Džeks Londons: Sievietes nicinājums

Notika tā, ka Fiedas un misis Epingvelas ccļi sastapās. Jāpastāsta, ka Freda bija jauna dejotāja, grieķiete, parei­zāk sakot, gribēja, lai viņu uzskata par grieķieti, kaut gan daudziem jautājums par viņas tautību palika neno­skaidrots, jo Fredas klasiskie vaibsti šķita pārak ener­ģiski, toties dažubrīd, jāteic gan, ļoti reti, viņas acīs uz­zibsnīja velnišķīgas dzirkstis, kas izraisīja vēl lielākas šaubas par viņas tautību. Vienīgi nedaudziem, turklāt tikai vīriešiem, bija gadījies redzēt šīs ugunis, bet, ko tās reiz bija apdedzinājušas, tas nespēja tās aizmirst līdz mūža galam. Pati Freda par sevi nekā nestāstīja, bet mierīgos brīžos viņā patiesi jautās kaut kas helēnisks. Visā apvidu no Cilketas līdz Sentmaiklai nevienam nebija krāšņāku kažokādu kā Fredai, un viņas vārds mūžam skanēja vī­riešu mutē. Misis Epingvela turpretim bija kapteiņa sieva, arī pirmā lieluma zvaigzne, un viņas orbītā ietilpa Dau- sonas smalkākā sabiedrība — tā sabiedrība, ko nezinātāji dēvēja par «ierēdniecību». Sitka Čārlijs reiz bija braucis kopā ar misis Epingvelu suņu pajūgā tālu ceļu — bries­mīgā bada gadā, kad cilvēka dzīvība bija mazāk vērts nekā krūzīte miltu, — un viņš šo sievieti cēla vai debe­sīs. Sitka Cārlijs bija indiānis; viņš sprieda no sava pri­mitīva viedokļa; taču ciematā Polārā loka tuvumā viņa vārdam bija svars un viņa spriedumu neviens nedomāja pārsūdzēt.

Abas sievietes bija neatvairāmas vīriešu siržu lauzējas, tikai katra savā veidā. Misis Epingvela valdīja pati savā namā Kazarmās, kur čumēja un mudžēja ievērojamu ģi­meņu jaunākie dēli, ka arī augstākajās policijas, admi­nistrācijas un tiesas aprindās. Freda valdīja pilsētā, taču vīrieši, pār kuriem valdīja viņa, bija tie paši, kurus misis Epingvela cienaja ar tēju un konserviem savā guļbaļķu mājā kalna nogāzē. Abas šīs sievietes vienu no otras šķīra tāds pats tālums, kāds Ziemeļpolu šķir no Dienvid­pola; un, kaut arī viņas droši vien bija viena par otru dzirdējušas un, iespējams, gribēja pat uzzināt šo to vairāk, tomēr nekad šo savu vēlēšanos neizpauda. Un dzīve būtu ritējusi tālāk rāmi un mierīgi, ja nebūtu uzradusies kāda jauna persona — apburoša sieviete, izbijis modelis, kas pa pirmo ledu iebrauca Dausonā ar lielisku suņu pajūgu un pasaules slavenības oreolu ap galvu. Ungāriete ar ska­nīgo vārdu Lorēna Lisnaji bija par iemeslu cīņas sāku­mam, un tikai viņas dēļ misis Epingvela nokāpa no kalna un ielauzās Fredas valstībā, bet Freda savukārt pameta pilsētu, lai saceltu apjukumu un nemieru gubernatora ballē.

Klondaikai šie notikumi droši vien jau kļuvuši par hro­niku, taču Dausonā tikai pavisam nedaudziem bija zinā­mas to aizkulises; un, kas tās nezināja, tie arī nespēja pilnīgi izprast ne kapteiņa sievu, ne grieķu dejotāju. Un, ja tagad visi prot viņas pareizi novērtēt, tad tas ir vienīgi Sitkas Čārlija nopelns. Šā stāsta galvenie fakti pierak­stīti pēc viņa vārdiem. Maz ticams, ka Freda būtu uzska­tījusi kaut kādu papīra smērētāju par savas vaļsirdības cienīgu vai arī misis Epingvelai būtu labpaticis kādam sīki izstāstīt, kas noticis. Iespējams tas ir, bet īsti ticams gan ne.

