GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Un viņš bija tavs pēdējais kunde?

'— Kur nu! Administrators iegriezās pēc cigaretēm, pēc tam atnāca Jāņonkulis, tad divi ogļrači pirms gulētiešanas uztankoja minerālūdeni.

— Un vel?

— Vai tad nepietiek vienam vakaram? Jau tā Kalniešu Jēkabs nervozēja, it kā varētu nokavēt vilcienu.

— Varbūt patiešām steidzās?

— Vakarējo dienu meklēt, vai?— Džozefine pavīpsnā­ja.— Tādu sausiņu pat nāve nelabprāt ņemtu pretī… Nu, aizklapēs bufeti pusstundu vēlāk, liela muiža, viņš taču

tepat tuvumā īrē istabu, kur pārlaist nakti pēc maiņas. Uzkāps divritenī un aizkleberēs…

— Un vairāk neviens?— Murjāns uzstājīgi vaicāja.

— Pareizi, gandrīz aizmirsu Oļegu,— Džozefīne ne visai ticami notēloja aizmāršību.— Iebāza galvu, kad jau biju saģērbusies uz promiešanu. Viņš ārā darbināja motoru un gribēja sasildīties. Esot ievērojis gaismu logā. Kopā izgājām laukā, bet tālāko tu zini…

— Pag, pag! Kad nodzēsi elektrību, vai nepamanīji: manuskripts vēl bija uz galda?

— Vajadzēja agrāk brīdināt, tad būtu divreiz pārbau­dījusi,— Džozefīne izmisīgi pūlējās atcerēties.— Bet ne­tīros traukus taču novācu, vai tad nebutu ieraudzījusi?

«Ierobežotas ticamības liecība, tiesā to apgāzīs pat viszaļākais advokāts,» bēdīgi konstatēja Murjāns un jau grasījās atvadīties. Bet arī Džozefīne gribēja apmierināt savu ziņkāri:

— Dieva dēļ, saki beidzot — kas tai disertācijā tik svarīgs, ka tu tās dēļ mēroji tādu tālu ceļu?

Pirmajā brīdī likās prātīgāk izlocīties ar komplimentu, ka manuskripts bijis iegansts, lai apciemotu sievieti, par kuru jau sen sapņojis. Tad Murjāns tomēr nolēma spēlēt ar atklātām kārtīm:

— Nav ne jausmas. Bet virsū bija rakstīts «slepeni». Un tas vien var sajaukt prātu visādiem šaubīgiem tipiem… Kas, pēc tavām domām, spējīgs to nozvejot?

— Neviens!—nešaubīdamās atbildēja Džozefīne. — Nočiept nazi, kas noderēs sēņošanā, aiznest uz istabu glāzi — kurš katrs, tici manai pieredzei, arī tu. Bet apzagt privātpersonu taču ir noziegums.

— Tieši par to es runāju. Ja manuskriptā ir valsts noslēpumi, tad tā ir spiegošana.

— Tu domā?— Džozefīne neslēpa pārsteigumu. Pēkšņi viņas seja apmācās.— Varbūt tu pat domā, ka es arī esmu iejaukta?—viņas balsī jautās uzbudinājums, kurš nesolīja nekā laba.— Klausies, Jāzep, uz līdzenas vietas pārmeklē manu dzīvokli! Tas nekas, ka tev nav prokurora sankcijas, tas ir mans lūgums. Brīvprātīgs, dzirdi! Ne­cietīšu, ka uz mani krīt kaut mazākās aizdomas. Vai tad nepazīstu jūsu primitīvo loģiku: brūtgānam sakari ar ārzemēm, pašai raduraksti miglā tīti, ne velti par Džozefīni nokristīta…— viņa kliedza aizvien skaļāk, tomēr kājās necēlās un arī citādi neizrādīja gatavību atvērt skapjus, vest leitnantu uz augšstāva istabām.

— Nomierinies, Zozīt, drīzāk nocirtīšu sev roku nekā vandīšos pa tavām mantiņām. Es tev atklāju sirdi, bet tu skrien ar pieri sienā,— Murjāns kā mācēdams at­spēkoja Džozefīnes pārmetumus.— Un vispār.— mans autobuss atiet pēc piecpadsmit minūtēm. Kāda velna pec šīs nolādētās disertācijas dēļ nokavēt pusdienas?

Šis pēdējais arguments ar savu ikdienišķumu šķita pārliecinām bufetnieci. Vēl neuzsitusi augstāko vilni, his­tērija noplaka tikpat strauji, kā bija sacēlusies, tomēr balss joprojām skanēja naidīgi:

— Ja tava apciemojuma programma izsmelta, tad dzīvo vesels. Bet es likšos uz auss — pirmajā brīvdienā vienmēr gulšņāju līdz vakariņām. Viena, liec aiz auss!

Atvadīties tik vēsā noskaņā? Nē, tas neatbilda Murjāna dzīves stilam. Pavēries logā, viņš protesteja:

— Tik smukā.laikā tas būtu grēks. Kāpēc tev neizbaudīt pavasara jaukumus?

— Piedāvājums pieņemts!— Džozefīnes garastāvokļa maiņas nepareģotu pat pieredzējušākais psihologs. Pat­laban viņa staroja kā saulīte visoptimistiskākā laika pro­gnozes pavadbildītē.— Uzkurbulēsim vāģi un brauksim apceļot dzimto zemi.

