STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

Par dienas varoni, pateicoties jaunības fantastiska­jai izturībai, kļuva Bebru kopnieks. Kā pieredzējis rotas staršina viņš savus padotos nostādīja ierindā, un, kamēr pārējie slaistījās pa istabām un sūkstījās,^ ka viņus moka slāpes un izsalkums, puiši, viņa pavē­les pildīdami, no jauna iekurināja kamīnu, atnesa se­gas, pārsēja Fredam galvu, bet citiem — neskaitāmus nobrāzumus, aizkāra sasisto logu un sagatavoja mums pietiekami daudz kafijas un kakao.

Divas stundas pēc avārijas, kuras rezultātā «Eifija» bija pārstājusi darboties, mājā atkal kļuva silts un mēs paēdām. Nopietni cietuši bija tikai viena puišeļa vecāki — tie, kas nosēdēja divdesmit četras stundas pie izsistā loga; saņēmuši penicilīna injekcijas, viņi tika aiztransportēti uz slimnīcu. Piena vedējs, izsū­tāmais no telegrāfa un ceļu policijas patruļnieks no ārstēšanas atteicās un devās uz mājām. Arī Bebru kops, braši atvadījies no mums, aizgāja. Uz ielas strādnieki atjaunoja elektrolīniju. Viesistabā bija pa­likuši tikai tie, kas tur atradās eksperimenta sāku­mā — Lū, Freds un Meriona, Sūzija, es un Edijs. Freda seju rotāja krietns skaits ievērības cienīgu zilumu un skrambu, tomēr smadzeņu satricinājuma viņam ne­bija.

Tūdaļ pec ēšanas Sūzija bija aizmigusi. Tagad viņa pamodās.

— Kas ir?

— Laime, — es viņai atbildēju. — Ne ar ko nesalī­dzināma, nebeidzama laime — kilovati laimes …

Lū Herisons ar drausmīgu melnu bārdu un sarka­nām acīm izskatījās pēc zvērināta anarhista — viņš

bija ielīdis istabas kaktā un drudžaini kaut ko rak­stīja.

— Kilovati laimes — tas ir kolosāli, — viņš teica.

— Pērciet laimi, tāpat kā pērkat gaismu …

— Indējieties ar savu laimi tāpat kā ar nikotīnu, — piebilda Freds un nošķaudījās.

Herisons viņu ignorēja.

— Mēs izvērsīsim reklāmas kampaņu, saprotat? Pirmie sludinājumi būs domāti inteliģentiem: «Par to pašu naudu, kādu maksā viena vienīga grāmata, kurā iespējams arī vilties, jūs varat nopirkt sešdesmit stun­das «Eifijas». «Eifija» nekad nepieviļ…» Pēc tam do­sim triecienu vidusmēra amerikānim …

— Triecienu saules pinumā? — Freds jautāja.

— Kas ar jums noticis, draugi? — Lū nesaprata.

— Jūs uzvedaties tā, it kā eksperiments būtu cietis neveiksmi …

— Pneimonija un nespēks. Vai tādu rezultātu mēs gaidījām? — Meriona vaicāja.

— Te, šinī istabā, bija sapulcējusies gandrīz visa mūsu zeme miniatūrā, — Lū teica, — un visiem bez izņēmuma mēs dāvājām laimi. Turklāt nevis stundu vai dienu, bet gan divas diennaktis no vietas! … — Aiz dziļas cieņas pret šiem vārdiem viņš pat pielēca kājās. — Lai nākamos «Eiffjas» īpašniekus pasargātu no bojāejas, pietiek iemontēt aparātā pulksteņa me­hānismu, vai tas jums nav skaidrs? īpašnieks šo me­hānismu varēs noregulēt tā, lai «Eifija» ieslēgtos, tikko viņš būs atnācis no darba, vakariņu laikā — iz­slēgtos, pēc vakariņām atkal ieslēgtos, kad būs jālie­kas gulēt, izslēgtos, un tā tālāk un tamlīdzīgi … — Viņš saķēra galvu un izbolīja acis. — Bet reklāma … Mans dievs, kāda reklāma! Jūsu bērniem nebūs vaja­dzīgas dārgas rotaļlietas! … Trīsdesmit stundu «Ei­fijas» nav dārgākas par kino biļeti! … Sešdesmit stundu «Eifijas» maksā lētāk par pudeli viskija! …

— Toties iedarbība — kā pudelei ciānkālija, — Freds iestarpināja.

— Vai tiešām jūs nesaprotat?! — Herisons tam ne­spēja ticēt. — «Eifija» no jauna savienos laulātus draugus, tā glābs amerikāņu ģimeni. Nebūs vairs strīdu par to, kādu televīzijas kanālu ieslēgt, kādu radioprogrammu klausīties. «Eifija» sagādās prieku ikvienam un visiem — mēs esam to pierādījuši. Un garlaicīgu programmu «Eifijai» gluži vienkārši nevar būt…

Viņu pārtrauca klauvējieni pie durvīm. Remont­strādnieks paziņoja, ka pēc divām trim minūtēm ieslēgs strāvu.

