ĒRIKS FRENKS RASELS - PĀRBAUDES AKMENS Zinātniski fantastisku stāstu krājums

PĀRBAUDES AKMENS-Zinātniski fantastisku stāstu krājums
ĒRIKS FRENKS RASELS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE* RIGA 1978
STĪDZIŅA UZ SIRDI .
 DEBESIS, DEBESIS . . .
AIZMIRŠANAS KRĒSLS
ELS SIMTONS . . .
 ES LIECINU . . .
IKDIENAS DARBS
ILGAS NAKTS BEIGAS
MĒS AR SAVU ENU .
PAZUDUSAIS APARĀTS
MAZLIET SMĒREĻĻAS
PARBAUDES AKMENS
Э. Ф. Рассел
НИТОЧКА К СЕРДЦУ
Издательство «Мир». Москва 1973
БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т.
Издательство «Молодая гвардия». Москва 1907
Э. Ф. Рассел ПРОБНЫЙ КАМЕНЬ Научно-фантастические рассказы
Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне». Рига 1978 На латышском языке Перевела с русского Р. Кока Предисловие Е. Брандиса
No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors J. BRANDISS
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1978
E. F. RASELS UN «GALAKTISKĀ TRADĪCIJA»
Eriks Frenks Rasels pieder pie mūsdienu angļu rakstnieku vecākās paaudzes. Viņš dzimis 1905. ga­dā, ieguvis tehnisku izglītību, kopš jaunības aiz­rāvies ar astronautikas teoriju, bijis aktīvs Britu starpplanētu biedrības loceklis un tās žurnālā pro­pagandējis Ciolkovska idejas. Viņa pirmie stāsti publicēti 1937. gadā, kad uz stiprajiem pamatiem, ko bija ielicis Herberts Velss, jau pacēlās masīvs angļu un amerikāņu fantastikas «korpuss» — īpašs literatūras atzars ar saviem kanoniem un tradīcijām.
Ar kolektīviem angļu un amerikāņu fantastu spēkiem tika izstrādāta nosacīta cilvēces «galaktis­kās vēstures» shēma. Koncepcija veidojās pakāpe­niski, piedaloties daudziem rakstniekiem, bet galīgo apveidu tai piešķīra Aizeks Azimovs triloģijā «Pamatlicēji» (1942—1949), kur iezīmēti svarī­gākie Visuma apgūšanas etapi.
Donalds Volheims, grāmatas «Visuma radītāji. Zinātniskā fantastika šodien» autors, rezumē, ka «galaktiskā vēsture» attīstās pēc šādas shēmas: Kosmiskie ceļojumi Saules sistēmas robežās. Pir­mās kolonijas uz citām planētām, to attiecības ar Zemi. Lidojumi uz zvaigznēm. Virsgaismas ātrumu problēmas atrisināšana. Citas civilizācijas, sadur­smes ar tām, kultūru mijiedarbība, Zemes koloni­jas aiz Saules sistēmas robežām. Galaktiskās impērijas izveidošanās zemiešu vadībā. Sīs impē­rijas uzplaukums, paplašināšanās, konflikti ar citām civilizācijām Galaktikas nomalēs vai ārpus tās. Galaktiskās impērijas sabrukums iekšējo pret­runu rezultātā. Degradācija un regress. Bijušo koloniju atgriešanās pie barbarisma. Kosmisko sakaru iziršana. Jauns galaktiskās civilizācijas uz­plaukums. Vienotības atjaunošana. Citu galaktiku un visa Universa izpēte. Iziešana citās dimensijās. Mēģinājumi izzināt Visuma dziļākos noslēpumus. Visuma gals. Jauna cikla sākums…
Si savdabīgā «mitoloģija», ko neiebilstot pieņē­muši gandrīz visi Rietumu fantasti un miljoni fantastikas grāmatu lasītāju, ietver sevi bezgala daudz sižetisku variantu. Tomēr ar visu savu pla­šumu un vērienīgumu «galaktiskā vēsture» nav brīva no stereotipas buržuāziskās domāšanas. Tajā saglabājas radītāja spēka, tas ir, dieva, ideja un attīstība notiek noslēgtos ciklos, turklāt cilvēce, kas apgūst Visumu un atklāj pēdējos esamības noslēpumus, nespēj atbrīvoties no «rēgiem» — sen pagājušu laikmetu sociālajiem institūtiem, psiho­loģijas, aizspriedumiem. Tiesa, dažkārt tas šķiet tīšs pieņēmums, kas dod iespēju spilgti izgaismot pašreizējās īstenības negatīvās parādības. Taču metafiziskie priekšstati par cilvēka dabas nemai­nību tik un tā paliek nesatricināmi.
