STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» SIGA 1977

1977

Lēdijas un džentlmeņi, es augstu vērtēju man pie­šķirto iespēju izteikt savas domas jums, Federālās sa­karu komisijas locekļiem.

Man ļoti žēl, varētu pat sacīt, esmu dziļi apbēdi­nāts, ka jaunums jau kļuvis zināms plašai sabiedrī­bai. Bet, tā kā baumas šādā vai tādā veidā ir izplatī­jušās un pat saistījušas šī augstā foruma uzmanību, man atliek tikai izklāstīt visu, ko zinu, un lai dievs palīdz jūs pārliecināt, ka apspriežamais atklājums mūsu zemei ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks.

Nē, es nenoliedzu, mēs trīs — radio diktors Lū He- risons, fiziķis Freds Bokmens un es, pēc profesijas sociologs — izjutām gluži neparastu dvēseles mieru. Jā, izjutām. Un es nebūt neapgalvoju, ka dvēseles miers ir kaut kas peļams. Bet, ja kāds tīkos mieru pēc mūsu receptes, tad jau labāk — lai novēl sev koro- nāro asinsvadu trombozi.

Lū, Freds un es izbaudījām dvēseles mieru, atzvē­lušies mīkstos sēdekļos un ieslēguši aparātu, kas ne­bija lielāks par portatīvu televizoru. Mums nenācās ne lietot zāles, nedz ievērot īpašus noteikumus; ne­vajadzēja ne iekšēji pilnveidoties, nedz bāzt degunu svešās darīšanās, lai aizmirstu paši savas; un neviens mums neuzspieda ne dīvainus vaļaspriekus, nedz mis­tiskus ticējumus, ne rosmes vingrojumus, nedz grem- dēšanos sevī, veroties lotosa ziedā. Aparāts ir tieši tāds, kādu, man šķiet, daudzi būs to klusībā iztēloju­šies: civilizācijas kalngalu produkts, elektronisks nie­ciņš, lēts un parocīgs masveida ražošanā. Noklikšķini slēdzi un iegūsti dvēseles mieru! Kā redzu, jūs tādu aparātiņu jau esat iegādājušies.

Pirmo reizi es izjutu mākslīgo dvēseles mieru pirms pusgada. Toreiz arī iepazinos ar Lū Herisonu; kaut šī iepazīšanās nekad nebūtu notikusi! … Lū ir mūsu pilsētas vienīgās radiostacijas galvenais dik­tors. Viņš pelna iztiku ar savu vara rīkli, un es būtu ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka pie jūsu komisijas grie­zies nevis viņš, bet kāds cits.

Lū vada apmēram trīsdesmit dažādas programmas, tai skaitā arī iknedēļas populārzinātniskos raidīju­mus. Šai sakarā viņš katru nedēļu izrauj dienas gaismā kādu no Vajandotas koledžas profesoriem, ko intervē tā šaurās specialitātes jomā. Un, lūk, pirms pusgada Herisonam ienāca prātā sagatavot raidījumu par jau­no astronomu Fredu Bokmenu, manu draugu kopš studiju laikiem. Aizvedu toreiz Fredu uz radiosta­ciju, un viņš aicināja mani līdzi — paskatīties, kas īsti tur notiks. Velns mani rāvis, es piekritu.

Fredam Bokmenam ir trīsdesmit gadu, bet viņš iz­skatās kā astoņpadsmitgadīgs puišelis. Viņa vaibstos dzīve nav atstājusi pēdu, jo viņš to gluži vienkārši nepagodināja ar savu uzmanību. Freda uzmanības lauvas tiesu aprij priekšmets, kuram Lū Herisons bija nodomājis veltīt šo interviju, — astoņas tonnas smags lietussargs, ar kura palīdzību jaunais astronoms klau­sās zvaigžņu balsis. Sis lietussargs, kas būtībā ir liela radioantena, samontēts uz teleskopiskas iekārtas pa­matiem. Un, ja vien es pareizi saprotu, Freds visu šo konstrukciju vērš pret zvaigznēm, lai uztvertu radio­signālus, ko izstaro debess ķermeņi.

Dabiski, ne raidstaciju, ne radistu tur nav. Taču de­bess ķermeņi izstaro milzīgu daudzumu enerģijas, un daļu no tās var uztvert radioviļņu diapazonā. Labums no Freda aparatūras ir kaut vai tāds, ka mēs varam noteikt to zvaigžņu koordinātes, kuras no telesko­piem slēpj kosmisko putekļu mākoņi. Šo zvaigžņu iz­starotie radiosignāli iziet cauri mākoņiem un samērā netraucēti sasniedz Freda antenu.

Bet tas nebūt nav viss, ko var izspiest no šāda veida ierīces; tāpēc pašu svarīgāko jautājumu Lū He- risons bija pataupījis intervijas beigām.

