GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Atstrādāsi. — Jēkabsons nevērīgi atmeta ar roku. — Es taču neprasu tev parādzīmi. Un vis­pār pēdējais laiks nostāties ar abām kājām uz ze­mes. Jebšu tu taisies dzīvot no savas algas? Tad vajadzēja mācīties par akadēmiķi, nevis par zobu tehniķi…

Bruno nekad nebija domājis, ka tikšanās ar māti būs tik mokoša. Telpā nebija ne stiepju pi­numa, ne režģu, kādi redzēti neskaitāmās filmās, pat milicis, kas sļāvēja pie loga, netraucēja saru­nāties. Nepārvaramu sienu starp viņiem bija uz­cēlusi mātes neizprotamā stūrgalvība.

— Nedari to, dēliņ! — viņa katra vārda galā atkārtoja. — Lai maksā tie, kuri iedzīvojušies uz mana rēķina. Un nekur vairs neej! Atdod naudu, manis dēļ tu nedrīksti apkrauties ar parādiem. Es neesmu vainīga, neesmu zagle, tu taču tici savai mātei, vai ne, Brūni?…. Bet, ja man grib piesiet tava tēva grēkus, uzgrūst visu uz nelaimīgās at­raitnes galvas, tad nekādi tūkstoši neglābs. Tūlīt brauc atpakaļ mācīties, es nekad sev nepiedošu, ja manis dēļ arī tu cietīsi vai aptraipīsi savu sirds­apziņu …

Un tomēr Bruno taisnā ceļā devās uz kolhoza grāmatvedību un iemaksāja atvesto naudu. Līdzēs vai nelīdzēs, vismaz sirdsapziņa nebūs aptraipīta.

Ratnieka iejaukšanās līdzēja tikai daļēji. Tiesas spriedumā viņa rīcību kvalificēja gandrīz kā vainas atzīšanu, tomēr uzskatīja par iemeslu atturēties no īpašuma atsavināšanas — it kā ve­cās mēbeles un novalkātās drēbes būtu šo tūkstošu vērtas. Māti sodīja ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem.

Savā istabā Bruno neatgriezās. Pat pieticīgākā gultas viela maksātu naudu, uz jahtas toties va­rēja pārgulēt par velti. Turklāt šeit nevienam ne­būs nekādas daļas, kāpēc viņš ceļas ar pirmajiem gaiļiem, kur tik agri dodas. Darbs gan nenesa ce­rētos augļus, tomēr bija izdevīgs ar savu laika iedalījumu, kas atstāja brīvu dienu un vakaru.

Pirmais pārmaiņas Ratnieka izskatā ievēroja Jē- kabsons.

— Ko tu pēdējā laikā tāds ne cepts, ne vārīts? Mātei no taviem pārdzīvojumiem labāk nepaliks, bet pats tā ilgi neizturēsi un vēl noliksi karoti.

— Rīt atdošu jums pirmos divus simtniekus, — Bruno atbildēja pavisam nevietā, it kā šādi attais­nodams savu izskatu. — Un mēneša beigās — vēl divus.

— Vecais Jēkabsons tev nazi pie rīkles ne­liek. — Zobu tehniķis pašūpoja sirmo galvu. — Vai drīkst zināt, kur tu pelni tādus miljonus? Pa naktīm preču stacijā vai kā iekšā laidējs krogā? Stāvēt ar cepuri rokā pie baznīcas tagad laikam neatmaksājas …

— Strādāju Jūrmalas attīrīšanas kantorī, — puisim paspruka.

— Par šinderi? Arī nav slikti. — Jēkabsona balss kļuva arvien dzēlīgāka. — Un cik, ja tas nav amata noslēpums, dārziņu īpašnieki tev maksā par šķidru mēslu kravu?

— Mūs, iesācējus, pie atejām pat tuvumā ne­laiž, — Bruno neslēpa savu sarūgtinājumu.

— Mana mašīna strādā ar atkritumu konteine­riem. Un arī tikai līdz sezonas beigām. Kad aiz­brauks vasarnieki, mani atbrīvos no darba.

— Bet no šejienes es tevi iztriekšu šodien pat, — sarkans no smacējošām dusmām kliedza

'Jēkabsons. — Vispirms rakājies pa sūdiem, tad ar tām pašām rokām ķeries klāt protēzēm! Ieskaiti par mikrobiem esi nolicis? — Tagad viņš vairs nekliedza, bet klusi šņāca. — Tava laime, ka esi man naudu parādā un tāpēc dubulti dārgs. Tūlīt pat ej un pieraksties pie ārsta!

— Uz sanitāro pārbaudi? — nedroši pārvaicāja Bruno.

— Kas tur vēl daudz ko pārbaudīt, tāpat sūdos līdz ausīm, — mēdīja Jēkabsons. — Pie stomato­loga! Sen jau vajadzēja, tad tu būtu izdarījis par vienu muļķību mazāk.

— Bet man nekas nesāp. Neviens zobs nav caurs, — joprojām nesaprata Bruno.

