GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

Kas vainīgs? Sim katra izmeklēšanas procesa galvenajam jautājumam Putriņš šoreiz gribēja tuvoties no otras puses. Ne velti kriminālistikas zinātnē dzimusi jauna nozare — viktimoloģija, latviski sakot, upuru pētīšana. Nereti taču izrādī­jās, ka upuris praktiski pats izprovocējis pret viņu pastrādāto noziegumu. Piemēri sniedzās no sīkā huligānisma līdz slepkavībai, no spekulācijas līdz izvarošanai. Pasaki, kāds ir tavs upuris, un es pateikšu, kāds esi tu …

Kāds tad patiesībā ir izdaudzinātais burāšanas čempions Bruno Ratnieks?

Pulkvedis Putriņš salika rokas aiz muguras un ņēmās nesteidzīgiem soļiem mērot istabu, pūlo­ties atcerēties visu, ko zināja par savu jaunības

dienu biedru. Un atmiņā cita pēc citas atausa pa­gātnes ainas.

65

…Tajā 1954. gada vasarā Putriņš ne par ko daudz neprātoja. Viņš bija laimīgs — iemīlējies dzīvē, iemīlējies Regīnā. Pat sievasmāte, kura at- drāzās no Ventspils, tikko vīra kuģis izgāja tā­lākā reisā, likās tīri ciešama vecīte. Vecīte … Viņa toreiz laikam bija jaunāka nekā Regīna šodien. Bet tur jau tas āķis, ka Putriņš tālāk par savu degungalu neredzēja un dzīvoja sev, tikai sev. Pēc visiem tiem gadiem provinciālajā Sverīnā, kur pat brīvdienās negribējās iziet no kazarmām, viņš Rīgā jutās kā septītajās debesīs: naudas ne saskaitīt, kabatā darba norīkojums uz miliciju, kur solīja saglabāt armijas dienesta pakāpi, priekšā triju mēnešu atvaļinājums un pie debesīm tāda dāsna saule, par kādu tagad neviens pat sapņot neuzdrošinājās. Un nu viņam liktenis vēl bija piespēlējis matrozi… Pats nesen nokārtojis jah­tas vadītāja pārbaudījumus, un nu jau kapteinis ar savu padoto, kuru varēja izrīkot un tēvišķi pa­mācīt: «Brūni, neaizmirsti izžaut buras un nomaz­gāt klāju! Mēs tevi gaidām restorānā, pasūtīsim to pašu, ko sev…» — «Brūni, vai tu rīt pēcpus­dienā esi brīvs? Būtu labi, ja tu jau pirms četriem uztakelētu laivu, mums būs draugu kompāni­ja…»— «Brūni, starp trešo un ceturto brangu ir tāda neliela sūce, vai tad neredzi? Vajadzētu uzcelt kuģi uz slipa un aizdrīvēt. Kā tu domā — viens tik­si galā?» Vai arī: «Brūni, ko tu gaidi, fiksi uz priekšu — foks aizķēries. Ja iekritīsi upē, neraus- ties — izzvejosim …» — «Brūni, ūdenī! Nē, la­bāk uzrāpies mastā un nokantē jahtu, varbūt pati noņemsies no sēkļa …» — «Nesien skotiņu klāt,

B - 1685

paregulē ar rokām! Kad tu beidzot iemācīsies just vēju? …»

Un Bruno skrēja, rāpās, ar kedām lēca ūdenī un stūma jahtu, darīja, ko spēja, lai tikai kaptei­nis būtu apmierināts un neaizdzītu viņu no jah­tas. Protams, viņš baidījās no visa — no dziļuma, jo neprata peldēt, no augstuma, jo reiba galva, no tā, ka jahta var apgāzties, piesmelties saban­gotajā jūrā un noiet dibenā, ka masts var salūzt un uzkrist uz galvas, ka buras var pārplīst un tad • viņiem vairs neredzēt krastu. Visvairāk viņš bai­dījās izrādīt savas bailes… Vienīgi no darba Bruno nekad nebaidījās, pie tā viņš bija pieradis jau dzimtajā pusē, kur auga bez tēva.

Putriņš to visu nezināja vai nevēlējās zināt. Vi­ņam pat neienāca prātā apvaicāties, no kā puisis pārtiek, kur apmeties. Izbraukumos cienāja ar Zandburgas ceptajiem pīrāgiem un maizi, krastā pie katras izdevības izmaksāja vakariņas, bet ci­tādi nelikās ne zinis. Būtu nepieciešamība, Bruno pats palūgtu naudu, redzēja taču, ka Putriņa ģi­menē to nežēloja. Tā viņš sevi mierināja un vairs pie šīs domas neatgriezās. Šaubas uzmācās tikai tajā naktī, kad viņš bija pārsteidzis puisi uz jah­tas, kur tas gulēja, ieracies burās. Uz «Nāras» pat īstas kajītes nebija, vienīgi tāda kā nojume, kas sargāja no viļņu un lietus šļakatām. Tomēr arī tad Putriņš nevēlējās iedziļināties lietas būtībā. Ieteica tādās reizēs iekārtoties uz «Medūzas», kur ir visas ērtības, bet pat aizmirsa ieminēties Dzintrai, lai nepadzen Bruno. Tik laimīgs un bezrūpīgs tai va­sarā bija Putriņš!

