GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Sašiņam pastāstīji?— Priedītis apjautājās.

— Tur tas joks, ka viņš no savas puses izracies līdz tādam pašam slēdzienam,— Zaicis neslēpa gandarīju­mu.— It kā mēs .no abiem galiem būtu būvējuši tuneli un precīzi nonākuši satikšanās punktā.

— Vai zināms, cikos Grīnbergs vakar atbrauca pēc Olgas?

— Tas ir ķēdes vājākais posms,— Zaicis piekāpās. — Pirms vakariņām. Un vairs nav te redzēts… Bet varbūt maldās Kundziņš, varbūt viņš sācis svinēt jau pēc pus­dienām? Tu taču zini, kāda caura galva šiem pro­fesoriem. Un vēl pastāv iespēja, ka manuskripts pa­gaidām tikai paslēpts un uz Rīgu tiks nogādāts šovakar vai rīt.

— Arī par to Voitkuss ar tevi ir vienisprātis?

— Tam rūp noliktavā atklātās nebūšanas, nekas cits. Pat grasās piemērot kādu pantu un uzsūtīt Grīnbergu pārim Nahodko kantora vīrus ar ārpuskārtas revīziju.

Vari iedomāties, visus šos ziemas mēnešus viņa izrakstījusi vasaras sezonas produktu normu.

— Un Kundziņa disertācijas dēj likusi uz spēles tādu zaļu dzīvi?

— Iespējams, ka viņš bez sievas ziņas,— Zaicis vēl mēģināja iebilst, tad negaidīti viegli samierinājās ar sa­kāvi:— Droši vien tev taisnība…— Pēkšņi viņa sejā pa­vīdēja jauna atraduma atspīds:— Un ja šai lietā iejauktas manas vakardienas viešņas? Vai tad citādi būtu tā aiz­laidušās pa galvu pa kaklu?

Šai mirklī Priedītis cieši nolēma, ka darīs visu iespējamo, lai Zaicis pat ar pulkveža uzplečiem nepārkāptu krimi­nālmeklēšanas nodaļas slieksni. Viņš uzlika biedram roku uz pleca un saudzīgi, kā ar bezcerīgu slimnieku runādams, sacīj a:

— Nepārsteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Vēl nav atgriezies- Murjāns, vēl nav zināms, ko atklājuši Voitkuss un Gunta. Nobrauksim lejā un vienā mierā iedzersim kafiju. Gan ar laiku tur salasīsies visi mūsējie.

Viņš pats cereja, ka bārā parādīsies Irina Perova.

Izgājis uz ceļa, Jāzeps Murjāns ātri vien nožēloja, ka uzvilcis zilpelēko velveta žaketi, ko Minskā bija nopircis par godu diplomdarba aizstāvēšanai. Šeit, aizvējā, saule nežēlīgi cepināja un, atstarodamās šosejas tumšajā asfalt- betonā, uzvēdīja smacējošus karstuma viļņus. Kā par spīti, nekur neredzēja nevienas mašīnas, rīta satiksmes paisums jau sen bija noplacis, tagad drīkstēja cerēt tikai uz nejaušu braucēju. Bet privātīpašnieki nelabprāt ap­stājās — avārijas gadījumā viņiem taču jāatbild par svešā pasažiera veselību. Arī viņš pats mēdza brīdināt paziņas, iai aptur vienīgi pēc autoinspektora zižļa mājiena: auto­stopa ziedu laiki piederēja tālai pagātnei.

Droši vien būtu prātīgāk atgriezties atpūtas namā, pār­ģērbties un līdz autobusa reisam atlikušo stundu pa­kavēties biljarda zālē. Taču negribējās izrādīt biedriem, cik lepni viņš uzcirties. Vēl nodomās, ka taisās apžilbināt Džozefini — vai tad šie spējīgi saprast, ka reizēm balts krekls, kaklasaite un izskatīgs uzvalks ir iekšējās ne­pieciešamības ārējā izpausme? Cieņa pret sevi un savu apkārtni.

Rūkoņa vēstīja, ka tuvojas mašīna, ceļa līkumā pa­rādījās platkrūtains kamazs un, paklausot Murjāna pa­celtajai rokai, nobremzēja blakām.

— Ja uz rajona centru, tad kāpiet iekšā,— šoferis aicināja.— Tikai veicīgi!

Murjāns ierāpās kabīnē. Spēcīgais motors iedārdējās apvaldītā niknumā, mašīna pakāpeniski uzņēma gaitu.

Šoferis bija apmēram divdesmit divus gadus vecs mel­nīgsnējs puisis. Kājās gumijas zābaki un armijas drānas bikses, mugurā — zils vatenis, iaspūrušie piķa krāsas mati krita uz pieres. Murjāns palūkojās uz priekšu un pēkšņi ieraudzīja, ka arī šoferis pēta viņu spogulī ar labsirdīgu smīnu lūpu kaktiņos.

— Vai nav par karstu tādā klozē?—Murjāns apvai­cājās. Kaut ko taču vajadzēja sacīt.

— Divus gadus dienēju Turkmēnijā, pieradu,— puisis atbildēja.— Bet zivtiņām šis laiciņš gan par labu nenāk. Tāpēc tā steidzos.

Mašīna tiešām traucās deviņdesmit kilometru ātrumā, nežēlīgi svaidot līdz malām piekrauto piekabi, kas pa­griezienos draudēja ieraut grāvī.

— Varējāt kādu daļu atstāt mūsu namā. Visu šo nedēļu ne reizi neesam svaigu zivi baudījuši.