— Tas viss, doktor Bokmen, ir ļoti interesanti, — Lū secināja. — Bet sakiet, vai jūsu radioteleskops nav atklājis kosmosā ari citas parādības, kādas ar pa­rastajiem, optiskajiem teleskopiem nav izdevies no­vērot?

— Ir gan, — Freds atbildēja. — Mēs atradām iz­platījumā apmēram piecdesmit kosmisko putekļu ne­aizsegtus punktus, kas izstaro ļoti spēcīgus radiosig­nālus, kaut arī nekādi debess ķermeņi šajos punktos līdz šim nav konstatēti …

— Vai tiešām? — Lū notēloja izbrīnu. — Es teiktu, ka tas jau ir kaut kas … Lēdijas un džentlmeņi, pir­mo reizi radioraidījumu vēsturē mēs šovakar pārrai­dīsim jums trokšņus, ko izraisa doktora Bokmena no­slēpumainie punkti. — Izrādās, Herisons un viņa pa­līgi jau bija paguvuši novilkt līniju uz koledžas pil­sētiņu, kur darbojās Freda antena. — Lēdijas un džentlmeņi, klausieties izplatījuma balsi! …

Ko klausīties, patiesību sakot, nebija — spalga svelpoņa, it kā automobilim būtu pārdurta riepa, un viss. Šīs skaņas bija paredzēts translēt ne vairāk kā piecas sekundes. Taču, kad tehniķis translāciju iz­slēdza, mēs ar Fredu pēkšņi pamanījām, ka svētlai­mīgu plānprātiņu smaidā esam iepletuši muti gan­drīz vai līdz ausīm. Es visā ķermenī izjutu atslābu­mu, galva viegli džinkstēja. Lū Herisons ņirdza zo­bus, it kā nejauši būtu iekūlies kādā Kopakabanas pludmales sieviešu ģērbtuvē. Tad viņš uzmeta ska­tienu studijas pulkstenim, un viņu pārņēma šausmas. Monotonā svelpoņa bija skanējusi ēterā veselas pie­cas minūtes! Un, ja tehniķis nevilšus ar aproci ne­būtu aizķēris slēdzi, raidījums varētu turpināties vēl šodien.

Freds nervozi iesmējās, Lū sāka drudžaini meklēt tekstā vietu, pie kuras pirmīt bija apstājies.

— Svilpieni no nekurienes, — viņš beidzot ierunā­jās. — Doktor Bokmen, vai šiem neparastajiem punk­tiem ir jau dots nosaukums?

— Nē, — Freds atbildēja. — Šimbrīžam tiem nav ne izskaidrojuma, nedz nosaukuma.

Izskaidrojuma šai parādībai joprojām nav, bet es to nokristīju par «Bokmena eiforiju», un nosaukums, šķiet, ir iegājies. Varbūt mēs tā arī neuzzināsim, kas tie par punktiem, toties mēs labi zinām, kā iedarbo­jas to izstarojums, tāpēc nosaukums, manuprāt, iz­raudzīts veiksmīgi. Eiforija — absolūtas labklājības, laimīgas, pilnvērtīgas dzīves izjūta — patiesi, tas ir vispiemērotākais vārds.

Pēc raidījuma Freds, Lū un es bijām noskaņoti tik labvēlīgi cits pret citu, ka gandrīz vai gribējās ap­raudāties.

— Neatceros, ka raidījums jebkad būtu man sa­gādājis tādu gandarījumu, — Lū sacīja. Atklātība nav viņa stiprā puse, bet šoreiz viņš runāja to, ko do­māja.

— Viens no pašiem neaizmirstamākajiem iespai­diem manā mūžā, — Freds, stipri apmulsis, iesaucās. — Ārkārtējs, ne ar ko nesalīdzināms …

Jūtas, kas mūs pārpildīja, bija izraisījušas tādu ap­jukumu un neizpratni, ka drīz vien mēs šķīrāmies. Es aizsteidzos mājup, lai iekamptu kādu glāzīti, bet arī tur sastapu gluži neparastu situāciju.

Mājā valdīja klusums, un es divas reizes apstai­gāju visas istabas, iekams pamanīju, ka tanīs kāds ir. Mana sieva Sūzija — mīļa, gādīga saimniece — al­laž lepojās ar savu prasmi laikus un garšīgi paba­rot visu ģimeni; taču tobrīd viņa, atlaidusies uz dī­vāna, sapņaini vērās griestos.

— Dārgā, — es piesardzīgi uzsaucu viņai, — esmu jau klāt. Laiks vakariņot…

— Šodien pa radio runāja Freds Bokmens, — viņa izklaidīgi atsaucās.

— Zinu. Es biju kopā ar viņu studijā.

— Viņš mūs aizveda uz citām pasaulēm, — viņa no­pūtās. — Jā, tieši uz citām pasaulēm. Šie kosmiskie signāli… tiklīdz tos sāka pārraidīt, viss ikdienišķais it kā aizpeldēja tālu prom. Kopš tā laika es guļu un nekādi nevaru atbrīvoties no iespaida …