— Sakiet, Dzintriņ, — viņš ierunājās, — vai no šejienes var aizbraukt tikai pa upi? Cita ceļa nav?
— Kā nu ne! Domā, mums vienmēr bija mašīna vai motorlaiva? Piecas minūtes līdz autobusa pieturai. Bet bieži vien izdodas pārķert taksīti.
«Malacis, puika!» Putriņš domās uzslavēja dēlu. Redzēdams, ka nav vēja, Ratnieks tātad varēja mēģināt atgriezties jahtklubā caur Rīgu. Tas gan pēc īsta burātāja neizskatās, bet ej nu sazini, kā rīkojas iemīlējies cilvēks. Turklāt — kur teikts, ka viņš pie izredzētās steidzies uz jahtklubu? Tikpat pieļaujami, ka randiņš bija norunāts Rīgā un viņi joprojām atrodas tur.
Šoreiz ieilgušo pauzi pārtrauca Dzintra:
—» Pa ceļakājai, zēni, un šodienai pietiks, man patlaban prāts nemaz nenesas uz bezauglīģu pagātnes cilāšanu, kas bijis, tas izbijis… Jebšu jums kaut kas cits uz sirds? Tad klāstiet vaļā!
— Man tikai viens jautājums, Dzintra, — Putriņš ierunājās. — Kā tu domā, vai uz «Salacas» bija kaut kas tāds, kura dēļ varētu to nolaupīt, izārdīt visu jahtu, pat nosist cilvēku?
— Pirmā dzirdēšana, mēs tur nekad nekā vērtīga neatstājām. Kaut gan … — Dzintra saņēma galvu rokās. — Agrāk man likās, ka zinu par Brūni visu, tagad ne par ko vairs negalvoju. Varbūt viņš glabāja uz «Salacas» mātes briljantus. Cilvēks, kurš spējīgs tik nekrietni krāpt sievieti, kas viņam atdevusi visu — savu jaunību, savu …
— Nevajag vairs par to, Dzintra! — Putriņš piecēlās, jo bija skaidrs, ka viņa taisījās atkal uzlikt dzirdēto plati. — Tu vēl esi jauna un skaista.
Ostā viņi atgriezās nomāktā omā. Garastāvokli neuzlaboja arī bocmaņa ziņojums:
— Bija atbraukusi milicija. Veselu stundu ņēmās pa «Salacu», fotografēja, mērīja, kaut ko pierakstīja. Pēc tam aizzīmogoja kajīti un piekodināja, lai nelien uz klāja. Aprunājās ar dažiem, neviens jau neko nezina, tad pierakstīja Bruņa mātes adresi un aizripoja… Varbūt paliksiet uz pusdienām? Mana kundze aizvakar bija laukos uz cūkas bērēm, uztaisīs kā vecos laikos.
— Karbonāde kā klozetpoda vāks, atminos, Ādolf, kā nu ne! — Putriņš paspieda verā bocmaņa roku. — Bet mūs gaida manējā… Jā, Kārli, kad Ratnieks parādīsies, lai tūlīt piezvana man. Saprati — vispirms man un tikai pēc tam uz milicijas nodaļu.
Vai viņam bija tiesības tā izrīkoties — par to Putriņš prātoja visu atceļu. Iespējams taču, ka priekšnieks neuzskatīs šo lietu par sevišķi svarīgu un nodos izmeklēšanu inspektoram Gorohovam. Varbūt viņš tā pārdzīvo tikai tāpēc, ka iejaukti veci draugi un paziņas, ka nelaime notikusi, tā sakot, paša mājās?
Un tomēr pēc pusdienām izdevās iegrimt tik dziļā miegā, ka viņš pat nedzirdēja telefona zvana uzstājīgos treļļus. Pamodās, vienīgi kad istabā ienāca Rasma.
— Zvanīja Smits, lika tev pateikt, ka Brunis nav nakšņojis pie mātes, nav parādījies arī pie Līvijas… Atceries blondo meiteni, kura visu vakaru lipa Brunim.klāt, bet pēc tam lenca mūsu Vari? Manuprāt, viņš varēja izvēlēties izskatīgāku … Tagad viņa Šmita kabinetā raustās histērijas lēkmē: Brunis teica, Brunis apsolīja, Brunis tā nekad nedarītu… Vai tikai negaida bērnu?…
Putriņš vairs neklausījās meitas komentārus. Tāpat bija skaidrs, ka Ratnieks pazudis bez vēsts.
dugaina pirmdiena, kura beidzas un atķal atsākas pulkveža Putriņa atvaļinājums
Ūdens transporta milicijas" nodaļas priekšnieks pulkvedis Ēvalds Linums bija desmit gadu jaunāks par Putriņu un izskatījās kā viņa dēls — garš, slaids, bet mazliet sakumpis, it kā sargātu galvu no dienesta telpu zemajiem griestiem. Brīnums gan, kā tādam spēka vīram .izdevies pirms laika demobilizēties no robežsargu karaspēka. Diemžēl šī brīnuma pamatā bija nopietna mugurkaula trauma.
