— Heijerij, nomierinies. Lai tik ņem ciet. Mēs jebkurā laikā, kaut vai šonakt pat, varam tikt tur iekšā.
Heijerijs Firsts, kaut arī negribīgi, tomēr piekrita, un, kad kravas auto ar ceļamkrānu viņa radījumu un auklējumu aizveda uz izstādi, viņš kopā ar Ma- hasu devās izsmēķēt pīpi.
Atrisinājums iešāvās prātā pats no sevis, kad Heijerijs bija ierīkojies viņu kopējā trūcīgi mēbelētajā dzīvoklī virs darbnīcas.
— Urā! Atcerējos! — viņš iesaucās.
Mahass, kurš tobrīd bija izstiepies savā gultā un jau pusstundu pētīja kāda veca «Readers Digest» numura vāku, palūkojās pār žurnālu uz Heijeriju.
— Es jau zināju, ka tu pārkodīsi šo riekstu. Kas tur ir par āķi? Izskaidro man, vecīt.
Heijerijs Firsts pastiepa roku zem lidmašīnas «Hud- son Terraplane» 1938. gada modeļa aizmugurējā sēdekļa, kas kopā ar gultu veidoja visu istabas iekārtu, un izvilka nosmulētu vienīgās galdalampas auklu.
— Vienkāršāk par vienkāršu, — viņš paziņoja.
Mahass, kam uz brīdi aptrūka sakāmā, jautājoši
vērās Heijerijā.
— Vai tu redzi šos divus vadus, Mahas? Saki, kur tie ved?
— Uz lampu, vecīt. Lai tur tiktu elektrība.
— Es runāju par auklas otru galu.
— A-ā, pielēca. Uz kontaktu sienā.
Apgaismība līdzīgi saulei, kas ceļas virs Ņūdžersi-
jas laukiem, atmirdzēja Mahasa vājajā sejā.
— Tad, redz, kā! — viņš iesaucās. — Tavam agregātam trūkst kontaktdakšas! Tie divi kabeļi …
— Nu, vai nav vienreizēji? — Heijerijs Firsts vaicāja.
Viņam bija tāda sejas izteiksme, kada acīmredzot bijusi Arhimēdam vai arī cilvēkam, kurš lietū ap lenča laiku noķēris taksometru.
Steigā apģērbušies, viņi to pašu vakaru devās uz Četrdesmit piekto ielu. Radiodetaļu veikals vēl bija atvērts, un pats Džeiks viņus sagaidīja pie ieejas.
— Kā sviežas, Heijerij? Vai gribi vēl kādu maisu krāmu? Nupat pienāca vesels lērums grabažu no «General Dynamics» un gandrīz tikpat daudz no CIP.
— Nē, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Man tagad vajadzīga vienīgi kontaktdakša.
— Kontaktdakša? Kāda tipa? Atradīsim visādas …
— Vajadzīga liela, spēka kontaktdakša, kvadrātveida, zaļā vai melnā krāsā.
— Kādai strāvai? Cik ampēru jāiztur?
— Kas lai zin. — Heijerijs Firsts paraustīja plecus.
Par tādu jautājumu viņš nebija iedomājis. — Nav svarīgi. Lai tikai būtu kvadrātveida, un zaļa vai melna.
Džeiks pavandījās kādā mucā.
— Šī derēs? — viņš jautāja, rādīdams masīvu div- spraudņu kontaktdakšu. — Šīs izmanto izstādēs. Simts ampēriem.
— Lieliski, vecais, — Heijerijs Firsts teica. — Es ņemu.
— Bet vai tev ir, kur iespraust? — Džeiks vaicāja, cenzdamies pārdot vēl ko.
— Pareizi, pameklē arī rozeti.
— Un kā tu kontaktligzdas ieslēgsi tīklā? Vai kabeli nevajag?
Heijerijs Firsts neziņā palūkojās uz Mahasu.
— Par kādām ligzdām viņš runā?
Džeiks nopūtās un, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, ņēmās skaidrot:
— Ligzda ir vieta, kur iesprauž kontaktdakšu. Tev vajag labu spēka kabeli, lai pieslēgtu strāvas avotu kontaktligzdai. Līdzko kontaktdakša būs ligzdā, tava elles mašīna saņems strāvu.
— Labi, vecais, es tos ņemu.
Džeiks pārdeva Heijerijam Firstam kontaktdakšu kopā ar rozeti un pāri par simts pēdu ceturtā kalibra divdzīslu kabeļa.
Brīdi kaulējies, Mahass norēķinājās ar Džeiku, bet pēc tam kopā ar Heijeriju iekāpa autobusā un brauca uz apklusušo izstādi.
