GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Pēc Taļimova «zāļu» lietošanas patiešām radās apbrī­nojama viegluma sajuta, tāda ka prata apskaidrība, kas brīdināja: vairāk ne mutes! Bet līdz ar spēju sakarīgi domāt spēcīgi uzviļņoja raizes par pazudušo manuskriptu.

— Tā ir diversija!— Taļimovs kategoriski pavēstīja savu spriedumu un tūdaļ piebilda:— Spiegu būšana, tici man — vecam izlūkam… Tu jautāsi, kāpēc tādā gadījumā manuskripts netika nolaupīts agrak, teiksim, Maskavā, kur daudz vieglāk noslēpt galus ūdenī? Un es tev at­bilde .11 tāpēc, ka viņi ir muļķi — nezinātu, ko iesākt ai pīisļ.*aIa vu darbu. Un vispār — zog tikai tas, kurš pats nespēj ne izdomāt, ne uzrakstīt, tikko tu pabeidzi, šie klat un nosper uz karstām pēdām.

— Bet varbūt es aizmirsu bārā?— Kundziņš vāri pro­testēja.

— Tieši tur parasti sākas visas nelaimes… Pietiek man parādīties krogā, lai tūlīt piecirstu visādi plaģiatori: «Meh- ti Aļijevič, dargais, pastāstiet par saviem radošajiem plāniem! Kā sauksies jūsu nākamā grāmata?» Kara gados tāpat: kur es, tur ap mani luncinās vismaz četri okšķeri, mēģina izvilkt noslēpumus. Bet Taļimovs ir ciets kā krams.— Un, savu dzelžaino modrību apliecinādams, viņe ar dūrēm norībinaja pa vareno krūšukurvi.

Nu tikai Kundziņam atausa, ka Taļimovs lāpa paģiras jau no paša rīta.

— Lūdzu piedošanu, man tomēr gribas pārbaudīt, vai tik neesmu to atstājis bārā. Pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet aizmāršīgs, pat neatceros čemodāna atslēgas šif­ru…

— Ej vien,— Taļimovs vēlīgi atļāva.— Es tai akcijai pievienošos, kad vajadzēs pieņemt izšķirošus lēmumus. Taļimovs nekad nenokavē īsto brīdi…

Bārā nebija neviena apmeklētāja. Kafijas .automāts vēl tikai sila, un bārmenis tikmēr rūcināja dzirnaviņas, slaucīja putekļus no dekoratīvajām dārgdzērienu pudelēm, skaloja mērtrauciņus, ikkatrā atstājot vismaz desmit pilienu tīra ūdens, — kas kapeiku ietaupa, tiek pie rubļa.

— Piedodiet — vai vakar te nestrādāja sieviete?— Kun­dziņš sastomījās.— Neņemiet ļaunā, es vēlējos…

— Džozefīnei brīvdiena. Darbs nav atpūta, tas jāstrādā uz maiņām,— kalsenais Jēkabs Kalnietis, kurš ar savu vecmodīgo degunkniebi un tautisko prievīti vairāk līdzi­nājās lauku kapelas diriģentam nokā krodziniekam, bargi uzlūkoja Kundziņu.— Bet, ja esat palicis viņai parādā, no sirds iesaku nokārtot jau šodien. Parāds nav brālis, tāpēc labs, kas padarīts.

Kalnietis izmantoja katru gadījumu, lai pamācītu citus, uzskatīdams nodrāztus teicienus par visiedarbīgāko audzi­nāšanas līdzekli.

— Tieši otrādi,— Kundziņš taisnojās.— Es ļoti cerēju, ka viņa kaut ko atstājusi man.

— Mēs dzērienu atlikumus neglabājam. Nekad nedrīkst atlikt līdz rītam to, ko…

— Vai tad es izskatos pēc tāda?— Kundziņš apzinājās, ka uzņēmis nepareizu toni, tomēr nespēja tikt vaļā no vainas apziņas.— Vakar mēs te tā mazliet ilgāk pasēdējām, un šodien nekur nevaru atrast savu doktora disertāciju.

— Par nodzertām muižām esmu dzirdējis, bet… Jūs esat pārliecināts, ka tā vispār ir uzrakstīta?— Kalnietis stingri pratināja. — Varbūt cerējāt to atrast pudeles dibenā?

— Ko jūs, ko jūs! — Kundziņš iegremdēja joprojām nodevīgi trīcošās rokas dziļi kabatās. — Man tikai šķiet, ka esmu aizmirsis manuskriptu bārā. Tādas ap­rakstītas papīra loksnes, paskatieties, lūdzami, iespējams,) ka jūsu kolēģe kaut kur nolikusi…

Kalnietis pašūpoja galvu.