Zinātniskajā fantastikā nākotnes vēsture tiek mērīta ar miljoniem gadu. Bet, rakstot par tuvā­kajiem gadsimtiem vai pat gadu desmitiem, daudzi Rietumu fantasti līdz ar sociologiem un futurolo- giem pareģo visvisādas katastrofas, ko izraisīs demogrāfiskais sprādziens, apkārtējās vides pie­sārņošana vai atomieroči. «Trīs barjeru teorijas» piekritējiem domstarpības ir tikai jautājumā, vai kaut daļa cilvēces izglābsies no bojā ejas. Bet pašas «barjeras» tiek uzskatītas par nepārvara­mām. Tā, starp citu, domā arī Donalds Volheims,
ietekmīgs fantastikas grāmatu redaktors (ameri­kāņu sērija «Ace Books»), kas daudzējādā ziņā nosaka izdošanas «politiku». Atkarā no attieksmes pret sekām viņš rakstniekus fantastus iedala opti­mistos un pesimistos, pats pievienodamies pirma­jiem.
Lai kas notiktu uz Zemes, apgalvo «optimisti», cilvēku cilts neizzudīs. Zemieši pārcelsies uz kos­mosu, kolonizēs tuvāko zvaigžņu sistēmu planē­tas, iespiedisies arvien tālāk Galaktikas dzīlēs, izveidodami jaunas Hoino sapieris apmetnes un populācijas. Citiem vārdiem sakot, «galaktiskā vēsture» tiks īstenota praksē.
Atstādami sev Šo vājo mierinājumu, «optimisti» neņem vērā radikālus sociālus pārveidojumus, iespēju atjaunot ekoloģisko līdzsvaru, pretkara vienošanos iedarbigumu un komunistisko valstu miera politiku — faktoru kopumu, kuri spēj novērst katastrofas un paver cilvēcei neierobežotas per­spektīvas tepat uz Zemes.
«Pesimisti» uzskata, ka cīņa par nākotni ir nenovēršami zaudēta. Kritizēdams viņu sakāv- nieciskos uzskatus, tas pats Volheims ar sašutumu runā par tā saukto jauno vilni, angļu un ameri­kāņu fantastu modernistu grupu (M. Mūrkoks, D. Balards, B. Oldiss, S. Delanijs, D. Bru- ners u. c.). Pats apdāvinātākais no viņiem ir anglis Balards. Viņa iemīļotais temats — pasaules bojā eja, totāla katastrofa ar visām šausmām, kādas tikai var iedomāties. Neviens no viņa romāniem neatbalsta «galaktisko tradīciju». Braiens Oldiss — arī anglis — pēdējos gados publicē «visnesapro­tamākos no jebkad uzrakstītiem fantastiskiem sace­rējumiem». Džoisa stils, halucinācijas, duālistiski tēli — atbilstoši haotiskai apziņai. Sos rakstnie­kus apvieno bezizejas sajūta. Pēc viņu domām, cilvēce ir nonākusi strupceļā, liktenīgais gals ir neizbēgams, un tādēļ nav vērts turēties pie «mo­rāles standartiem».
Nihilisms ir pretrunā ar pašiem zinātniskās fan­tastikas principiem. «Jaunais vilnis» jau ir pagu­vis noplakt. Par spīti profesionālai izsmalcinātī­bai, «avangardistiem» nav lielu panākumu, un līdz plašai publikai viņu darbi nenonāk. Lasītāji ir noguruši no katastrofām. Viņi prasa fanstastiskus sacerējumus, kas iedveš ticību cilvēkam, viņa nākotnei.
Uz šā literārā fona vieglāk noteikt Ērika Frenka Rasela pozīcijas. Atšķirībā no angļu un amerikāņu fantastu vairākuma viņš ir pārliecināts optimists. Optimists bez pēdiņām, šā vārda īstajā un vis­labākajā nozīmē! Un, ja vēl ņemam vērā citas pievilcīgas viņa daiļrades īpašības — neizsīkstošo humoru, labo valodu, prasmi zīmēt raksturus, vei­dot interesantus sižetus, radīt emocionālu no­skaņu, kas palīdz novilkt «stldziņu uz sirdi» —, tad Rasela popularitāte lasītāju vidū ir viegli izskaidrojama.
