GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Sakiet, Dzintriņ, — viņš ierunājās, — vai no šejienes var aizbraukt tikai pa upi? Cita ceļa nav?

— Kā nu ne! Domā, mums vienmēr bija mašīna vai motorlaiva? Piecas minūtes līdz autobusa pie­turai. Bet bieži vien izdodas pārķert taksīti.

«Malacis, puika!» Putriņš domās uzslavēja dēlu. Redzēdams, ka nav vēja, Ratnieks tātad va­rēja mēģināt atgriezties jahtklubā caur Rīgu. Tas gan pēc īsta burātāja neizskatās, bet ej nu sazini, kā rīkojas iemīlējies cilvēks. Turklāt — kur teikts, ka viņš pie izredzētās steidzies uz jahtklubu? Tik­pat pieļaujami, ka randiņš bija norunāts Rīgā un viņi joprojām atrodas tur.

Šoreiz ieilgušo pauzi pārtrauca Dzintra:

—» Pa ceļakājai, zēni, un šodienai pietiks, man patlaban prāts nemaz nenesas uz bezauglīģu pa­gātnes cilāšanu, kas bijis, tas izbijis… Jebšu jums kaut kas cits uz sirds? Tad klāstiet vaļā!

— Man tikai viens jautājums, Dzintra, — Put­riņš ierunājās. — Kā tu domā, vai uz «Salacas» bija kaut kas tāds, kura dēļ varētu to nolaupīt, izārdīt visu jahtu, pat nosist cilvēku?

— Pirmā dzirdēšana, mēs tur nekad nekā vēr­tīga neatstājām. Kaut gan … — Dzintra saņēma galvu rokās. — Agrāk man likās, ka zinu par Brūni visu, tagad ne par ko vairs negalvoju. Varbūt viņš glabāja uz «Salacas» mātes briljan­tus. Cilvēks, kurš spējīgs tik nekrietni krāpt sie­vieti, kas viņam atdevusi visu — savu jaunību, savu …

— Nevajag vairs par to, Dzintra! — Putriņš piecēlās, jo bija skaidrs, ka viņa taisījās atkal uz­likt dzirdēto plati. — Tu vēl esi jauna un skaista.

Ostā viņi atgriezās nomāktā omā. Garastāvokli neuzlaboja arī bocmaņa ziņojums:

— Bija atbraukusi milicija. Veselu stundu ņē­mās pa «Salacu», fotografēja, mērīja, kaut ko pie­rakstīja. Pēc tam aizzīmogoja kajīti un piekodi­nāja, lai nelien uz klāja. Aprunājās ar dažiem, neviens jau neko nezina, tad pierakstīja Bruņa mātes adresi un aizripoja… Varbūt paliksiet uz pusdienām? Mana kundze aizvakar bija laukos uz cūkas bērēm, uztaisīs kā vecos laikos.

— Karbonāde kā klozetpoda vāks, atminos, Ādolf, kā nu ne! — Putriņš paspieda verā boc­maņa roku. — Bet mūs gaida manējā… Jā, Kārli, kad Ratnieks parādīsies, lai tūlīt piezvana man. Saprati — vispirms man un tikai pēc tam uz milicijas nodaļu.

Vai viņam bija tiesības tā izrīkoties — par to Putriņš prātoja visu atceļu. Iespējams taču, ka priekšnieks neuzskatīs šo lietu par sevišķi svarīgu un nodos izmeklēšanu inspektoram Gorohovam. Varbūt viņš tā pārdzīvo tikai tāpēc, ka iejaukti veci draugi un paziņas, ka nelaime notikusi, tā sakot, paša mājās?

Un tomēr pēc pusdienām izdevās iegrimt tik dziļā miegā, ka viņš pat nedzirdēja telefona zvana uzstājīgos treļļus. Pamodās, vienīgi kad istabā ienāca Rasma.

— Zvanīja Smits, lika tev pateikt, ka Brunis nav nakšņojis pie mātes, nav parādījies arī pie Līvijas… Atceries blondo meiteni, kura visu va­karu lipa Brunim.klāt, bet pēc tam lenca mūsu Vari? Manuprāt, viņš varēja izvēlēties izskatī­gāku … Tagad viņa Šmita kabinetā raustās his­tērijas lēkmē: Brunis teica, Brunis apsolīja, Bru­nis tā nekad nedarītu… Vai tikai negaida bērnu?…

Putriņš vairs neklausījās meitas komentārus. Tāpat bija skaidrs, ka Ratnieks pazudis bez vēsts.

Ūdens transporta milicijas" nodaļas priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums bija desmit gadu jau­nāks par Putriņu un izskatījās kā viņa dēls — garš, slaids, bet mazliet sakumpis, it kā sargātu galvu no dienesta telpu zemajiem griestiem. Brī­nums gan, kā tādam spēka vīram .izdevies pirms laika demobilizēties no robežsargu karaspēka. Diemžēl šī brīnuma pamatā bija nopietna mugur­kaula trauma.