— Padomājiet pats — ko viņa iesāktu ar jūsu krice- lējumu? Ieķīlātu lombardā, vai? Bet pamēģiniet piezvanīt Džozefīnei uz mājām. Ko tikai sievietes neizmanto zivju ietīšanai…

Kad Kundziņš jau nervozi spaidīja lifta izsaukuma pogu, viņš, protams, zināja, kā būtu vajadzējis atcirst bārmenim, kā atsēdināt šo rupuci. Diemžēl šādas atziņas allaž no­sebojās — arī domu apmaiņās ar institūta direktoru un darbabiedriem. Trāpīgākie argumenti vienmēr iešāvās gal­vā pēc apspriedēm. Arī tagad viņš prātā parcilāja iz­nīcinošas atbildes.

— Vai jums kādas pretenzijas, biedri Kundziņ?—ieru­nājās pieglaimīga balss. Blakus stāvēja direktora viet­nieks.— īsti nesaklausīju, ko jūs teicāt.

— Tā ir bezkaunība!— Kundziņš pēc inerces turpināja savu monologu.— Piedodiet, biedri Apsīt, tas neattiecas uz jums.

— Kas noticis? Runājiet taču!—Apsītim pamazām pie­lipa Kundziņa uzbudinājums.— Vai jūs kāds aizvainojis?

— Pārāk maigi teikts-. Iespļāva acīs! Bet vissāpīgākais, ka neko labāku neesmu pelnījis. Es patiešām vakar uz- vedos kā pēdējais stulbenis. Un tagad četru gadu darbs vēj ā.

— Saprotu…— Apsītis līdzcietīgi nolieca galvu, kaut gan nebija sapratis nekā.— Jūsu hipotēzes nokļuvušas strupceļā… Nenokariet degunu, pastaigājieties saulītē, pēc tam paguliet stundiņu, un viss rādīsies pavisam citādā gaismā,— viņam likās, ka ar zinātniekiem jādūdo kā ar maziem bērniem.

— Palūgšu jūsu praktisku palīdzību. — Kundziņš sa­slējās.— Vai ir kāda iespēja sazvanīt vakardienas bu­fetnieci? Varbūt viņa atradusi manu manuskriptu vai vis­maz to kur manījusi?

— Tiks izdarīts!

Pec brīža viņš jau grieza telefona aparāta ripu. Beidzot atsaucās samiegojusies sievietes balss.

— Direktora vietnieks traucē. Vai pati 2ozīte?

— Un kur tad pats direktors? Es nekādus vietniekus neatzīstu, man vajag priekšnieku vai nevienu,— viņa ķir­cinājās.

— Klausies uzmanīgi, mums te pazuduši svarīgi do­kumenti.

— Kas runā?

— Beidz velnu dzīt! Nu, «Magnolijas» Gunārs, ja tu citādi nevēlies atbildēt.

— Ak tad Gunārs gan! Un kāds dokuments tev pazudis? Laulības apliecība, ja zvani tadā rīta agrumā?

— Pasakiet viņai, ka uz titullapas bija atzīme «sle­peni»,— Kundziņš iestarpināja.

Apsīša pirksti vēl stingrāk sažņaudza klausuli.

— Vakar tev padotaja barā, par kuru tu esi atbildīga, kavējās vairaki zinātnieki, mūsu nama viesi,— viņš tagad skaldīja vārdus kā ar cirvi.— Pacenties atcerēties!

— Ak tie pletlzeri un plātīzeri? Kas spēj tikai muldēt un neko vairāk… Pasūti viņus vienu māju tālāk!— Bu­fetnieci, dzirdams, Apsīša pavēlošais tonis nebiedeja.

— Es tev jautāju pedejo reizi. Vai neesi pievākuši tādu brangāku papīra žūksni?

— Man svešas mantas nevajag, to tu labi zini, mī­ļumiņ.— Klikšķis nepārprotami liecinaja, ka bufetniece nolikusi klausuli.

— Viņa nav vēl pamodusies, bet drīz jau pusdienlaiks,— Kundziņš sašutis konstatēja.

— Ārpus darbalaika es viņai nekā nevaru liegt.— Ap­sītis noplātīja rokas.— Līgavainis jūrnieks, jau trīs mē­nešus nav rādījies krastā, varbūt viņa ārstē ilgas ar miega terapiju. Bet citādi — sievišķis uz goda, nekad neatsakās izpalīdzēt…— Pēkšņi viņš atskarta, ka tas pat­laban nav būtiski.— Kopš es te strādāju, mūsu namā pat bikšu poga nav nozagta. Un tagad — slepeni do­kumenti! Jūs esat pārliecināts?

— Ne gluži.

— Ne gluži — par ko? Ka slepeni vai ka izčibējuši?

— Pastav alternatīva, ka esmu tos ieslēdzis savā dip­lomātā,— Kundziņš atzinās.

— Un es jau baidījos, ka būs jāziņo milicijai. Direktora prombūtnē! Viņš man nekad to nepiedotu… Ko tad mēs vēl gaidam? Ejam pārbaudīt!

Viņi uzbrauca augšā, atslēdza 1116. istabu. Tai pašā mirkli blīkšķēdamas aizkrita balkona durvis, un Kundziņš atcerējās rīta mocības.