— Ar tevi — līdz pasaules galam!—piebalsoja Mur­jāns, arvien vēl neticēdams, ka Džozefīne runā nopietni.

— Tik tālu nevajag. Aizrullēsim līdz Rīgai un atpakaļ. Man tur ir visādas darīšanas. Bet tu iestumsi mašīnu, kad tai vēlreiz uznāks vakardienas niķi… Tūlīt paska­tīsimies, vai motors vispār ar mieru pielekt.

— Vai tad tu pirms tam nepārģērbsies?

Džozefīne atmeta ar roku, un Murjānam nekas cits neatlika kā sekot viņai.

Tā sanāca, ka viņš nokavēja ne tikai pusdienas, bet arī vakariņas un atgriezās «Magnolijā» vel pec vēlīnajiem pirts apmeklētājiem.

* * *

Par spīti murgu pilnajai naktij, Kundziņš kinoteātrī tomēr neaizmiga — tik ļoti viņš joprojām pārdzīvoja divu gadu darba zaudējumu.. Tādēļ nespeja dzīvot līdzi filmas varoņu likteņiem, tāpēc aizgāja pirms otrās sērijas sākuma.

«Magnolijā» izmisums kļuva daudz dziļāks, sevišķi pēc tam, kad administrators nez kādēļ uzskatīja par savu pienākumu paziņot, ka Rūta Groša aizbraukusi uz saunu un būšot vēlu. Lūk, arī sveši ļaudis domā, ka viņi ir tuvi draugi, nešķirams pāris, bet patiesībā viņš ir viens, palicis viens kā… Kundziņš nespēja atrast piemērotu sa­līdzinājumu, jo līdz šim nekad nebija zinājis, kas ir vientulība vai garlaicība. Pat tajās melnajās dienā?, kad aizgāja sieva, viņš nejutās īsti nelaimīgs—bija darbs, kas sniedza iekšēju gandarījumu. Tagad nekā vairs nebija. Tikai mazpazīstami cilvēki, ar kuriem var kopā līksmot, nevis dalīt bēdas; bija šīs nemājīgās istabas un aiz loga gaudojošais vējš, kas svieda rūtīs mitras sniega pārslas. Tās pielipa pie stikla, izveidoja baltas žalūzijas, atdalīdamas no ārpasaules un ieslodzidamas tādā kā cietumā. No tā gan varēja jebkurā brīdī izbēgt, tomēr viņš apzinājās, ka aizbēgt no sevis, savām drūmajām domām — neizdosies. Tās sekos kā ēna, kas sarūk vienīgi dienas vidussaulē. Vai arī izzūd nakts tumsā.

Pareizi, derētu iedzert miegazāles un meklēt glābiņu aizmirstībā^ Taču nē — tad viņš nesagaidīs Rūtu, kuras durvīs bija iespraudis zīmīti ar lūgumu piezvanīt — vie­nalga, cikos. Kundziņš atvēra naktsskapīša atvilktni un pārlūkoja medikamentu krājumu. Vienā polietilēna kulītē glabājās nomierinoši līdzekļi, citā — uzbudinoši, kas pa­līdz atraisīt garīgo enerģiju. Viņš norija tableti, pēc brīža vēl otru. Tagad miegs neuzmāksies līdz vēlam vaka­ram — pēc nostāstiem Kundziņš zināja, ka saunas ap­meklējumi var ievilkties līdz rīta pusei.

Kas īsti nospieda vairāk — ilgas pēc Rūtas vai sirdēsti par pazaudēto doktora disertāciju? To taču varēja uz­rakstīt no jauna, galu galā visi izejas dati saglabājušies, smadzenes vēl nebija pārkaļķojušās. Varbūt pat labāku, jo viņš tagad skaidri redzēja apjomīgā manuskripta vājās vietas. Bet vai pietiks uzņēmības? Vienatnē — diez vai, divatā — noteikti!

Un domas atkal atgriezās pie Rūtas. Otru tādu sievieti, kas valdzināja gan jūtas, gan prātu, viņš savu mūžu nesastaps. To Kundziņš apzinājās skaidri. Kopā ar Rūtu viņš atgūs jaunību un jaunrades prieku. Zāļu ietekmē likās neizprotami, kā gan drīkstēja tik ilgi vilcināties šonakt pat jāatzīstas mīlestībā! Citādi nav vērts dzī­vot — ne ar zinātņu doktora diplomu kabatā, nedz arī ar institūta zinātniskā sekretāra mēnešalgu.

…Tobrīd Rūta Groša jau atradās «Magnolijas» vestibilā, kurā vakaros centās uzkavēties iespējami retāk, jo necieta dienasgaismas spuldžu radīto operācijas zāles sterilo at­mosfēru — viņas gados sievietei,siltums nepieciešams visur un vienmēr. Tomēr šoreiz fznaca aizķeršanās. Pirmajā lifta kabīnē viņa neiekļuva — to ar ekskursijas rīkotāju tiesībām okupēja ekstrasensa kvartets. Otrajā tūdaļ ie­spraucās Taļimovs, un, nojaušot neizbēgamo uzaicinājumu turpināt vakarēšanu viņa istabā, Rūta uzskatīja par prā­tīgāku šajā kabīnē neiekāpt. Apstājoties trešajam liftam, vestibilā iepeldēja Karels Lepiks, un tas bija tik negaidīti, ka viņa ļāva durvīm aizcirsties.