— Ar šodienas lomu pietiktu pusei republikas. Kolhoza saldētavas pilnas, un es jau otro reizi vedu. Tā dumjā pavasara reņģe nenojauš, ka mums tagad limits un jau rīt celsim stāvvadu laukā,— pēc azartiskā toņa Murjāns noprata, ka šoferis šai pusē dzīvo nesen.

— Paldies par pakalpojumu,— viņš teica, kad mašīna apstājās tirgus laukumā, un tradicionālā rubļa vietā iz­vilka no kabatas dienesta apliecību.— Kad apniks trans­portēt zivju līķus, nāc pie mums.

Murjāns pameta skatienu apkārt. Pirmajā mirklī likās, ka viņš atrastos dzimtajā mazpilsētā — tik ļoti mūsdienīgā tipveida arhitektūra unificējusi urbānistiskās ainavas. Un laikam tiešām Leonīdam Nahodko šai Kurzemes nomalē tādas pašas rūpes kā viņam Latgales pusē, kur varbūt vienīgi pašbrūvētais alus saldāks un stiprāks, lamas — sulīgākas, skurbulis — kausligāks. . !

Preču izvēle universālveikalā maz atšķīrās no mājās ierastās. Suvenīru nodaļā noslēpumaini smaidīja tās pašas masveidā ražotās ģipša nefretetes, skuma kokā grebti kaķi un suņi, nīka bezvējā kuģu modeļu plastmasas buras, pārklājās ar putekļiem nevienam sen vairs nevajadzīgi korķu viļķi, kurus dizaineru fantāzija ietērpa aizvien ek­sotiskākās formās. Prātīgāk iegādāties kādu piemiņas velti pie sieviņām, kas vakaros piedāvāja savus darinājumus «Magnolijas» vestibilā. Tām bija dzintara saktiņas, dūraiņi ar etnogrāfisku rakstu, no krāsotiem plūmju kauliņiem veidotas krelles, ar gliemežnīcām aplīmētas kārbiņas ro­taslietu glabāšanai, retumis pat kāda stabule vai svilpīte.

Apvaicājies par ceļu uz Džozefīnes Noriņas māju, Mur­jāns uzzināja, ka pirms brīža pabraucis tai garām. Pro­tams — Meža iela varēja atrasties tikai priekšpilsētā, nevis centrā, kriminālmeklētājam tāda kļūme godu nedarīja. Par sodu tagad nācās kātot krietnu gabalu līdz ģimenes mājiņu rajonam.

Tas vēl atradās tapšanas stadijā un uz katra soļa atspoguļoja iedzīvotāju raksturu un būvprincipus. Tiesa, sētas bija uzcēluši visi — lai nenosper ķieģeļus, šīferi un dēļus, kā nekļūdīgi nosprieda Murjāns, kurš atkal bija mobilizējis savas novērošanas iemaņas. Bet aiz tām… Vieni, pēc iekoptajiem dārziem spriežot, pagaidu nojumēs mitinājās jau ceturto vai piekto gadu. Otri savu māju uzskatīja par tādu kā piebūvi siltumnīcai un citiem iene­sīgiem kapitālieguldījumiem — galdnieka vai automobiļu remonta darbnīcai, smēdei vai vistu un trušu audzētavai. Trešie rūpējās vienīgi par savām ērtībām un it visu bija pakārtojuši skaistdzīvošanas principiem, kādus slu­dināja ilustrētie prospekti — mājas ar atklātu terasi un stiklotu verandu, pagrabā iebūvētu garāžu un segtu pāreju uz baseinu, kura dziļums labākajā gadījumā bija piemērots kāju vannošanai.

Septiņpadsmitajā gruntsgabalā valdīja pilnīgs juceklis, jo te iezīmējās divas atšķirīgas tendences: iepriekšējā īpašnieka tieksme pasvītrot savu solīdo sabiedrisko stā­vokli, kas gan sabruka pēc pirmās revīzijas, bet vēl izpaudās pīlāru balstītajā jumolā virs ieejas un sīkrū- totajos pirmā stāva logos. Ļaunas mēles melsa, ka tā viņš pieradinājis sevi pie neizbēgamā cietuma, tomēr no Džozefīnes saņemtās naudas summas pieticis, lai segtu iztrūkumu. Jaunā īpašniece sākumā netaisījusies ne pirk­stu pakustināt — sak, dzīvos, kamēr strādā «Magnolijā», bet pēc tam māju pārdos ar uzviju, jo nekustamā īpašuma cenas, kā zināms, nav nekustīgas. Bet uzradās piedzīvotājs, kas nolēma ieguldīt mājā naudu un savas ambīcijas. Desmit mēnešus gadā kuģodams gar Vidusjūras krastiem, stūrmanis Eldars Zotovs sapņoja dzīvot vienā no .tām gaisīgajām ēkām, kas slīga zaļumos. Un tagad pēkšņi redzēja reālu iespēju īstenot ieceri. Tāpēc bija atvesti kokmateriāli un dekoratīvi ķieģeļi, logu rāmji un flīzes, bija izrakti pamati mājas piebūvei, izbetonēts pagrabs, uzmūrēta garāža, kuras priekšā stavēja koši zilais fords — Džozefīnes labklājības simbols, bet vienlaikus arī visādu ikdienas sarežģījumu cēlonis. Priežciemā, pie­mēram, bija tikai viena vieta, kur viņa jaudāja apgriezt mašīnu, un nācās katru dienu izmest likumu līdz kū­pināšanas ceha asfaltētajai piebrauktuvei, lai varētu doties atpakaļ uz mājām.