Jādomā, ka Floids Vanderlips bija spēcīgs vīrs; sprie­žot pēc nostāstiem par viņa mūža pirmajiem gadiem, viņu nav biedējis ne grūts darbs, ne liess ēdiens. Briesmu brī­žos viņš bijis īsts lauva, un, kad reiz vajadzējis atsist simtiem izbadējušos cilvēku uzbrukumu, viņš vērojis sa­vas šautenes mirdzošo tēmēkli tik aukstasinīgi, kā šādā mirklī to spētu vienīgi retais. Viņam piemita tikai viena vājība, bet, tā kā īstenībā to izraisīja spēka pārpilnība, tad tā nemaz par vājību nebija uzskatāma. Visas rakstura īpašības viņam bija spilgti izteiktas, taču nebija pietiekami līdzsvarotas. Tādēļ arī iznāca tā: kaut gan Floids Van­derlips pēc dabas bija cilvēks, kas ātri iemīlas, tomēr mīlas alkas viņā snauduļoja visus tos gadus, kad viņš pārtika vienīgi no brieža gaļas un sasmakušām zivīm un klaiņoja pa apledojušām kraujām, meklējot teiksmainas zelta atradnes. Tikai pēc tam, kad viņš bija iedzinis pie­teikuma mietiņu un nospraudis savas robežas vienā no bagātākajiem Klondaikas zelta laukiem, pamodās mīlas alkas, un, iekarojis pienācīgu vietu sabiedrībā kā visu atzīts Bonanzas zelta karalis, viņš pilnīgi nonāca mīlas ilgu varā. Pēkšņi viņš atcerējās kādu Savienotajās Valstīs palikušu meiteni un iestāstīja pats sev, ka tā viņu droši vien vēl gaida un ka sieva būtu ļoti patīkams ieguvums vīrietim, kas dzīvo aiz sešdesmit trešā ziemeļu platuma grāda. Tādēļ, sacerējis izjustu vēstuli, viņš tai pievienoja čeku par summu, ar ko līgavai pietika visu izdevumu seg­šanai, pūra iegādei un kompanjones nolīgšanai, un nosū­tīja to visu kādai Flosijai. Flosijai? Nebija grūti uzminēt, kada šī meitene ir! Lai nu būtu kā būdams, viņš uzcēla omulīgu mājiņu savā zelta laukā, nopirka namu Dausonā un pavēstīja paziņām, ka nolēmis drīzumā apprecēties.

Tūliņ tomēr arī atklājās Floida nepastāvība. Gaidīt līga­vas atbraukšanu bija visai garlaicīgi, un viņa ilgi snau­dusī sirds nebija ar mieru tādu garu laika sprīdi nīkt bezdarbībā. Flosijai vajadzēja ierasties drīz, bet Lorēna Lisnaji jau bija klāt. Un izšķirošs faktors bija ne tikai tas vien, ka Lorēna Lisnaji jau atbraukusi, bet arī tas, ka viņas pasaules slava jau bija mazliet apdilusi un arī pati Lorēna vairs nebija tik jauna kā tajos gados, kad pozēja augstdzimušu mākslinieču amatieru darbnīcās, bet kardināli un prinči atstāja savas vizītkartes viņas dzī­vokļa priekštelpā. Arī viņas finansu stāvoklis nebija ne­kāds spožais. Pieradusi savā laikā pie pārpilnības, viņa tagad bija nodomājusi mesties uzbrukumā kādam Bonan­zas zelta karalim, kura bagatība būtu par lielu, lai iekļau­tos ar sešām zīmēm rakstāmā skaitlī. Tāpat kā daudzās kaujās slavu guvis karavīrs, kas, noguris ilgās kara gai­tas, meklē klusu un mierīgu vietiņu, arī viņa atbrauca uz Ziemeļiem, lai apprecētos. Reiz viņai gadījās ieraudzīt Floidu Vanderlipu, kas Klusa okeāna Piekrastes sabied­rības veikalā patlaban pirka Flosijai galdautus, un šis mirklis izšķīra visu turpmāko.

Vecpuisim mēdz piedot daudz tādu grēciņu, kurus sa­biedrība nekavējoties bargi pārmetīs, tiklīdz viņš neapdo­mīgi būs saistījies ar ģimenes saitēm. Tā notika arī ar Floidu Vanderlipu. Drīz vajadzēja atbraukt Flosijai, un tādēļ tūliņ sākās nevalodas, tiklīdz ļaudis ieraudzīja Lo- rēnu Lisnaji vizināmies viņa suņu pajūgā pa galveno ielu. Kad Dausonā ieradās žurnāliste, avīzes «rCansas-Citttj Star» korespondente, — Lorēna aizbrauca tai līdzi un vēroja, kā žurnāliste nofotografē Vanderlipa zelta atradnes pie Bonanzas un kā rodas apcerējums, kas aizpildīs sešas avīzes slejas. Toreiz abas dāmas tika cienātas ar kara­liskām pusdienām Flosijai celtajā mājiņā pie galda, kas bija apklāts ar Flosijai pirktu galdautu. Sākās apciemo­jumi, vizināšanās, viesības, kaut gan, jāatzīstas, nekur netika pārkāptas pieklājības robežas; tomēr vīrieši sāka to pārrunāt, bet sievietes ļaunīgi trīt mēles. Tikai misis Epingvela neko negribēja dzirdēt. Līdz viņai, protams, at­klīda tālas baumu atbalsis, taču viņas dabā bija ticēt visam labajam, ko runa par cilvēkiem, un noraidīt visu jauno, tādēļ viņa tenkās neklausījās.

Pavisam citādi bija ar Fredu. Viņai nebija nekāda pa­mata žēlot vīriešus, un brīnumainā kārtā viņas sirds tie­cās pie sievietēm … pie sievietēm, kam līdzi just bija vēl mazāks pamats. Un Fredas sirds pievērsās Flosijai, kas jau bija devusies tālajā ceļā uz saltajiem Ziemeļiem, kur viņu varbūt nemaz vairs negaida. Bikla, sirsnīga meiča ar maz­liet apvītušu muti, bet mīlīgām, apaļām lūpām, kupliem, gaišiem matiem, ar acīm, kurās mirdz pieticīga līksme un vienkāršs dzīves prieks, — tādu Freda iztēlojās Flosiju. Taču brīžiem viņa iedomājās arī citādu Flosiju — nogu­rušu sievieti ar salā nozilējušu, līdz acīm ietuntuļotu se­jiņu brienam kamanām nopakaļ. Un tādēļ Freda dejodama reiz uzsmaidīja Floidam Vanderlipam.