GUNĀRS CĪRULIS - MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

— Neviena nekā nav manījusi,— viņa paklusu teica.

— Kādi jaunumi tavā frontē?

— Bārā mape viņam vēl bijusi, to apliecina Groša. Bet pēc tam — kā akā. Tagad Zozīte ir mūsu vienīgā reālā cerība.

— Brauksi Murjānam līdzi?

— Ne prātā nenāk! Apvienošu lietderīgo ar patīkamo un došos pie melnās Iras.

Iemīta taciņa aizveda viņu ieplakā, kuru atpūtnieki bija nokristījuši par pannu, jo te varēja cepināties arī vējainas dienās. Un tiešām — kāpas nogāzē uz raiba peldpalaga gulēja Perova, līdzās knosījās Tatiņa idīgi cenz­

damās aprakt mātes kājas smiltīs. bija silti

apģērbta un nežēlīgi svīda, taču tas negausināja viņas darbošanos.

Saklausījusi soļus, Perova pagrieza galvu nācēja vir­zienā un atvēra acis. Tad mēģināja uz muguras sasiet peldkostīma lences, bet, velti nopūlējusies, tādā kā bez­spēkā atslīga atpakaļ.

— Vai palīdzēt?— Priedītis piedāvājās.

— Šausmīgi neieredzu šīs baltās svītras. Ja jūs ne- šokēju, varat nogruntēties blakām,— Perova teica, pa­virzījās sānis un atbrīvoja viņam šauru palaga strēme­li.— Tikai neguliet uz smiltīm!

Priedītis aši nometa drēbes, ievēroja, cik pretīgi bāls salīdzinājumā ar Perovas brūngani matēto ādu izskatās viņa augums, un tūlīt juta, kā pār muguru skrien tādas kā vēsas tirpas—Tatiņa bārstīja smiltis.

— Liec onkuli mierā! Viņš atnācis aprunāties ar mani.

Bet Priedītim prāts šobrīd nebūt nenesās uz runāšanu.

Bija labi. Visapkārt tāds klusums, it kā viņi atrastos vientuļā tuksnesī, nevis dažus soļus no dzelzsbetona augst­celtnes, kas bāztin piebāzta ar tehnikas progresa sa­sniegumiem — no putekļu sūcējiem līdz gaisa kondicio­nēšanas iekārtām. Gribējās ļauties tīksmīgajam siltumam un ne par ko nedomāt. Vismazāk par pazudušo ma­nuskriptu. Kāda viņam daļa? Lai Kundziņš meklē pats, ja nespēj bez tā dzīvot. Pēkšņi riebās nepieciešamība iztaujāt, izlikt slazdus, laipot uz atklātības robežas. Viņš nespēja turēt Irinu aizdomās. Kāda vajadzība viņai pie­savināties garlaicīgu traktātu? Tāda sieviete .varbūt no­čieps ārzemju modes žurnālu, bet disertāciju…

— Par ko jūs domājat?—jautāja Perova.

— Par jums.

— Un tas palīdz aizgaiņāt miegu?—viņa ķircināja.— Bet dots pret dotu. Es priecājos, ka atnācāt pakavēt man laiku. ,

— Vai tad jūs nemeklējāt vientulību? Man šķita: jūs izvairāties no sabiedrības.

— Tikai no mūsu institūta ļaudīm. Viņiem vienmēr kaut kas aiz ādas, pat neapzināti cenšas piebraukt, lai piemērotā brīdī aizlieku pie šefa labu vārdu. Zina, slīmesti, ka viņš man uzticas… Bet jums taču no manis nekas nav vajadzīgs, vai ne? Varbūt vienīgi es pati… Un tas glaimo katrai sievietei. Nē, nē, nesāciet tūlīt laist rokas darbā, es taču neteicu, ka esmu gatava uzsākt ar jums tradicionālo kū'rvietas romānu, es tikai esmu par atklātību.

— Arī tā ir veca spēle — piecas minūtes atklātības.

— Ar mieru. Jūsu gājiens pirmais.

— Kāpēc atbraucāt šajā klusajā sezonā?

— Varu atbildēt. Tāpēc, ka neesmu pati sev saimniece, esmu tehniskā sekretāre, kaut arī ar skanīgu referentes titulu. Un man jāpieskaņojas šefa untumiem. Viņš gan formulē smalkāk: «Es nevaru, iztikt bez jums, ergo jums bez manis nav ko darīt.» Par bezmaksas ceļazīmi pa­rūpējās arodkomiteja, un te mēs esam… Vai vēl kāds jautājums?

— Kāpēc reizēm esat tik skumja?

— Tikai aušas vienmēr smaida. Un par ko būtu jā­priecājas, pasakiet man! Par to, ka esmu varena ar šefa pilnvaru? Par to, ka mūžīgi esmu viena? Ka vīriņš ārzemēs dzīvo kā pa taukiem un divreiz gadā atved mums glītas mantiņas?— viņa pamazām iekaisa.— Bet es vairs neesmu Tatiņas vecumā, kad prieks par skaistu rotaļlietu liek aizmirst visas pārestības. Tieši otrādi: cik ilgi manos gados var gaidīt? Nav vairs tie laiki, kad sievas gaidīja vīrus pārnākam no kara.