Viņš raksta daudz un par dažādiem tematiem. No desmit romāniem un apmēram simt stāstiem, kas sakopoti vairākos krājumos, liela daļa atbilst «galaktiskās vēstures» koncepcijai, kaut arī daži no tiem uzrakstīti vēl pirms Azimova «Pamatlicē­jiem». Nebūdams «pirmatklājējs», Rasels smeļ savas ieceres no plašā ar šo tradīciju saistīto mūs­dienu zinātniski fantastisko ideju fonda. Taču būtu netaisni saskatīt viņā tikai interpretētāju. Dažos darbos Rasels ir aizsteidzies citiem priekšā. Piemēram, viņa stāstu sērija par gigantisko bio- robotu Džeju Skoru uzrakstīta četrdesmito gadu sākamā, krietnu laiku pirms tam, kad Azimovs savā grāmatā «Es, robots» formulēja slavenos «robotehnikas» likumus. Dzeja Skora izturēšanās, kad viņš nonāk sarežģītās situācijās, ne tikai nav pretrunā ar šiem likumiem, bet daudzējādā ziņā vēl paceļas tiem pāri. Viens no šās sērijas stās­tiem, kas tulkojumā saucas «Els Simtons», ievie­tots šajā krājumā.
Mūsdienu angļu un amerikāņu fantastika radu­sies Rasela acu priekšā un ar viņa tiešu piedalī­šanos. Sīs literatūras pētnieks Sems Moskovics uzskata Raselu par modernā zinātniski fantastiskā stāsta «priekšteci». Attiecībā uz Rasela daiļrades agrīno periodu šis apzīmējums šķiet pareizs. «Els Simtons» pēc kompozīcijas atgādina klasisko noveli ar negaidītām beigām O'Henrija manierē. Visa stāsta jēga atklājas pēdējā teikumā. Taču satura ziņā šis stāsts ir reizē novatorisks un arhaisks. Biorobots, kādu to attēlo Rasels, četrdes­mitajiem gadiem bija brīnišķīgs atradums. Un tur­pat līdzās — astoņkājiem līdzīgie marsieši, kurus kādreiz izdomājis Velss …
Rasels meistarīgi raksta stāstus, taču panāku­mus pēc ilga neveiksmju perioda viņam nodro­šināja romāni («Draudīgā barjera», «Kosmosa sargi», «Dīvaina ierīce» u. c.). Kā rakstnieks fan­tasts viņš seko pē cv elsa laika drošajām tradīci­jām. Formālistiski meklējumi, kas dažkārt aizsedz bezsaturigumu, viņam ir sveši. Raselam kopš jau­nības raksturīgs labs, nesamākslots stils. Tiklīdz ir runa par Raselu, kritiķi viņu ierindo pie «vete­rāniem» (Anglijā — Vindems, Klārks) un katego­riski norobežo no «jaunā viļņa». Kaut arī Rasels vairāk publicējas Ņujorkā nekā Londonā, ar savu sliecību uz psiholoģiskiem paradoksiem, iedzimto asprātību un tipisko labsirdīgo britu humoru viņš tomēr nav tādā mērā novests pie «kopsaucēja», ka viņā nevarētu pazīt angli.
Rasela izstrādātie sižeta varianti ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Viņš neatzīst «šauru specializāciju», kas piesaista pie viena žanra vai kāda pastāvīga temata. Rasels vienlīdz veiksmīgi raksta gan klasisko «science fiction» — zinātniski fantastisko daiļliteratūru, kur cēloņi un sekas, kā arī zināt­nes un tehnikas progresa pavērtās iespējas tiek loģiski pamatotas, gan arī «fantasy» — «nezināt­nisko» fantastiku, kas neprasa stingrus motivēju­mus. Tāds viņa darbs ir pasakai līdzīgais romāns «Varavīksnes gals», kurā darbojas ar burvju īpašī­bām apveltīti folkloras personāži, un ari šajā krā­jumā ievietotais stāsts «Mēs ar savu ēnu».