— Jo labāk! Pasaki Mirdzai, ka es palūdzu iz­rakstīt divus tiltus. Ja pases nav līdzi, noformēsi rīt.

— Tas taču …

— Nebaidies, zobus tev ārā neraus, — Jēkab­sons bija atguvis garīgo līdzsvaru un atkal ru­nāja savā ierastajā draudzīgajā manierē. — Bet citādi tev taisnība — tā ir krāpšana. Taču go­dīgi tagad pat ar gāzēto ūdentiņu netirgo. Vai vēl kaut kas būtu neskaidrs?

— Jūs pats teicāt, ka mums ir stingrs zelta limits, daudziem slimniekiem neiznākot.

— Apsveicu! Tu esi trāpījis naglai uz galvas. Deficīts — lūk, mūsu zelta bedre. Ja nebūtu deficīta, to vajadzētu radīt mākslīgi . . .Daži žņau­dzas, kad jāpārmaksā par uzvalka šūšanu vai jā­pasūta zābaki privātam kurpniekam, bet, kad runa par dārgo veselību, visi ver maku vaļā. Kur nu vēl tie, kuriem priekšējie zelta kronīši ir modes un prestiža jautājums. Liek pat uzmaukt uz pilnīgi veseliem zobiem — protams, par attiecīgu cenu,— redzēdams, ka Bruno vēl svārstās, Jēkabsons pie­bilda: — Interesanti, kā tu biji iedomājies nolīdzi­nāt parādu?

«Mirušās dvēseles» nebija vienīgais Jēkabsona virspeļņas paņēmiens. Par to Bruno pārliecinājās, kad kjuva par meistara uzticības personu. Un vēl vienu patiesību viņš pamazām izdibināja — rublis nebūt neplūst makā tik viegli, kā bija licies pēc nostāstiem par spekulantu ienākumiem. Jēkabsons strādāja daudz, arī mājās, kurp reizēm aicināja talkā Ratnieku. Bija «kreisie» remonti un pasūtī­jumi, darbi no atnestā materiāla, piemaksas par steidzamu izpildi. Daži izvēlīgākie klienti nemaz neuzticējās dentistam un nāca tieši pie Jēkabsona. Bija par mata tiesu nenoregulēti svari, bija slīpē­šanas un kausēšanas koeficienti, kurus īsti lietpra­tēji allaž iztulkoja savā labā, bija smalki izstrādā­tās iespējas pazemināt zelta provi, kuras ļāva uz­krāt tīri vai neizsmeļamas rezerves. Bija simt un viena kombinācija, starp tām arī tādas, kuras Ratniekam neizpauda un risināja aiz slēgtām durvīm.

— Ja strādā ar zeltu, tad jābūt vai nu absolū­tam kretīnam, vai mūsdienu Fēliksam Dzeržin- skim, lai pirkstiem nepieliptu ne graudiņš, ne pu­teklītis, — Jēkabsons mēdza sludināt. — Nemaz nav jāmeklē izdevība nopelnīt, tā pati atradīs tevi.

Bruno, kurš tolaik jau dzīvoja pie Dzintras, ne­uzskatīja sevi par sevišķi slīpētu un tāpēc nekad neko nemeklēja. Viņš pilnīgi samierinājās ar pro­centiem, kurus katru mēnesi atvēlēja Jēkabsons. Pietika, lai sūtītu paciņas mātei, lai liktu pamatus vasarnīcas būvei.

Un tad kādu dienu Rūdolfu Jēkabsonu viņa dzī­voklī atrada zvērīgi noslepkavotu …

Putriņš labi atcerējas šo lietu — pirmo slep­kavību, kuru vajadzēja patstāvīgi izmeklēt. Tā vienlaikus bija arī praktiskā iepazīšanās ar vikti- moloģiju, viņa šodienas jājamo zirdziņu. Lai sa­prastu, kas varējis pastrādāt šo noziegumu, vaja­dzēja vispirms sīki izpētīt upura personību.

Ratnieks vaļsirdīgi izklāstīja visu, ko zināja, nesaudzējot nedz nelaiķa piemiņu, nedz arī sevi. Turklāt Bruno vēl nebija pilngadīgs, tāpēc pret viņu nolēma neierosināt krimināllietu.

Nākamreiz Bruno ieradās Putriņa dienesta ka­binetā bez izsaukuma — kā pie vecākā biedra un tajā pašā laikā kā pie amatpersonas, citādi viņš taču būtu varējis uzsākt sarunu arī jahtklubā, kur abi tikās gandrīz katru vakaru. Bija atgriezusies māte un ar visu iedzīvi pārcēlusies uz Rīgu. Pats par sevi šis notikums iepriecināja. Biedēja pār­maiņas viņas raksturā un uzskatos. Nekur nestrā­dāja, bet no dēla naudu neņēma. Un tomēr rekord­laikā bija dabūjusi atsevišķu dzīvokli, simtniekus tērēja neskaitīdama. Vai Putriņš nevarot palīdzēt viņai iekārtoties darbā, vismaz dot padomu, kā reaģēt uz mātes neizskaidrojamajām dīvainībām.