— Bet jūs mīlat viņu?

— Pareizāk sakot, mīlēju. Tagad vairs nezinu. Viņam tur ir cita. Vai tad citādi būtu atteicies no starptautiskās daļas vadītāja posteņa Maskavas redakcijā? Pats allaž deklarē, ka nevēlas atteikties no savas brīvības. Bet man ar Tatu sasaistījis rokas un kājas. Un tad vēl runā par sieviešu vienlīdzību. Smieklīgi!

— Tātad jūs joprojām mīlat vīru un tomēr gribat šķirties?

— Kāpēc uzreiz tā? Iekams to daru, labi jāapdomā, vai nepalikšu tukšā. Ar manu algu un alimentiem mēs ar Tatiņu neizvilksim. Esam pieradušas pie Sergeja ho­norāriem. Tādu vīrieti, kura dēļ es būtu gatava no tiem atteikties, pagaidām neesmu sastapusi… Nē, labāk at­spēlēties viņam citādi — tās pašas līdztiesības ietvaros.

Priedītis netika skaidrībā, vai Perova patiesi ir dēku meklētāja, kas klaji piedāvā flirtu, vai arī, nejauši uzsāktās spēles pamudināta, nolēmusi izkratīt sirdi. Bet kādēļ tieši viņam, ar kuru līdz šim bija pārmijuši tikai dažus pie­klājības vārdus, ne vairāk? Visticamāk tāpēc, ka viņi drīz atvadīsies uz neredzēšanos. Nejauši paziņas reizēm ir vislabākie sarunu biedri — nenosoda, rfelien dvēselē un neko nepārmet. Un tomēr vīrieša patmīļa justos gan­darīta, ja Irinas pēdējie vārdi būtu adresēti tieši viņam.

Lai butu kā būdams, viņš justos brīvāk, ja varētu kaut uz mirkli aizmirst, ka arī pats nespēlē ar atklātām kārtīm.

To viņam atgādināja Perovas pamudinājums:

— Pēc divām minūtēm pienāks mana kārta jums vaicāt.

— Jautājums no citas dziesmas. Kādas ir jūsu domas par Kundziņu?

— Institūtā uzskata, ka viņš ir perspektīvs zinātnieks, šefs daudz ko gaida no Kundziņa disertācijas, atlaidis radošā atvaļinājumā, lai viņš beidzot pieliek punktu. Bet jāatzīstas, ka Viktors Janovičs ir nevarīgs organizators — viņu spēj apvārdot kura katra laborante. Neesmu greiz­sirdīga, bet man nepatīk viņa romāns ar šo blondo Rūtu. Viņas dēļ vēl pazaudēs galvu, ne tikai disertāciju.

— Kā jūs to zināt?

— Stop! Jūsu laiks galā, tagad vaicāšu es. Un ne­mēģiniet mānīties — sekretāres vienmēr zina visu. Arī to, ka jūs esat kriminālinspektors un gribat izvilkt no manis informāciju… Pirmais jautājums: vai vīrieši atvaļinājumā spēj aizmirst darba pienākumus un paflirtēt ar pievilcīgu sievieti? Bez nopietniem nolūkiem, tikai prieka pēc.

— Tad jau es neuzskatītu jūs par šarmantu.

— Smalks kompliments, kaut gan pārāk sarežģīti iz­teikts. Atvaļinājumā man. patiktos daudz tiešāks… Vai esat precējies?

— Šķirtenis.

— Tas nav nekāds nopelns. Sakiet — vai noziedznieku medības sagādā jums prieku?

— Tas ir mans darbs, kuru nolādu ik dienas, bet bez kura tomēr nevaru iedomāties savu dzīvi. Gandrīz katru dienu mūsējie apcietina kādu noziedznieku. Vai drīkst to dēvēt par prieku? Daudz svarīgāk apzināties, ka tādējādi mēs cīnāmies pret noziedzību vispār. Atņemam tādam cilvēkam iespēju izdarīt vēl citus noziegumus: slep­kavību, izvarošanu, zādzību. Profesors Vobļikovs apgalvo, ka pūķim nocirstas galvas vietā rodas vairākas jaunas, bet vai tāpēc jāmet šautene krūmos? Ārsti arī neizglābj visū cilvēci, tikai atsevišķus cilvēkus.

— Un jums nekad nav ienācis prātā, ka tā var zaudēt ticību sev pašam? Jums nav nākotnes…

— Jā, nemirstīgu slavu milicijas darbā neiemantosi. Mūsu mērķis ir pieticīgāks — strādāt tā, lai visi saprastu, ka sods ir neizbēgams. Tad riskēs tikai vājprātīgie.