Ķā visi angļu un amerikāņu rakstnieki fantasti, kas uzticīgi «galaktiskajai tradīcijai», Rasels modelē «savas» pasaules, pamatojoties uz sociolo­ģiskiem pieņēmumiem, parasti naiviem un patva­rīgiem. Tiesa, šādai «socioloģijai» ir satīrisks zem­teksts vai arī tā pārvēršas jokā. Piemēram, romānā «Lielais sprādziens» cilvēces pārcelšanās uz kos­mosu notiek pēc ideoloģiskām pazīmēm. Vienu planētu kolonizē gandisti, otru — anarhisti, trešo — jūdaisti utt. Sāds atvieglināts loģiskais paradokss izraisa nenopietnus pieņēmumus. Tā, uz gandistu planētas, kuri sludina nepretošanos ļau­numam, noziedzniekiem gluži vienkārši nav, ko darīt: tie «diskvalificējas».
Tikpat paradoksālā formā Rasels izstrādā neiz­smeļamo tematu par «kontaktiem», kultūru sav­starpējo apmaiņu vai civilizāciju sadursmēm. Sižeti atbilst dažādiem «galaktiskās vēstures» eta­piem, sākot ar romānu «Kosmosa sargi», kur Zemes kolonizētās planētas Marss un Venera cīnās par atbrīvošanos ar hipnozi un telepātiju, kas daļēji kompensē nepietiekamo militāro potenciālu, līdz pat stāstam «Hobijs», kur Rasels ne bez humora maksā meslus Rietumu fantastikā tradi­cionālajiem priekšstatiem par «augstāko radošo prātu». Kosmosa izlūks uz vienas no planētām atrod savdabīgu fabriku, kur kāda augstāka būtne, kam piemīt dievišķīgs spēks, pēc savas iegribas gatavo dzīvnieku un augu paraugus (tas tad arī ir viņas «hobijs»), kurus nometina uz dzīvi dažā­dās pasaulēs.
Profesionālā «visaptverība», tīša vai netīša pie­kāpšanās komerciālajām prasībām dažreiz traucē Raselam pilnā mērā atklāt savu izcilo talantu. Tas jāpasaka bez aplinkiem, jo, lai kā mēs cie­nītu rakstnieku, kurš vairāk nekā trīsdesmit lite­rārās darbības gados radījis ne mazumu labu darbu, izskaistināt viņu mēs negribam. Lai lasī­tājs pieņem Ēriku Frenku Raselu tādu, kāds viņš ir, — ar visiem viņa daiļrades trūkumiem un stip­rajām pusēm.
Rasela romāniem vairāk raksturīgi vērienīgi «galaktiskie sižeti» ar daždažādiem raibiem pie­dzīvojumiem, turpretī viņa stāsti piesaista ne tik daudz ar ieceres grandiozitāti, kā ar asām rak­sturu sadursmēm, psiholoģiskiem un tikumiskas dabas konfliktiem, sirsnīgu lirismu un roman­tiku. Un šeit pilnā mērā izpaužas rakstnieka indi­vidualitāte.
Lielākā daļa šajā krājumā ietverto stāstu uzrak­stīti Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados —• Rasela radošās darbības brieduma periodā un, ar nedaudziem izņēmumiem, stāsta par tālu nākotni. Taču zīmogu tiem uzliek nevis darbības, bet gan uzrakstīšanas laiks.
Progresīviem rakstniekiem ļoti grūtā politiskā situācijā, kad pilnā sparā rit «aukstais karš», Rasels aicina uz saprātīgumu, cilvēcīgumu, mie­rīgu sadarbību, «kontaktiem» bez asins izlieša­nas; atklāti uzstājas pret «neprāšu sabiedrību», kas bremzē progresu; noturīgas morālās vērtības liek pretī militāru un civilu ierēdņu trulajam fanātismam, vēršas pret tiem, kas sludina spēka tiesības, naidu pret citādi domājošiem, rasistisku neiecietību.
Ar sev raksturīgo optimismu Rasels apliecina ticību labā uzvarai: pienāks taču reiz laiks, kad visas tautas dzīvos sadraudzībā, izzudīs nacionālie aizspriedumi un tiks novākti visi šķēršļi, kas kavē cilvēces progresu!
Sai ziņā deklaratīvi ir stāsti «Ilgās nakts bei­gas», «Pārbaudes akmens», «Es liecinu». Pirmajā no tiem mēs atrodam angļu un amerikāņu fantas­tikā ne visai bieži sastopamu parādību: autors asi kritizē īstenības negatīvās puses un vien­laikus izvirza pozitīvas idejas, kas gan, kā jau varēja sagaidīt, traktētas naivi utopiskā skatī­jumā.