— Paklausieties, Lū, — Freds teica, — šis sīciņais briesmonis nobeigs civilizāciju ātrāk nekā barbari, kas nodedzināja Romu. Mēs nevēlamies taisīt biz­nesu, muļķojot cilvēci. Lūk, tā!

— Nedzeniet jokus! — Lū nobālis iesaucās. — Vai tiešām, — viņš pievērsās Merionai, — jūs nevēlaties, lai jūsu vīrs pelnītu miljonus?

— Ierīkodams zaņķi, kur pārdos elektronisku opi- ju? Nē, nevēlos, — Meriona vēsi atbildēja.

Lū iesita sev pa pieri.

— Bet publika alkst «Eifijas»! Un atcerieties Luiju Pastēru! Vai tad viņš varēja atteikties no piena pa- sterizācijas idejas?! …

— Cik labi, ka atkal būs elektrība, — Meriona krasi mainīja sarunas tematu. — Gaisma, boilers, ūdenssūknis, ra … Ak kungs!

Viņa vēl nebija paguvusi savu domu izteikt līdz galam, kad pēkšņi iedegās gaisma. Bet mēs ar Fredu, kā no lielgabala izšauti, jau bijām pusceļā uz pelēko kārbiņu. Abi sagrābām to vienlaikus. Kāršu galdiņš saļodzījās, dakša sprakšķēdama izlidoja no kontakt- ligzdas. «Eifijas» spuldzes iekvēlojās un tūdaļ no­dzisa.

Freds bezkaislīgi izvilka no kabatas skrūvgriezi un atskrūvēja kārbiņas vāku.

— Vai nevēlies mazliet apkarot progresu? — viņš jautāja, sniegdams man biguli, ko Edijs bija nometis uz grīdas.

Satracināts līdz neprātam, dauzīju metāla kruķi pret «Eifijas» stikla un vara iekšām. Ar kreiso roku, Fredam piepalīdzot, es turēju Herisonu, kas visu laiku centās aizsegt aparātu, lai to pasargātu no iznī­cības.

— Un es, muļķis, domāju, ka jūs esat manā pu­sē, — Lū rūgti nomurmināja.

— Ja tu kaut pušplēstu vārdu kādam teiksi par «Eifiju», — es atbildēju, — ar lielāko prieku atdalīšu tavu miesu no dvēseles un darīšu to tikpat efektīvi, kā patlaban apstrādāju šo daiktu …

Lēdijas un džentlmeņi, es uzskatīju, ka līdz ar to lieta ir galā. Neko labāku šis aparātiņš nebija pelnī­jis. Turpretī tagad redzu, ka, pateicoties Lū Herisona bļaurīgajai rīklei, viss kļuvis zināms atklātībai. Viņš ir griezies pie jums, Federālās sakaru komisijas, pēc atļaujas komerciāli ekspluatēt «Eifiju». Viņš un tie, kas stāv aiz viņa muguras, uzbūvējuši paši savu ra­dioteleskopu.

Tāpēc atļaujiet vēlreiz atkārtot: Herisona apgalvo­jumi atbilst faktiem. «Eifija» tiešām spēj dot visu, ko Herisons sola. Laime, kuru dāvā «Eifija», ir pilnīga, un to nespēj apēnot nekādas nelaimes. No tādām tra­ģēdijām, kāda bezmaz notika pirmā eksperimenta gaitā, neapšaubāmi var izvairīties, izmantojot pulk­steņa mehānismu, kas noteiktā laikā ieslēdz un iz­slēdz aparātu. Eksemplārs, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, kā redzu, jau ir apgādāts ar pulksteņa me­hānismu.

Ne jau par to ir jāšaubās, vai «Eifija» darbosies. Tā darbosies noteikti! Būtībā jautājums ir pavisam cits: vai Amerika ieslīdēs jaunā traģiskā savas vēs­tures posmā, kad cilvēki vairs netieksies pēc laimes, bet to vienkārši pirks. Nepaies ne divas dienas, un pilnīgā aizmiršanās novedīs cilvēkus līdz ārprātam. Vienīgais labums, ko mēs no «Eifijas» varētu gūt — būtu iesmērēt šo dvēseles miera slazdu mūsu ienaid­niekiem un tai pašā laikā paglābt no tā mūsu tautu.

Nobeigumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka Lū Herisons, kas iedomājas esam «Eifijas» pavēl­nieks, ir sabiedriskās uzticības necienīgs bezgodis. Es, piemēram, nebūtu izbrīnījies, ja viņš šo aparātiņu, kas atrodas jūsu priekšā uz galda, būtu noregulējis ar tādu aprēķinu, lai tā starojums atņem jums spēju skaidri un saprātīgi domāt, kad būs jāpieņem izšķiro­šais lēmums. Patiesi, «Eifija» nez kādēļ sākusi aizdo­mīgi dūkt un… es tagad esmu tik laimīgs, ka, šķiet, tūlīt apraudāšos. Man ir pasaulē visbrīnišķīgākais dēls un visbrīnišķīgākie draugi, un visbrīnišķīgākā sieva. Bet vecais zēns Lū Herisons ir puika uz goda, zemes sāls, varat man ticēt! Un es, protams, no sirds vēlu viņam sekmes jaunajā pasākumā.