. . . Bruno Ratnieks tai vasarā bija visnelaimī­gākais cilvēks jahtklubā. Līdz šim viņš vienmēr

bija rīkojies tā, kā vēlējās māte, vislabākais un vienīgais tuvais cilvēks pasaulē. Tēvu viņš atce­rējās tikai miglaini. Sīkā ciema bodīte nespēja uz­turēt ģimeni, tāpēc Visvaldis Ratnieks bija spiests doties peļņas meklējumos. Karam sākoties, šīs prombūtnes ieilga, toties kļuva ienesīgākas — pat bagātie saimniekbērni nevarēja lepoties ar tādām rotaļlietām, kādas Brunirn pārveda tēvs. Bet māte neļāva ar tām spēlēties. «Mums svešu mantiņu ne­vajag,» viņa sacīja un izmisīgi raudāja, «tev vairs nav tēva, dēliņ.» Tomēr pēc mēneša tēvs, ģērbies neizprotamā formas tērpā, atbrauca vēlreiz, sameta drēbes čemodānā un uz visiem laikiem nozuda no viņa dzīves. Daudz vēlāk, kad Bruno jau gāja skolā, māte ieminējās, ka tēvu nošāvuši partizāni, bet par to lai klasē nestāstot vis, kam patiesība jāzinā*, tie tāpat esot lietas kursā un, lūk, atļāvuši viņai strādāt kolhoza veikalā … Laiki bija grūti, taču viņi nekad neizjūta trūkumu, un arī Rīgā, kur Bruno mācījās par zobu tehniķi, regulāri pie­nāca mātes naudas sūtījumi. Pareizāk sakot, pie­nāca regulāri līdz tai dienai, kad pastnieces vietā pie viņa durvīm pieklauvēja noraudājusies radi­niece un pavēstīja, ka māte apcietināta. Veikalā atklāts iztrūkums, un visiem trim darbiniekiem bū­šot jāstājas tiesas priekšā. Vadītājs un prečzinis jau esot atlīdzinājuši valstij savu daļu, bet mātei mājās neesot ne kapeikas, un viņa nezinot, kur aizņemties.

— Daudz? — Bruno jautāja.

— Ļoti. — Un Amālijas tante caur asarām mi­nēja naudas summu.

Bruno jau pietiekami ilgi dzīvoja pilsētā, lai sa­prastu, ka tikai lauku sievas varēja uzskatīt šos

tūkstošus par pārmērīgi augstu summu. Bet no tā vieglāk nekļuva. Viņš taču apzinājās, ka negriezī­sies pēc palīdzības pie Putriņa — pat ja no tā būtu atkarīga paša brīvība. Nevis naudas dēj — to «Nāras» kapteinis nežēlos. Iedos un pēc tam padzīs no jahtas valsts līdzekļu izšķērdētājas dēlu. Vai tad citādi drīkst rīkoties nākamais Iekš­lietu ministrijas darbinieks? Un no tā Bruno bai­ļojās visvairak, jo nu vairs nespēja iztēloties dzīvi bez burāšanas sporta, bez jūras un vēja, bez lielā gandarījuma, ko sniedza spēkošanās ar dabas stihiju.

Kur vēl meklēt padomu? Viņam pat nebija nau­das, lai aizbrauktu uz mājāin un aprunātos ar kolhoza priekšsēdētāju, ar kaimiņiem. Cerēdams kaut mazliet atvieglot sirdi, Bruno izsūdzēja savas bēdas Rūdolfam Jēk'absonain, darbnīcas vecākajam zobu tehniķim, kurš mācīja jaunajai maiņai četrdesmit gados uzkrātās darba iema­ņas.

— Ja tik vien tās nelaimes… Naudu vari sa­ņemt jebkurā laikā, vislabāk pēc pusdienas pār­traukuma, tādu summu es līdzi nenēsāju. — Jē- kabsons domīgi pakasīja pakausi. — Bet vai ar to būs līdzēts? Varbūt prātīgāk to kādam iesmērēt, nevis iemaksāt valsts kasē?… No tevis neviens neņems, vajadzēs atrast starpnieku … Jāpazondē uz vietas, vai kāda no turienes priekšniecības sie­vām netīko pēc zelta rokassprādzes… No otras puses, stiept garumā nedrīkst… Es tev ieteiktu, puis, — nepārsteidzies, bet nenogūli īsto brīdi, aprunājies vispirms ar kādu gudru cilvēku, — pa­manījis, ka Bruno kļūst arvien skumīgāks, viņš piebilda: — Tikai nedomā, ka izvairos. Naudu es tev atnesīšu pēc dažām stundām, kapā līdzi taču neņemšu.

— Un kā es jums atdošu? — jautāja Bruno, jau iepriekš zinādams, ka piekritīs visfem noteiku­miem.