Komandors Ķruins, kas vada planētas Gulda zvaigžņu kuģu kaujas flotili, ir aklas cietsirdības un agresīvas neatlaidības iemiesojums, tipisks iekarotāju pārstāvis, kuri ieradušies ar vienu vie­nīgu mērķi — sagrābt svešu planētu un paverdzi­nāt tās iedzīvotājus. Nekas nespēs stāties pretī kosmisko kuģu uguns spēkam! Viss līdz pēdējam sīkumam paredzēts reglamentā, un piepeši notiek kaut kas neiedomājams… Aborigēnu sirds šķīs­tība, labestība, maigums, viesmīlība, šīs dīvainās planētas taisnīgā iekārta «atbruņo» flotiles eki­pāžu. «Taisnības spēks» uzvar «spēka tiesības». Izrādās, ka vispārējas saticības, brālīgas mīlestī­bas un sadarbības vilinošais paraugs ir stiprāks par ieročiem, stiprāks par kaujas reglamentu. «Mums bija vajadzīgi gadu tūkstoši,» saka viens no «iezemiešiem», «lai saprastu, ka vienīgais neuz­varamais ierocis ir ideja. Ideju neviens nevar uz­spridzināt, sadedzināt, iznicināt. Ideju var uzvarēt tikai cita ideja, cildenāka, saprātīgāka.» Tātad nākotnes Zeme parādīta kā īstena humānisma audzināšanas skola. Skaista alegorija, ieturēta pastorālos toņos… Par vispārēju mieru un lab- klājibu var sapņot katrs, ja viņš nav neprātis un nelabojams cilvēknidējs. Jautājums vienīgi — kā to sasniegt? Rasels, gluži dabiski, izvairās no atbil­des. Ļaunajai īstenībai un Kruina tipa cilvēkiem preti stāv abstrahēts ideāls, laimes un vienlīdzī­bas ideja, «attīrīta» no bargas cīņas par mērķa sasniegšanu, idilliska utopija Morisa garā. Taču uz mūsdienu angļu un amerikāņu fantastikas vis­pārējā fona, ko aptumšo «globālas katastrofas» un visdažādākās «antiutopijas», tādi sacerējumi kā Rasela «Ilgās nakts beigas» mirgo kā cerības uguntiņas.
… Cilvēkus šķirošie rasu aizspriedumi, nēģeru jautājums — tas ir mūsdienu pasaules briesmīgā­kais ļaunums. Lieliski uzrakstītā novele «Pārbau­des akmens» ir Rasela antirasistiskais kredo. Pats interesantākais — darbība notiek laikā, kad no cil­vēku leksikas sen un pilnīgi izzuduši lamuvārdi un nicinošas iesaukas, ko radījis rasu naids.
Stāsts «Es liecinu» ir variācija par to pašu tematu. Šoreiz darbība norisinās uz Zemes, acīm­redzot Amerikas Savienotajās Valstis. Sagūstīts ērmots, kaktusam līdzīgs radījums — Mets no Prociona, kuru apvaino spiegošanā nezināmu cit- planētas agresoru labā. Notiek sensacionāla tiesas prāva. Formālismā iesīkstējušie likumu vīri un smieklīgā tiesas procedūra attēloti sarkastiskos toņos. Procesa gaitā visiem kļūst skaidrs, ka šis «atnācējs» nokļuvis uz Zemes nejauši un bez jeb­kāda nolūka. Interesanti, ka pasaules sabiedriskā doma pārtrauc bezjēdzīgo tiesas procesu par spīti tiesas ierēdņiem, kas izturas pret miermīlīgo būtni neobjektīvi, ar rasistiskiem aizspriedumiem un tie­cas no šīs lietas gūt vispirmām kārtām personis­kus labumus.
Ieceres sociālo asumu pastiprina analoģija ar īstenību. Būtībā nekas nemainītos, ja šā «atnā­cēja» vietā atrastos kāds no nēģeru līderiem. Tie­sas process ar visiem viltīgajiem gājieniem un jau iepriekš izdomātām lamatām būtu noritējis tieši tāpat. Tas ir skaidrs katram lasītājam.
No pretēja pieņēmuma Rasels vadās stāstā «Ik­dienas darbs», kas uzrakstīts ļoti meistarīgi psi­holoģiskā detektīva žanrā. Bet kas notiktu, ja patiešām kādu dienu parādītos «citplanētietis» ar ļauniem nolūkiem?
