STĀSTU KRĀJUMS - CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

— Tā ir saprātīgās pasaules daļa, un mēs droši vien sarīkosim īssavienojumu Visuma mērogā.

Mahass bija satriekts, tomēr neatlaidās.

— Spraud tik iekšā, vecīt! Es, brāl, saprotu, tev taisnība, bet šausmīgi gribas redzēt, kā visas tās spul­dzītes degs.

Heijerijs Firsts dziļi ievilka elpu un iesprauda kon­taktdakšas misiņa spailes rozetē.

Parādījās liela, gaišzila dzirksts. No piecdesmitki- lovatu transformatora, kas atradās pagrabā, strāva sāka plūst caur kontaktbloku uz Heijerija Firsta agregātu.

Elektriskajās ķēdēs radās pārslodzes, un ķēdes pār­vērtās savā pretstatā. Magnētiskie lauki, strauji pie- sātinādamies, izraisīja magnētisko histerēzi. Frekven­ces nobīdījās, detektējās, novadot pulsāciju uz neiz­protamām atonālām harmonikām. Elektrooptiskās ierī­ces iedegās un noregulē jās fokusā. Elektromehā­niskās iekārtas sāka griezties dažādos virzienos un pat pārgrupēties. Šķīvjveida antenas pagriezās un tā ari palika. Arī lauki sāka ietekmēt cits citu. Notika kaut kas tāds, kas nebija ne elektrisks, ne magnē­tisks, ne mehānisks, ne ari optisks, kaut gan tam pie­mita visas šīs pazīmes; tas pieteica savu patstāvību un nodibināja ar pasauli tādus sakarus, kādu vēl ne­kad nebija bijis. Četrdesmit otrajā ielā nodzisa later­nas. Manhetenā tāpat. Gaisma nodzisa visā austrumu piekrastē līdz pat Pensilvānijas štatam. Kanādā elek­trostacijas «Lasompsion» dežūrinženieris iesaucās:

— Velns parāvis! Sākas atkal!

Kaut arī elektroenerģija pa melno kabeli vairs ne­pienāca, Heijerija Firsta agregāts bija saslēdzies vie­notā ķēdē ar Visumu un tagad saņēma enerģiju no cita avota citā laikā un telpā. Tā sarkanās, zaļās un dzintarkrāsas kontrolspuldzes blāzmoja gluži kā at­tāla negaisa plaiksnas. Milzeņa šķīvjveida antenas un optiskās ierīces šūpojās no vienas puses uz otru, grozījās, pastāvīgi turoties fokusā. Stars — tas ne­bija vienkāršs gaismas stars —, kas nāca no agre­gāta, pulsēja, mezdams tumšajā zālē savādu zaigu. Klusumu piepildīja vārās gaudas, kā žēlabas par zau­dētām ilūzijām un nepiepildītiem sapņiem, degunā iesitās mašīneļļas smaka, sāka pūst drēgns vējš. Stars pieņēmās spēkā, līdz kļuva neciešami spilgts. Ma­hass un Heijerijs Firsts grīļodamies atkāpās, piespie­dās pie sienas loga tuvumā un, kad žēlabainā skaņa kļuva tik augsta, ka to vairs nevarēja sadzirdēt, aiz­sedza seju ar plaukstām. 1 Uz mirkli viss apklusa, no­dzisa arī stars. Un tūlīt atskanēja sīks zvaniņš.

Mahass bija drosmīgs cilvēks un pirmais atsedza seju un pavērās apkārt.

— Oho, — viņš klusā izbrīnā nočukstēja. — Tu tikai paskaties uz šito!

Heijerijs Firsts paplēta pirkstus. Pie agregāta, kas tagad bija pavisam sašķiebies un tā sastindzis, stā­vēja Kaut Kas divpadsmit pēdu garumā, mazliet līdzīgs cilvēkam, bet stūrains kā kubistu skulptūra. Šis Kaut Kas bija darināts no mirdzoša, luminiscējoša metāla, plastmasas un vēl kā cita. Uz masīvājām kvadrātveida krūtīm iezīmējās apgaismots panelis, uz kura ātri iedegās un dzisa savādi hieroglifi, bet no nelielā, tīklotā atvēruma milzīgajā dīvainas formas galvā plūda neskaidra murmināšana.

Labu brīdi Mahass no pārsteiguma neattapa pat muti aizvērt, tad viņš uzrunāja Heijeriju Firstu.

— Brīnums kas brīnums! Nē, nu īsts brīnums, Hei- jerij!

Heijerijs kautri paraustīja plecus.

— Mans darbs, — viņš teica.

Paraboliskā protuberance pavirzījās uz viņu pusi un tikpat kā aprija teikto.

