GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Jahtklubā diez vai izdosies sastapt savu teik­smu princi — pārāk aprasti bija parupjie joki un pasvītroti vaļīgās attiecības, ko te uzskatīja par smalko toni. Arī viņa tā uzvedās, kaut gan skaidri apzinājās, ka piespiež sevi tēlot. Bet kur teikts, ka citi netēlo, ka citi nav aizlauzti? Piemēram, Līvija, kura šovakar tik sirsnīgi centās sagrozīt galvu teļīgajam Varim, — vai tad viņa to nedarīja vie­nīgi aiz aizvainotas patmīlas? Tikai vīrietis varēja neievērot, cik ļoti meiča ilgojas pēc Ratnieka, pat skatienu nenovērsa no durvīm. Un tagad šis stul­benis vēl ved viņu pie iecerētā … Vai Anita, pie kuras saulainā smaida visi pieraduši kā pie jūras elpas? Vai viņa smaida tāpat, kad stāsta meitai

par tēvu, kurš gājis bojā autoavārijā? Kad izlie- pļ e kas, ka mīlējusi nelaiķi, nevis padzinuši no mājām

par nepārtrauktu uzdzīvošanu? Un tagad atkal : ul sapinusies ar beigtu cilvēku, kurš jau pēc dažām

ne glāzītēm nēšus jāstutē uz mājām … Lūk, jau sākas kārtējais teātris.

Pa asfaltēto krastmalu tuvojas divi grīļīgi stāvi.

— Kur tu mani velc, Anitiņ? — Vencels vārgi sa pretojās. — Kāpēc ne|auj parunāties ar draugiem?

— Tu nedrīksti vairs dzerti Bori, mīļais, es tevi lūdzu! — Anita purpināja. — Padomā par rīt­ai dienul Atkal būsi pagalam.

— Bet, ja nedzeršu, tad pagalam būšu šonakt.

Un naktī krīzes vienmēr smagākas, tev kā medi­cīnas frontiniecei tas būtu jāzina ne sliktāk par mani, — ar maniakālu loģiku nepadevās ķirurgs.

— Es daudz ko zinu, tikai nezinu, kā tev palī­dzēt, — Anitas balsī jautās asaras.

— Tagad aizmigt nekādi nespēšu. Un bezmiegs ir visu latento slimību katalizators, — Vencels spītīgi turpināja operēt ar profesionāliem argu­mentiem. — Tāpēc būtu jāiedzer miegazāles. Bet tad man māksies virsū lietuvēns. Pati saproti — alkohols plus barbiturāti… Un mani atkal kārs, liks pie sienas, spundēs gāzes kamerā … Nē, mīļā žēlsirdīgā māsiņ, vienīgais glābiņš — piesūkties līdz nesamaņai un nolūzt kādā tumšā kaktā.

— Un es, Bori, gulēšu tev blakām, — nelo­kāmi paziņoja Anita. — Kādreiz tu aiz pārpra­tuma vēl nokļūsi atskurbtuvē, un tad es izdarīšu pašnāvību, nemaz nesmejies.

Kādu bridi viņi klusēja, laikam skūpstījās. Tad Rasma atkal sadzirdēja Anitas balsi:

— Gribi, es braukšu pie tevis? Visu nakti pai­jāšu un noteikti iemidzināšu, tici mani

— Nedrikst. Mana mammele to nepārdzīvos — ar viņas koronāro artēriju spazmām …

— Tad nāc pie manis!

— Un tava meita? Pamodīsies no manas krāk­šanas un līdz mūža beigām kausies ar frigiditātes sindromu.

No jauna iestājās klusums, smags un izmisīgs. Un tomēr Anita atrada izeju no bezcerīgā strup­ceļa.

— Kāpēc tu nevarētu aizvest mani uz mājām ar jahtu? Brunis var, bet tu nevari.

— Tādā bezvējā? Līdz pilsētai? … Pūst sāks tikai pret rītausmu.

— Un tad? — Anita neatlaidās. — Kur tas laiks, kopš neesam divatā burājuši… Atceries, cik labi mums bija Salacgrīvas regatē? Un kajītē taču segu netrūkst…

— Tagad tu beidzot sāc runāt vīra valodu. Bet vienu pudeli zāļu tiesai gan vajadzētu paķert līdzi. — Tik vienkārši Vencels nepadevās.

— Aizskriešu paka], — Anita priecīgi piekrita. — Uzvelc tikmēr buras!

Rasma vēl ilgi sēdēja laipu galā — arī pēc tam, kad «Hipokrata» buras trīsstūris bija izslīdē­jis no ostas pusgaismas un saplūdis ar apkārtējās tumsas vāliem. Kad viņa apjēdza, ka var arī neat­griezties trokšņainajā zālē, no pleciem novēlās visas šīs garās dienas slogs. Patlaban šķita, ka nemaz nav vērts cīnīties par palikšanu Rīgā, ap kuru īstā dzīve met prāvu līkumu. Jādodas turp, kur jūtas vēl nav nosacītības notrulinātas, kur kaislības neatšķaida degvīnā, kur cilvēki necieš

no psihokompleksiem. Ja būlu iespējams tūlīt braukt, viņa brauktu. Par to Rasma nešaubījās. Un tikpat nešaubīgi apzinājās, ka rīt no rīta mai­nīs savu lēmumu.