Allaž veiksmīgais izlūks andromēdietis H ar aša Venešs, kas pārbaudījis savas hipnotizētāja spē­jas uz piecdesmit «naidīgām planētām», uz piec­desmit pirmās — uz Zemes — cieš sakāvi. Pati izmeklēšanas gaita — pierādījumu iegūšana, atse­višķu faktu un liecību konfrontācija, asprātīgais paņēmiens noslēpumainā noziedznieka notverša­nai ar jaunākās tehnikas palīdzību — viss savir- knējas loģiskā secinājumu ķēdē, kur katrs loceklis sametināts ar iepriekšējo un nākamo.
Stāsta fināls skan kā himna cilvēka saprātam un zinātnei.
Rasela pievēršanās loģiskiem paradoksiem un no tiem izrietošajām cēloņu un seku sakarībām netraucē viņu dot interesantus raksturu zīmēju­mus. Apmēram līdzīgs noziedznieka notveršanas paņēmiens, iemānot to psiholoģiskos slazdos, aprak­stīts agrīnākā stāstā «Aizmiršanās krēsls». Sižetu neapšaubāmi ierosinājis nevaldāmais bandītisma pieaugums Amerikas Savienotajās Valstis pēc otrā pasaules kara. Sajā gadījumā noziedzniekam ir iespēja patvarīgi mainīt savu ārieni, izmantojot īpašu aparātu, ko izgudrojis ģeniāls zinātnieks. Psiholoģiskais konflikts veidojas, saduroties diviem raksturiem — nepraktiskajam, pretoties nespējīga­jam zinātniekam un veiklajam, plēsonīgajam ban­dītam. «Dvēseļu transportieris» dod iespēju cil­vēkam, kura rīcībā tas atrodas, gandrīz vienā acu­mirklī iemiesoties citā ķermeniskā apvalkā, un tas padara viņu praktiski nenotveramu, — šī tēma ir tikpat izplatīta mūsdienu fantastiskajā literatūrā kā tēma par zinātnieka atbildību, jo viņa izgudro­jums atkarā no tā, kas to izmanto, var atnest gan labumu, gan ļaunumu. Sis stāsts, kas ir mazāk oriģināls nekā citi Rasela darbi, joprojām nav zau­dējis aktualitāti.
Smalkais psihologs Rasels savos stāstos ļoti nopietnus uzdevumus dažkārt risina humoristiskā veidā. Novele «Pazudušais aparāts», kas savā ziņā kļuvusi klasiska, pēc ieceres atgādina Tiņa- nova stāstu «Poručiks Kiže». Pilnīgi iespējams, ka padomju rakstnieka darbs pamudinājis Raselu veidot šādu sižetu.
Līdzīgi kā Tiņanovam kancelejiska pārrakstīša­nās, kuras dēļ uzrodas neesošs poručiks Kiže, dod iemeslu parādīt kazarmisko birokrātismu Pāvela I laikā, tā Raselam mašīnraksta kļūda kosmiskā kuģa inventāra sarakstā un tās smieklīgās sekas dod iespēju izsmiet nesalaužamo rutīnu, birokrā­tismu, formālismu, kas iesakņojies anglosakšu val­stu armijās.
Satīriskais efekts balstās tieši uz to, ka dar­bība pārnesta tālā nākotnē. Cilvēki lido uz zvaig­znēm, bet kārtība flotē nav mainījusies. Muļķība un trulums nav iznicināmi! Te loģiskais para­dokss tiek reducēts uz joku, kas nepavisam nav tik labsirdīgs.