Uz dīvaiņa krūtīm atkal sāka mirgot ugunīgie hie­roglifi un, spoži uzliesmojuši, izveidoja pazīstamus vārdu savienojumus:

VALODAS CIKLS

NOTEIKT VALODU

MUTISKA PĀRBAUDE

No skaļruņa agrāko neskaidro murdu vietā atska­nēja melodisks alts:

— Valodas paraugu atlase pabeigta. Valoda no­teikta. Sazināšanās veids: atmosfēras spiediena mo- dulācija. Valoda klasificēta par senangļu. Vai tā ir, ser?

Balss bija bezkaislīga un pieklājīga kā stjuartei vai telefonistei, vārdu izvēle izslēdza jebkuru pārpra­tumu.

— Vai viņa to saka mums? — Heijerijs čukstus vaicāja.

— Jādomā gan, — Mahass atbildēja.

— Un ko viņa teica?

— Nezinu. It kā, ka mēs sarunātos angliski, vai.

Heijerijs Firsts neziņā paraustīja plecus, norija sie­kalas un pievirzījās dīvainim tuvāk.

— Ei, mazais! — viņš uzbilda jau normālā balsī. — Mēs gan drīzāk runājam amerikāniski.

Uz paneļa steidzīgi ieņirbējās burti un pa zilbēm veidojās vārdi:

VALODA NOTEIKTA

Un pēc tam:

LŪDZU NOSKAIDROJIET PERSONĪBU

Tā pati melodiskā balss sacīja:

— Esiet tik laipns un nosauciet savu vārdu, uz­vārdu un arī galaktisko numuru, pirms izteiksiet sa­vas vēlēšanās.

Nu bija Mahasa kārta neziņā paraustīt plecus.

— Sper vaļā, Heijerij! Ko tas var kaitēt? Pasaki viņai…

Heijerijs Firsts, vēl arvien vilcinādamies, iesāka:

— Mans … hm … vārds ir Bertrāns Lourenss Framptons …

— Bertrāns … — Mahass izbrīnījās. — Lai nu kas, bet … — Un viņš iespurcās.

— Aizveries, Mahas! — Heijerijs Firsts bija galīgi apjucis un nezināja, ko darīt. — Klausies, kas tas, pie velna, par galaktisko numuru?

— Kas to lai zina. Pasaki sociālās nodrošināšanas numuru…

— E-e… 339-24-3775…

Dīvaiņa iekšās kaut kas noknikšķēja un klusi iedū­cās. Uz krūtīm iedegās uzraksts:

PĀRBAUDĪT GALAKTISKO NORĒĶINA KONTU

Bezkaislīgā balss savukārt secināja:

— Ser, jums nav norēķina konta, un tāpēc jums ir tiesības tikai uz parastu pilsoņa normu, tas ir, trīs vēlēšanos izpildi. Varat lūgt jebkuras preces, kā arī jebkuras trešās un zemākas pakāpes vēlēšanās izpil­dījumu. Papildu prasības tiks ņemtas vērā tikai pēc norēķina konta atvēršanas. Tam jābūt vismaz par tūkstoš galaktiskajām darba vienībām.

Uz paneļa iegaismojās vārdi:

PAZIŅOT 1. VELĒŠANOS

Heijerijs Firsts no visa spēka sapurināja galvu, it kā tas palīdzētu apjēgt notiekošo.

— Vecīt, — viņš uzrunāja Mahasu, — es nekā ne­saprotu.

— M-jā, — Mahass atteica. — Būs jāaprunājas ar Erniju par tiem krāmiem, ko viņš mums iesmērējis.

Bet tad viņš aiz uztraukuma saka lēkāt un griez­ties dejā.

— Kretīns! Tas tak ir gatavais kino!

Heijerijs Firsts vēl aizvien jautājoši pētīja Mahasu. Viņš bija pieradis gaidīt paskaidrojumus no šā mazā cilvēka.

— Ko tas nozīmē, Mahas? Vai tev ir kāda sajēga?

— Protams! Viss ir ļoti vienkārši, kā filmā. Tu esi noķēris zelta zivtiņu. Nu, to, kura izpilda trīs vēlē­šanās^

— A-a …

— Nu, vecīt, saki viņai savu vēlēšanos!

Joprojām apjucis, Heijerijs Firsts atkal sapurināja

galvu. Taču viņš cienīja Mahasa spēju ātri aptvert visu, kas bija ārpus Heijerija paša darbības sfēras, tādēļ apņēmīgi pagriezās pret iespaidīgi augsto ma­šīnu, lai paziņotu savu pirmo vēlēšanos.

Viņa skats uzmeklēja mikrofona tīkloto atvērumu un neatlaidās vairs, mute jau pavērās, kad atkal viņu pievārēja apjukums. Vairākkārt Heijerijs dzīrās ieru­nāties, beidzot atkal pagriezās pret Mahasu.