♦ * *

— Beidzot! — Putriņš nopriecājās, kad Varis atvēra dārza vārtiņus, un nolika sānis «Literatū- riņu un Māksliņu», ar kuras palīdzību bija velti cerējis uzlabot garastāvokli. — Ja Cumlaku no­slepkavos ostas rajonā, darīšu visu iespējamo, lai vainīgais tiktu attaisnots … Palīdzi izrausties no šī sasodītā guļamkrēsla.

Varis sniedza viņam roku. Grasījās kaut ko teikt, bet, ielūkojies tēva saņurcītajā sejā, sasto­mījās.

— Ko tu tik drūms, paģirains, vai? — cerību pilns Putriņš apjautājās: beidzot būs iegansts lāpīties.

— Klubā visi tādi drūmi. — Varis tomēr saspa­rojās. — Direktors lūdza, vai tu nevarētu aizkāpt. Paši netiekam gudri, kas noticis …

— Pietiek laipot, tāpat galva plīst pušu. Runā skaidri un gaiši!

— Tieši tā! Zvejnieki šorīt atvilka «Salacu». Atraduši selgā, apmēram divas jūdzes no krasta. Buras uzvilktas, bet uz borta ne Bruņa, ne Dzin­tras, vispār nevienas dzīvas dvēseles.

— Varbūt vienkārši norāvusies un pa vējam, pa straumei izpeldējusi jūrā?

— Tur jau tas joks, ka īsi pēc pusnakts biju pie viņu vasarnīcas. Viss piesiets gods godam, buras sarullētas, vai tad tu Brūni nepazīsti? Bet

tagad… Pat aprakstīt nevaru, kā izskatās uz jahtas, tas tev jāredz savām acīm. . — Un ko saka Dzintra?

— Visu rītu mēģinājām sazvanīt, neviens nece] klausuli. Es jau gribēju aizpūst, taču Smits nelaida. Bez tavas ziņas pat baidās zvanīt uz miliciju.

— Nu, to jau būs izdarījuši zvejnieki. Laikam cer uz atlīdzību par jahtas izglābšanu. Un neko tu viņiem nepadarīsi, klubam nāksies bleķot, uz jūras likumus ievēro stingrāk nekā uz zemes.

— Tēti, — Varis zaudēja pacietību, — kā tu vari skaitīt svešu naudu, kad cilvēki pazuduši bez vēsts?!

— Tu man te morāli nelasi, pievāc labāk guļam- krēslu un atnes mašīnas atslēgas! Un nestāsti mātei nekā!

Klubā viņus jau gaidīja. Pat vecais burātājs Artūrs Lapsa, kurš acīmredzot bija nakšņojis uz pašbūvētās jahtas. Tomēr jau paguvis apmainīt pidžamu pret parādes formas tērpu ar izšūto em­blēmu uz kreisās krūšu kabatas. Patlaban viņš sēdēja kokpitā un skuvās ar uzvelkamo bārdas dzenamo. Ieraudzījis Putriņu izkāpjam no mašī­nas, Lapsa piecēlās, pielika divus pirkstus pie bal­tās cepures naga un skaļi iesaucās:

— Sumināts, pirmā ranga kapteini! — tādējādi apvienojot gan Putriņa jahtkluba, gan milicijas dienesta pakāpes.

Tad izstiepa roku sveicienam un no jahtas klāja, iesoļoja tieši ūdenī.

Putriņš veikli izmantoja jucekli, lai nokļūtu uz «Salacas» bez pavadības. Jau mājās viņš bija no- jautis, ka lieta nopietna, tomēr nekā tāda nebija paredzējis.

Jahta izskatījās kā pēc jūras laupītāju uzbru­kuma. Likās neticami, ka pirms divdesmit četrām stundām viņš te bija rādījis savām sievietēm, kādā spodrībā jāuztur laiva, — visi metāla apkalumi spīdēja un laistījās, kajītē katrs priekšmets atra­dās savā vietā: buras, rūpīgi salocītas, glabājās priekšējā pīķī, salona plauktiņos pa tvērienam gu­lēja navigācijas kartes un instrumenti, drēbju un trauku skapjos valdīja priekšzīmīga kārtība. Ta­gad viss bija izmētāts juku jukām, vietumis pat atrauts pulētais apšuvums, atkailinot korpusa brangas, tilaudas paceltas, koju dermatīna mat­rači uzplēsti.

Protams, nedrīkstēja izslēgt iespēju, ka arī zvej­nieki pielikuši roku šai postažai, gluži tāpat kā ugunsdzēsēji, glābjot māju no sarkanā gaiļa, nodara ar savām ūdens strūklām reizēm tai lielā­kus bojājumus nekā liesma. Tomēr bija pilnīgi skaidrs — kāds te kaut ko meklējis. Kas un ko?