Kad Putriņš ienāca kabinetā, Linums cēlās pretī — piesardzīgi, plaukstām atspiedies pret galda virsu. Bet sāpes sagādāja tikai atspēriens.

Pārvarējis tā saucamās, starta grūtības, viņš kus­tējās brīvi un pārsteidzoši veikli.

— Kā pavadījāt atvaļinājumu?

— Paldies, slikti. Laikam tomēr vajadzēja uz­klausīt jūsu padomu un augustā kopā ar sievu braukt uz dienvidiem. Četras saulainas dienas…

— Toties tagad laiciņš uz goda. Arī šodien vēl noskaidrosies, ticiet manai mugurai.

— Kā pavēlēsiet uztvert šo aģitāciju? — ar pie­augošām aizdomām jautāja Putriņš.

— Kā draudzīgu aicinājumu pagarināt atpūtu. Paņemiet bezalgas atvaļinājumu, kamēr laiks labs, padzīvojiet vēl kādu nedēļu pa jahtklubu, kur aiz­vakar ar tik spīdošiem panākumiem esat piedalī­jies sacensībās. — Bez ironijas Linums neiztika pat visnopietnākajās sarunās. — Pagrozieties starp paziņām, pamēģiniet izprast situāciju. Tur viņi ar jums runās citādi nekā šeit vai ar kādu svešu milicijas darbinieku. Skaidrs?

— Kā diena. Ģenerāļa pirksts?

Linums pamāja ar galvu.

— Kopš kura laika viņam par tādiem atgadīju­miem ziņo uz mājām?

— Nav taču ierindas plostotājs, kas nepārrodas no uzdzīves. Ratnieks ir Vissavienības izlases kan­didāts, pēc nedēļas viņam jābūt treniņa nometnē. Turklāt ari plosts diezgan nožēlojamā stāvoklī. Pēc ekspertu slēdziena — izvandīts bez jebkādas sistēmas.

— Jā, «Salaca» arī man ir pilnīga mīkla, — piebalsoja Putriņš. — Vai zvejnieki jau noprati­nāti?

— Gorohovs šorīt aizbrauca. Pavēlēju, lai iepa­zīstina jūs ar visiem lietas materiāliem. — Li­nums pasmīnēja. — Cerams, jums nav iebildumu, ka atļāvu viņam traucēt jūs atvaļinājumā?

— Tātad jautājums negrozāmi izlemts…

— Labāka ceļa neredzu. Pēc cik dienām drīkst uzskatīt, ka cilvēks pazudis bez vēsts, kad izslu­dināt meklēšanu? Jūs to zināt labāk nekā es. Pa­gaidām mums pat nav likumīga pamata apvienot vienā lietā atgadījumu ar «Salacu» un Bruno Ratnieka nenoskaidroto prombūtni.

— Uzskatiet, ka esat mani pierunājis, kaut gan par panākumiem negalvoju — rieksts var izrādī­ties cietāks, nekā mums patlaban liekas… Bet ģenerālim, lūdzu, paziņojiet, ka paņēmu kompen­sāciju par četrām ārpuskārtas dežūrām. Man tāda nojauta, ka bezalgas atvaļinājumu lūgšu viņam pēc tam.

* * *

Pirms došanās uz jahtklubu Putriņš iegriezās mājās — gribējās netraucēti padomāt, nospraust rīcības plānu. Pabūt vienam neizdevās. Viņa iemī­ļotajā vietā zem kastaņkoka guļamkrēslā sēdēja Varis un, tāpat kā viņš vakar, žāvādamies lasīja «Literatūriņu un Māksliņu».

— Kas jauns pasaulē?

— «Hipokrats» joprojām nav atgriezies. Bet ostas žurnālā nav pat atzīmes par iziešanu.

— Par to man maza bēda. Boriss, paldies die­vam, nav nekāds čempions, šo putnu biedekli va­rēja nolaupīt vienīgi Anita.

Uz atvērto durvju sliekšņa gulēja melnais vilku sugas suns Combe. Atvēra kreiso aci, ar laisku astes vēzienu sveica saimnieku un atkal laidas snaudienā.

«Jā, draudziņ, ari tu esi vecs un slinks kļuvis. Kādreiz aiz sajūsmas gāzi mani gandrīz no kā­jām nost,» Putriņš, garām ejot, nodomāja, tomēr vispārināti neizvērsa filozofiju par dzīves skrē­jienu pretī nebūtībai.

Savā istabā viņš tūdaļ ieslēdza radiouztvērēju. Atšķirībā no citiem cilvēkiem Putriņš klausījās mū­ziku nevis tad, kad atpūtās, bet kad strādāja", tādā veidā radot trokšņu aizkaru, kas norobežoja no apkārtējās pasaules. It kā izaicinājumu mez­dams, viņš deva priekšroku raidījumam «mūzika darba pārtraukumā», un, jo melodijas pazīstamā­kas, jo labāk — tās aizplūda gar ausīm kā strau­tiņa vienmuļā burbuļošana vai meža nomierinošā žūža. Viņš uztrūkās tikai tajos brīžos, kad atska­ņojums aprāvās.