STĀSTU KRĀJUMS: CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

— Hm, hm, — iekodu lūpā. — Tādā gadījumā la­bāk iešu sameklēt Ediju …

Edijs ir mans desmit gadus vecais dēlēns, mūsu mājas tuvākajā apkārtnē līdz šim neuzvarētas beis­bola komandas kapteinis.

— Pataupi spēkus, tēt, — no tumsas atskanēja klusa balss.

— Tu esi mājās? Kas noticis? Vai spēle atcelta tā­pēc, ka sācies atomkarš?

— O nē. Mēs izpildījām astoņas serves.

— Un tā sagrāvāt pretiniekus, ka viņi nolēma spēli neturpināt?

— Nē, viņi turējās itin braši. Rezultāts abām ko­mandām auga vienmērīgi, divi no viņiem bija iekšā, divi ārpusē. — Viņš runāja tā, it kā atstāstītu sap­ni. — Bet pēkšņi, — Edijs iepleta acis, — interese par spēli visiem pazuda, un mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Es atgriezos mājās, skatos — mūsu vecenīte iekārtojusies šeit uz dīvāna, nu, un tad es ņēmu un nolikos tepat uz grīdas …

— Bet kādēļ? — es joprojām neticēju savām ausīm.

— Pap, — Edijs domīgi atbildēja, — sasper mani jods, ja es to zinu …

— Edij! … — māte apsauca dēlu.

— Mamm, — Edijs mierīgi piebilda, — sasper mani jods, ja tu pati to zini…

Un tad arī es nodomāju: sasper mani jods, ja kāds šeit varēs man kaut ko paskaidrot. Tomēr manī jau bija ieperinājušās nelabas aizdomas. Es uzgriezu Freda Bokmena tālruņa numuru.

— Fred, vai es neesmu atrāvis tevi no pusdie­nām?

— Būtu jel bijis no kā, — Freds īgni atteica. — Mā­jās nav ne kripatas ēdamā; es tieši šodien atļāvu Me- rionai paņemt mašīnu, lai aizbrauktu pēc pārtikas, un, lūk, tagad viņa meklē veikalu, kas vēl nebūtu slēgts.

— Viņai laikam nebija izdevies mašīnu iedarbi­nāt?

— Nekā tamlīdzīga, — Freds atbildēja. — Meri- ona pat bija aizbraukusi līdz veikalam un iegājusi tanī, bet tad pēkšņi viņa sajutusi tādus laimes uzplū­dus, ka ai kal izgājusi ārā uz ielas. — Freda balss ska­nēja diezgan drūmi. — Ir nu gan šīs sievietes! No­skaņojums viņām mainās ik pēc brīža, turklāt piede­vām viņa vēl melo …

— Meriona melo? Nevar būt!

— Viņa mēģināja man iestāstīt, ka no veikala kopā ar viņu izgājuši ārā visi pārdevēji un pircēji, visi bez izņēmuma …

— Fred, — es teicu, — man ir šādi tādi jaunumi. Vai tu neiebildīsi, ja pēc vakariņām apciemošu tevi?

Kad atbraucu pie Bokmena, tas sēdēja, nekustīgi blenzdams vakara avīzē.

— Visa pilsēta ir jukusi, — Freds man pavēstīja. — Bez jebkāda redzama iemesla visi automobiļi pēkšņi apstājušies, it kā šoferi būtu sadzirdējuši ugunsdzēsēju sirēnu. Te rakstīts, ka cilvēki apklu­suši pusvārdā un klusējuši piecas minūtes no vietas. Bet simtiem citu iznākuši no mājām vienos kreklos ar uzrotītām piedurknēm, lai gan ārā bijis stipri vēss, un turklāt smaidījuši tā, it kā reklamētu zobu pastu. — Viņš pačaukstināja avīzi. — Vai par to tu gribēji ar mani runāt?

Es pamāju ar galvu.

— Tas viss noticis tajā laikā, kamēr pa radio tika translēta svelpoņa, tāpēc nodomāju, ka droši vien …

— Nevis droši vien, bet noteikti. Citu iespēju ir ne vairāk kā viens pret miljonu, — Freds pazi­ņoja. — Laiks sakrīt ar precizitāti līdz sekundei.

— Bet cilvēku vairākumam tobrīd i prātā nenāca klausīties radio! …

— Tev taisnība. Bet, ja mana teorija ir pareiza, viņiem tas arī nebija jādara. Mēs no kosmosa uztvē­rām vājus signālus, pastiprinājām tos apmēram tūk­stoškārt un retranslējām. Katrs, kas atradās ne pārāk tālu no raidītāja, saņēma krietnu devu šī pastiprinātā izstaro juma, neatkarīgi no tā, vai viņš to gribēja vai negribēja. — Freds paraustīja plecus. — It kā mēs visi būtu staigājuši gar degošu marihuanas lauku …

— Kāpēc tad tu agrāk neesi izjutis nekā tamlī­dzīga?

