esmu amat­persona, — Murjāns atgādināja. — Ja tu zinātu, Žozīt, mīļā…

— Zinu, zinu,— Džozefīne atvēcinājās ar nevīžīgu ro­kas kustību.— Piemērs ne visai veiksmīgs, neņem ļaunā. Bet naktī te bija iemaldījies Oļegs, nu, tas garais ki- nornehāniķis, varbūt pazīsti… Gandrīz divas stundas no­ņēmās ar manu mašīnu, pēc tam vēl pusstundu mazgājās. Ko pavēlēsi darīt, nedzīsi taču nakts vidū laukā?… Nu,

aicināju pārgulēt. Būtu man mājās normāls vīrs — tā laikam tu izteicies — un nevis tāds pasaules apceļotājs, tad visi zinātu, ka uzklāju Oļegam gultu viesistaba. Tagad to zina tikai viņš un es.

— Un kā tad bija patiesībā?

Šo jautājumu Murjānam gan nevajadzētu uzdot tik klaji. Džozefīnes vaibstr apmācās, acis aizvērās ka negaisa brāziena aizcirsti slēģi, pirksti sažņaudza tukšo kafijas tasīti.

— Tas nevienam nav jāzina, vispēdīgokārt — tev! — viņa gandrīz kliedza.—Un vispār — ko tev no manis' vajag? Dzert nedzer… Tikai mēģini ielīst dvēselē kā tāds baptistu sludinātājs.

— Brīdināju taču, ka atnācu kā amatpersona,— Mur­jāns nolēma runāt bez aplinkiem.— Vai tad Apsitis tev neteica pa telefonu, ka pazudis dokuments, kura dēļ visiem var sanākt lielas ziepes? Neviens īsti nenojauš, kādus noslēpumus Kundziņš atklāj tai savā disertācijā. Vai citādi būtu uzrakstījis virsū «slepeni»? Tomēr nosargāt nejaudāja. Un tagad mums ar tevi jācenšas izprast, kur tā palikusi.