GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS

— Ar to jānodarbojas milicijai, — Putriņš balsī secināja ūn tūdaļ atskatījās, vai tikai kāds nav saklausījis šo kliedzošo muļķību.

Tik ļoti Putriņš šobrīd jutās jahtas kapteiņa un cietēja lomā…

Būtu neprāts fiksēt pirkstu nospiedumus. Kajītē droši vien pabijusi vai puse kluba biedru, nemaz neskaitot zvejniekus. Fotografēt un meklēt aizdo­mīgas pēdas, kaut vai izdaudzināto diedziņu, kas bieži kā cilpa savijas ap noziedznieka kaklu, va­rēja arī vēlāk. Vispirms jācenšas noskaidrot, kur palikuši Dzintra Sakāne un Bruno Ratnieks.

…Vasarnīcas teritorija sniedzās līdz pašai ūdens malai. Būvdarbu laikā Dzintra un Bruno dzīvoja uz jahtas, tāpēc varēja izlikt bez bēdīgi slavenās pagaidu būdas, ieguldīt ietaupīto naudu un materiālus mājā, kuru Putriņš vēl atcerējās no sālsmaizes svinībām. Tajā viss šķita kā izgriezts no ārzemju žurnāla — un nevis no daudziem pie­ejamā Vācijas Demokrātiskās Republikas, bet no Dzintras aizjūras paziņu atsūtītā žurnāla: gan parketa kvadrātplatnes un kamīns viesistabā, gan izrakstītie podiņi un puķainie holandiešu aizkari virtuvē. Tiesa, ar savu smailo jumtu un spraiš- Jotajiem logiem vasarnīca drīzāk iederētos kalnu ainavā, tomēr arī virs zaļganā niedrāja krāšņi iezīmējās tuvo kāpu mastu priedainē.

Māja šķila tukša un pamesta. Putriņu tas neuz­trauca — šādu neapdzīvotības atmosfēru izstrā- voja visi mitekļi, kuru saimnieki bija pārvērtušies par savu privāto sasniegumu izstādes kalpotā­jiem.

Viņš piezvanīja, skaidri saklausīja melodisko kamertoni atbalsojamies vērienīgajā priekšnamā, bet neviens neatsaucās.

— Piespied vēlreiz! Viņu guļamistaba ir otrā stāvā, — mudināja Smits un ņēmās ar dūrēm dau­zīt pie durvīm.

Augšā atvērās logs, tajā parādījās Dzintras galva.

— Ak, tie esat jūs, — viņa novilka. — Un es jau domāju, ka Brunis nācis pie prāta.

Pēc brīža viņa iznāca uz lieveņa, tomēr iekšā neaicināja. Ar roku turēdama rīta tērpa izgrie­zumā iesieto spilgto lakatiņu, Dzintra atslēja mu­guru pret durvju stenderi un vaicājoši vērās negaidītajos apmeklētājos. Bez kosmētiskā virs- slāņa viņas seja izskatījās novecojusi par kādiem desmit gadiem.

— Kur Ratnieks? — paspruka jahtkluba direk­toram.

— To prasiet kādai citai, — Dzintra atteica izdzisušā balsī, tad neizturēja un asi piebilda: — Un vispār — palūgšu uz priekšu manā klāt­būtnē nepieminēt viņa vārdu!

— Kas noticis, varbūt paskaidrosi? — sarunas pavedienu pārņēma Putriņš, baidoties, ka tikai Šmits pirms laika neizpļāpā vēl neapstiprinātās baumas par Ratnieka nozušanu.

— Nekas īpašs. Viss notika kā labākajās ār­zemju filmās. Uz šķiršanos ieņēmām tnazu konja- ciņu, kopa izpīpējām pēdējo cigareti, tad čs iedzēru miegazāles un viņš aizgāja. Un tagad jūs mani uzbungājāt, — to visu Dzintra pasacīja tik vienaldzīgi, it kā stāstītu par kādas attālas pazi­ņas likstām.

— Uz kurieni viņš nakts vidū varēja doties? Vai tiešām nezini? — Putriņš pratināja.

— Kā tad nezināšu! To zina visi, kurus nav sitis pilnīgs aklums. Uz jahtklubu, protams, kur viņu gaidīja šī… — Dzintra aprāvās un rokām saspieda deniņus. — Man pēc nembutāla galva tāda dulla … Tūlīt uzvārīšu kafiju. Nāciet iekšā, ja nesteidzaties.

Varis jau taisījās tencināt, bet Putriņš pameta ar aci: šādos gadījumos steiga varēja neglābjami samudžināt izmeklēšanu, tā novirzīt no patiesības, ka vēlāk tikai ar lielām pūlēm izdosies salasīt tās lauskas.