Aplauzuši krietni daudz krūmu un nobrāzuši viens otram rokas, viņi beidzot ar skrūvgriezi atmūķēja kādu pirmā stāva logu. Iedegt gaismu viņi neuzdrošinājās un līdz izstāžu zālei, kur atradās Heijerija lolojums, nokļuva, taustīdamies pa tumsu. Heijerijam Firstam nācās izlīdzēties ar blāvo gaismu, kas atspīdēja no Četrdesmit otrās ielas namu logiem, un ķer
ties pie darba. Mahass palīdzēja — citu pēc cita rāva sērkociņus, kuru viņam nekad netrūka.
Heijerijs pievienoja divus brīvos kabeļa galus kontaktdakšas spailēm. Ar kontaktligzdu tik viegli neveicās, taču, kārtīgi izlamājies, viņš tomēr izmanījās pieslēgt tai vienu Džeika pārdotā simtpēdu kabeļa galu.
— Ko iesāksim ar otru galu? — vaicāja Mahass, uzraudams jau četrdesmito sērkociņu.
— Nezinu. Droši vien būs jāpieslēdz kaut kādiem vadiem.
Viņi uzmanīgi apskatīja krēslaino zāli, taču, izņemot parastās rozetes pie sienām, cita nekā neredzēja.
— Varbūt pagrabā? — Mahass minēja.
— Nu ko, iesim, paskatīsimies.
Abi izgāja gaitenī un pa kāpnēm nokāpa pagrabā. Vienā no tumšajiem stūriem viņi ieraudzīja augstu, restotu iežogojumu, aiz kura dūca vairāki lieli, tumši pelēki, stiegroti aparāti. Pašā augšā uzraksts:
NEAIZSKART!
AUGSTSPRIEGUMS! 50 TŪKSTOŠU VOLTU!
NĀVĒJOŠS!
— Volti — tas izskatās pēc elektrības, vai ne, Hei- jerij? — Mahass vaicāja.
— Jā, — Heijerijs Firsts atbildēja. — Tur teikts, ka nedrīkst pieskarties.
— Tagad jau par vēlu atkāpties! — paziņoja Mahass, būdams sevišķi drosmīgs cilvēks. — Klausies, pacel mani, lai es tieku klāt vienam no tiem baltajiem daiktiem, kur nāk ārā vadi, un pēc tam otram — no tās puses.
Heijerijs, kurš bija masīvs un pinkains kā gorilla, lēnām pamāja ar galvu, un viņa apakšlūpa apmierināti pastiepās uz priekšu.
— Darām tā, vecīt.
Mahass, uztrausies Heijerijam uz pleciem, pārkārās pāri iežogojumam un pieslēdza vispirms vienu, tad otru kabeļa dzīslu. Viņš nebija radis strādāt ar rokām, turklāt arī reibums vēl arvien lika sevi manīt, tādēļ viņam nācās noņemties krietni ilgi un vēl uzklausīt neskaitāmos Heijerija īdzīgos padomus, iekams kabeļa gali tika stingri pievienoti transformatora izvadspailēm.
Tā kā pie Džeika pirktais divdzīslu kabelis, izrādījās, bija par īsu, lai tiktu līdz zālei uz augšu pa kāpnēm un pa garo gaileni, tad viņi izvilka to caur pagraba logu un gar sienu aizstiepa līdz logam, pa kuru bija ielīduši ēkā. Tagad kabelis bija tieši tik garš, lai kontaktdakšu varētu iespraust rozetē.
Jau sen bija pāri pusnaktij. Četrdesmit otrās ielas laternu blāvais mirdzums, krītot caur izstāžu zāles logiem, izgaismoja Heijerija Firsta apķērības iemiesojumu dzeltenzaļos toņos. Pats Heijerijs stāvēja, vienā rokā cieši saņēmis kontaktdakšu, otrā rozeti.
— Nu, vecīt, nevelc garumā, — teica Mahass.
— Es gribu redzēt, kā degs visas tās dzeltenās, zaļās un sarkanās spuldzītes.
Taču Heijerijs Firsts vilcinājās.
— Mēs, Mahas, pašlaik atrodamies uz nezināmā sliekšņa, bet, līdzko es ieslēgšu mūsu vecenīti, mēs pievienosimies tīklam, kas aptver visu pasauli. Elektrība nāk no turienes, kur sadedzina ogles, lai iegūtu tvaiku un darbinātu ģeneratorus Konedisonā. Savukārt ogles iegūst no kokiem, kas sen pārakmeņoju- šies, bet kādreiz bijuši dzīvi un auguši, pateicoties Saulei, bet Saule — Saule ir daļiņa zvaigžņu, un visa šī enerģija ir tur, augšā. — Žņaugdams plaukstā kontaktdakšu, viņš rādīja kaut kur tumšajos griestos.
Читать дальше