Savā veidā paradoksāls ir ari stāsts «Mazliet smēreļļas», kur psiholoģiskā plāksnē apcerēta kos­misko kuģu ekipāžu komplektēšanas problēma. Ļoti rūpīgi atlasīti labākie no labākajiem. Kādēļ gan viņu vidū ir lempis, kam viss krīt no rokām laukā, vientiesīgs savādnieks, kas uzjautrina komandu ar jocīgiem izlēcieniem? Kā varēja ieskaitīt kuģa ekipāžā tādu cilvēku, turklāt vēl psihologa amatā? Par šo miklu lauza galvu tāla kosmiskā lidojuma dalībnieki, kas pavada plecu pie pleca gandrīz četrus gadus. Taču viņi visi ir sakalti ar dzelžainu aizliegumu: «Neviens nedrīkst citus izprašņāt vai mēģināt kaut ar acs kaktiņu ielūkoties viņu pagātnē. Kad cilvēka dzīve nav zināma … grūtāk atrast iemeslu iracionālam nai­dam, strīdiem un apvainojumiem.» Galu galā izrā­dās, ka tas ir bijis rūpīgi izdomāts psiholoģisks eksperiments, kas sevi pilnīgi attaisnojis. Lempī­gais jokdaris lieliski licis galā ar savu psihologa lomu. Viņa talantīgā spēle tad arī bijusi tā «smēr­eļļa», kas palīdzējusi cilvēkiem savstarpēji pie­lāgoties, nogludināt asumus, kas rodas, ilgstoši dzīvojot kopā slēgtā telpā. Protams, problēmas nostādne un risinājums nepavisam nav neapstrī­dami, taču stāsts vedina uz pārdomām un ir uz­rakstīts tik spoži, ka to droši var pieskaitīt pie Rasela labākajiem darbiem.
Sāda veida stāstus varētu nosaukt par sociāli psiholoģiskiem. Taču ne mazāk raksturīgi Raselam ir sacerējumi «nezinātniskās» fantastikas žanrā — filozofiski alegoriskas pasakas, kas sāk atdzimt mūsdienu fantastikā.
Senais folkloras sižets par cilvēka un viņa ēnas savstarpējām attiecībām, ko savlaik izmantojuši
romantiķi (Samiso, Andersens), citādā veidā inter­pretēts Rasela novelē «Mēs ar savu ēnu». Ideju, kas nosacījusi ieceri, varētu izteikt šādi: ja no­žēlojams, pazemots cilvēks, sociālās netaisnības upuris, iegūst gara nelokāmību un sāk ticēt saviem spēkiem, viņš nebīstas vairs nekādu šķēršļu.
Ēriks Frenks Rasels ir daudzējādā ziņā tipisks angļu un amerikāņu fantastikas pārstāvis un tai pašā laikā rakstnieks ar individuālu mākslinie­cisko rokrakstu, pēc savas dabas romantiķis un liriķis, kas poetizē cilvēces neierobežotās radošās iespējas un Saprāta iekarojumus nākotnē. Taču, lai kādos «galaktiskās vēstures» tālumos iztēle aiznestu rakstnieku, viņa varoņi vienmēr paliek Zemes cilvēki un pēc savas būtības mūsu laika­biedri. Ikviens fantasts, stāstot par nākamību, vienlaikus ir saistīts ar savu laikmetu. Citādi nemaz nevar būt.
Dziļš humānisms, sakausēts ar optimistisku pasaules uztveri, piešķir ari Rasela liriskajām nove­lēm — tās tāpat var izdalīt atsevišķā grupā — dzīvi apliecinošu romantisku noskaņu.
Pusaudzī, maiznieka māceklī Zilā, kas vaļējām acīm sapņo par zvaigznēm un vēlāk kļūst kos­miskā kuģa kapteinis, iemiesoti jaunās paaudzes gaišie sapņi, tās paaudzes, kura no sava vidus izvirzīja pirmos cilvēkus, kas pārvarēja Zemes pievilkšanas spēku. Protams, tur ir sava iekšēja loģika, ka novele «Debesis, debesis … » uzrakstīta neilgi priekš pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišanas, kas ievadīja cilvēces vēsturē kosmis­kās ēras sākumu. Rasels taču kopš savas darbības pirmajiem gadiem ir bijis to entuziastu vidū, kuri steidzinājuši šīs ēras atnākšanu.
… Fantasta domas lidojums apsteidz gadu simteņus. Uz kādas mazas planētiņas, ko no Zemes šķir prātam neaptverams Visuma telpas okeāns, uzcelta kosmosa bāka, kas apkalpo zvaig­žņu trasi. Bākas uzraugam jāpavada pilnīgā vien­tulībā desmit mokpilni gadi. Taču «mācītie vīri», kas nosūtījuši šo cilvēku uz tādu pasaules malu, atrod iespēju «novilkt stīdziņu uz viņa sirdi».
Poētiskā novele «Stīdziņa uz sirdi» ievada krā­jumu, kas iepazīstinās lasītāju ar Ērika Frenka Rasela fantastisko stāstu izlasi.
J. BRANDISS