Turīgās pirmskara aprindās šo telpu laikam dē­vētu par zāli vai viesistabu, tagad, to vienkārši sauc par dzīvojamo istabu, it kā citās iemītnieki nedzīvotu, tikai gulētu. Tā sastāvēja no trim no­sacīti atdalītiem sektoriem, kas aizpildīja visu pirmo stāvu. Virtuves sienai, kurā bija iebūvēts savienojuma lodziņš, piekļāvās ēdamistaba, pie pretējās sienas — tāds kā atpūtas stūrītis ar bā­riņu, žurnālu galdiņu, dīvānu un ērtiem krēsliem, centrā starp kamīnu un krāsu televizoru bija pie­tiekami brīvas vietas, lai padejotu vai ietu rotaļās. Iekārta bija pieskaņota mūsdienu snobistiskajai «retro» gaumei — agrākās pulētās mēbeles pārdo­tas par grašiem un aizstātas ar pseidoantīku bu­feti un kumodi, sofu un etažeri. Iespaids tāds kā antikvariātā, bet, ja cilvēkiem patīk un viņi var to atļauties, kāpēc gan ne? Abi pelnīja labi, bērnu nebija. Žēl tikai, ka ar to aprobežojās interešu kopība, — citādi taču nebūtu iziruši divdesmit gadu ilgā kopdzīve.

Lūk, par ko prātuļoja Putriņš, maziem malkiem baudīdams franču konjaku, kuru Dzintra bija pa­sniegusi kafijas gaidās. Cik maz vajadzīgs diviem cilvēkiem, lai iedomātos sevi par laimīgiem, un tai pašā laikā nepietiek ar visas pasaules bagātī­bām, lai atdzīvinātu mirušu mīlestību … Uz pa­ģirām Putriņš allaž kļuva sentimentāls, radās nosliece uz salkaniem salīdzinājumiem, ar kuriem viņš centās līdzsvarot savas darba ikdienas skaud­rumu.

— Vai tiešām viņš tā teica — paldies par drau­dzību, sveiks un uz redzi? — Putriņš atjaunoja pārtraukto sarunu, kad Dzintra beidzot bija iekār­tojusies šūpuļkrēslā.

— Trāpīgāk nevari Viņš, protams, buldurēja daudz sarežģītāk, visu šo pēdējo nedēļu pūlē­jās pārliecināt mani, cik laimīga būšu, kad atgūšu brīvību, ka vēl satikšu cilvēku, kurš būšot manas mīlas vērts … It kā tu, Edžu, pats nezi­nātu, ko vīrieši stāsta sievietei, kuru taisās pa­mest …

— Un tevi nemaz neinteresē, kāpēc esam at­braukuši?

— Mani it nekas vairs neinteresē. Ja Brunis gribētu atgriezties, viņš iztiktu bez diplomātiskiem pārstāvjiem. Zina, maita, ka jebkurā laikā ņemšu pretī atplestām rokām. — Dzintra pēkšņi iešņuk­stējās un pieliecās gandrīz pie pašas Putriņa auss. — Vai vari iedomāties, ko es vakar piedā­vāju Brunim? Lai turpina satikties ar šo skuķi, lai pārguļ, ja tas viņam sagādā baudu, bet lai tikai neatstāj mani vienu. Un zini, ko viņš atbil­dēja? Tas neesot godīgi! It kā būtu daudz godīgāk kaut kādas svešas paklīdenes dēļ izpostīt visu, kas starp mums bijis. Tikai tāpēc, ka viņa par dažiem gadiem jaunāka … — Pat šajā uzbudinājumā Dzintra neprecizēja gadu starpību. — Bet jūs gan, zēni, neaizmirstiet mani, atbrauciet, saspēlēsim zolīti, iedzersim pa glāzītei! Viena es šajās četrās sienās vēl sākšu kaukt no izmisuma.

Dzirdētais izsita Putriņu no sliedēm. Vēl vakar viņš nebūtu noticējis, ka Ratnieks spējīgs atstāt Dzintru. Tiesa, viņi pārāk nemīlinājās, neskūpstī­jās ik pēc brīža, bet kurš laulāts pāris gan to dara publiski? Un tomēr saskanīgi nodzīvo līdz zelta kāzām. No otras puses, vai maz tagad šķiras? Ne tikai jaunie, arī vecāka gadagājuma ļaudis negai­dot atskārst, ka viņiem nesaskan.

Pirmītējā trauksme tagad rādījās pavisam ci­tādā gaismā. Droši vien Ratnieks nemaz nav pa­zudis, bet nolīdis pie savas jaunās sirdsdāmas- Palika vienīgi jautājums par «Salacu». Kā tā va­rēja bez stūres vīra nok|ūt atklātā jūrā,.kāpēc aplaupīta vai vismaz tik barbariski pārmeklēta? Ļoti ticami, ka ļaundari, gribēdami slēpt nozie­guma pēdas, to vienkārši palaiduši pa vējam ce­rība, ka jahta nogrims. Noteikti jāpārbauda, vai nav izurbts caurums, kas nejauši aizsērējis!

Varis nesaprata, kāpēc tēvs tik ilgi klusē. Iespē­jams, ka tas ir pratināšanas paņēmiens, tikpat iespējams, ka iemaldījies strupceļā, jo nezināja vi­ņam zināmos faktus. Un dēls nolēma iet tēvam talkā.