Kad Putriņš ienāca kabinetā, Linums cēlās pretī — piesardzīgi, plaukstām atspiedies pret galda virsu. Bet sāpes sagādāja tikai atspēriens.
Pārvarējis tā saucamās, starta grūtības, viņš kustējās brīvi un pārsteidzoši veikli.
— Kā pavadījāt atvaļinājumu?
— Paldies, slikti. Laikam tomēr vajadzēja uzklausīt jūsu padomu un augustā kopā ar sievu braukt uz dienvidiem. Četras saulainas dienas…
— Toties tagad laiciņš uz goda. Arī šodien vēl noskaidrosies, ticiet manai mugurai.
— Kā pavēlēsiet uztvert šo aģitāciju? — ar pieaugošām aizdomām jautāja Putriņš.
— Kā draudzīgu aicinājumu pagarināt atpūtu. Paņemiet bezalgas atvaļinājumu, kamēr laiks labs, padzīvojiet vēl kādu nedēļu pa jahtklubu, kur aizvakar ar tik spīdošiem panākumiem esat piedalījies sacensībās. — Bez ironijas Linums neiztika pat visnopietnākajās sarunās. — Pagrozieties starp paziņām, pamēģiniet izprast situāciju. Tur viņi ar jums runās citādi nekā šeit vai ar kādu svešu milicijas darbinieku. Skaidrs?
— Kā diena. Ģenerāļa pirksts?
Linums pamāja ar galvu.
— Kopš kura laika viņam par tādiem atgadījumiem ziņo uz mājām?
— Nav taču ierindas plostotājs, kas nepārrodas no uzdzīves. Ratnieks ir Vissavienības izlases kandidāts, pēc nedēļas viņam jābūt treniņa nometnē. Turklāt ari plosts diezgan nožēlojamā stāvoklī. Pēc ekspertu slēdziena — izvandīts bez jebkādas sistēmas.
— Jā, «Salaca» arī man ir pilnīga mīkla, — piebalsoja Putriņš. — Vai zvejnieki jau nopratināti?
— Gorohovs šorīt aizbrauca. Pavēlēju, lai iepazīstina jūs ar visiem lietas materiāliem. — Linums pasmīnēja. — Cerams, jums nav iebildumu, ka atļāvu viņam traucēt jūs atvaļinājumā?
— Tātad jautājums negrozāmi izlemts…
— Labāka ceļa neredzu. Pēc cik dienām drīkst uzskatīt, ka cilvēks pazudis bez vēsts, kad izsludināt meklēšanu? Jūs to zināt labāk nekā es. Pagaidām mums pat nav likumīga pamata apvienot vienā lietā atgadījumu ar «Salacu» un Bruno Ratnieka nenoskaidroto prombūtni.
— Uzskatiet, ka esat mani pierunājis, kaut gan par panākumiem negalvoju — rieksts var izrādīties cietāks, nekā mums patlaban liekas… Bet ģenerālim, lūdzu, paziņojiet, ka paņēmu kompensāciju par četrām ārpuskārtas dežūrām. Man tāda nojauta, ka bezalgas atvaļinājumu lūgšu viņam pēc tam.
* * *
Pirms došanās uz jahtklubu Putriņš iegriezās mājās — gribējās netraucēti padomāt, nospraust rīcības plānu. Pabūt vienam neizdevās. Viņa iemīļotajā vietā zem kastaņkoka guļamkrēslā sēdēja Varis un, tāpat kā viņš vakar, žāvādamies lasīja «Literatūriņu un Māksliņu».
— Kas jauns pasaulē?
— «Hipokrats» joprojām nav atgriezies. Bet ostas žurnālā nav pat atzīmes par iziešanu.
— Par to man maza bēda. Boriss, paldies dievam, nav nekāds čempions, šo putnu biedekli varēja nolaupīt vienīgi Anita.
Uz atvērto durvju sliekšņa gulēja melnais vilku sugas suns Combe. Atvēra kreiso aci, ar laisku astes vēzienu sveica saimnieku un atkal laidas snaudienā.
«Jā, draudziņ, ari tu esi vecs un slinks kļuvis. Kādreiz aiz sajūsmas gāzi mani gandrīz no kājām nost,» Putriņš, garām ejot, nodomāja, tomēr vispārināti neizvērsa filozofiju par dzīves skrējienu pretī nebūtībai.
Savā istabā viņš tūdaļ ieslēdza radiouztvērēju. Atšķirībā no citiem cilvēkiem Putriņš klausījās mūziku nevis tad, kad atpūtās, bet kad strādāja", tādā veidā radot trokšņu aizkaru, kas norobežoja no apkārtējās pasaules. It kā izaicinājumu mezdams, viņš deva priekšroku raidījumam «mūzika darba pārtraukumā», un, jo melodijas pazīstamākas, jo labāk — tās aizplūda gar ausīm kā strautiņa vienmuļā burbuļošana vai meža nomierinošā žūža. Viņš uztrūkās tikai tajos brīžos, kad atskaņojums aprāvās.
Читать дальше