— Tāpēc, ka es nekad neesmu pastiprinājis signā­lus un tos retranslējis. Jaudīgs raidītājs — lūk, kas iedvesa signāliem jaunu spēku.

— Un ko tu esi nodomājis tagad darīt?

Freds izbrīnījās:

— Darīt? Ko gan īpašu te var darīt? Varbūt vie­nīgi nosūtīt rakstiņu kādam zinātniskam žurnā­lam? …

Bez jebkāda brīdinājuma atsprāga vaļā durvis, un istabā iedrāzās Lū Herisons. Pietvīcis un aizelsies viņš ar toreadora žestu norāva no pleciem mēteli.

— Nolēmāt viņu pieņemt par kompanjonu? — He­risons vaicāja, rādīdams uz mani. Freds neizpratnē samirkšķināja acis.

— Viņu? Pieņemt?

— Tie taču ir miljoni! — Lū turpināja. — Mil­jardi! …

— Ir nu gan joki, — Freds iesaucās. — Par ko jūs runājat?

— Zvaigžņu svelpoņa! — Lū kliedza. — Tā viņiem iepatikusies. Sajaukusi viņiem prātus. Vai avīzes la­sījāt? — Lū uz brīdi pat atskurba. — Viss šis tracis taču sacēlies svelpoņas dēļ, vai ne, dok?

— Acīmredzot tā tas ir, — Freds atbildēja, un viņa balsī nepārprotami skanēja bažas. — Bet kā, pēc jūsu domām, mēs varētu tikt pie šiem miljoniem un pat miljardiem?

— Ar nekustamā īpašuma palīdzību! — Herisons jūsmīgi turpināja. — «Lū,» es sev jautāju, «kā šo triku pārvērst skanīgā naudiņā, ja jau Visumu nav iespējams monopolizēt? Un vēl, Lū, kā pārdot to, ko ikviens varēs saņemt par velti, tiklīdz tu iesāksi raidījumu? …»

— Bet varbūt šī parādība ir viena no tām, kas ne­kādi nav pārvēršama monētās? — es ieminējos. —Pa­gaidām mēs taču neko daudz par to nezinām …

— Vai ir slikti būt laimīgam? — Lū mani pār­trauca.

— Protams, ne, — biju spiests atzīt.

— Redziet nu! Mēs devām cilvēkiem šo zvaigžņu pīkstuli, un tas viņus padarīja laimīgus. Tagad sa­kiet man: kas tad šeit, jūsuprāt, būtu pelams?

— Cilvēkiem jābūt laimīgiem, — Freds sacīja.

— Nu, lūk! — Lū aiz lepnuma piepūtās kā tītars. — Mēs jau tik vien gribam, kā viņus aplaimot. Bet viņi, savukārt, būs mums pateicīgi… Vislabāk tomēr iesākt ar nekustamo īpašumu. — Viņš paskatījās pa logu. — Šeit ir šķūnis — lieliski! Varam izvērsties tepat uz vietas. Novietosim šķūnī raidītāju, savieno­sim to ar jūsu antenu, un, lūdzu, dok, te jums būs uz­ņēmums nekustamā īpašuma ekspluatēšanai!

— Piedodiet, — teica Freds. — Es kaut kā ne­spēju izsekot jūsu domu gaitai. Šī vieta taču nemaz nav piemērota biznesam. Ceļš uz šejieni ir slikts, tuvumā nav ne tirdzniecības centra, ne autobusu pie­turas, panorāma — nekam nederīga, zeme akme­ņaina …

Lū uzmundrinoši pamirkšķināja Fredam.

— Protams, dok! Šai vietai ir zināmi trūkumi, bet, samontējis šķūnī raidītāju, jūs dosiet cilvēkam lai­mi — pašu lielāko vērtību, kāda vien var būt pa­saulē!

— Eiforijas mitekli, — es iestarpināju.

— Lieliski! — Lū atzinīgi pavērās manī. — Es ver­vēšu klientus, bet jūs, dok, stāvēsiet šķūnī pie slēdža. Tiklīdz klients būs nokļuvis jūsu īpašuma robežās, jūs izmetīsiet āķi ar nelielu laimes devu, un nebūs tādas cenas, ko viņš nebūtu ar mieru maksāt par otru, mazliet lielāku devu …

— Paradīze būdiņā, kamēr pietiks enerģijas, — es atkal iestarpināju.

— Pēc tam, — Herisons starodams turpināja, — kad būsim tikuši galā ar biznesu šeit, pārvietosim raidī­tāju uz citu vietu un atvērsim jaunu uzņēmumu. Var­būt izveidosim veselu raidītāju divizionu. — Viņš pa- knikšķināja pirkstus. — Nu, protams! Mēs tos celsim uz riteņiem …

— Diezin vai policija sevišķi augstu novērtēs mūsu rīcību, — Freds iebilda.