Džeks Londons: Sievietes nicinājums

Pasaulē nebūs daudz tādu vīriešu, kurus nesatrauktu Fredas smaids. Un Floids Vanderlips nebija tiem pieskai­tāms. Burvīgās izbijušās pozētājas Lorēnas Lisnaji lab­vēlība bija viņu pamudinājusi palūkoties pašam uz sevi pavisam citādām acīm, un grieķu dejotājas smaids šo jauno uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja — viņš sāka apzināties, ka ir «interesants vīrietis».

Acīm redzot, — viņš nodomāja, — man piemīt dziļi slēptas ļoti vērtīgas īpašības, un abas sievietes ir tas pamanījušas. Floids pats lagā neapzinājās, kas tās varētu būt par īpašībām, tomēr neskaidri nojauta, ka viņam tas tomēr piemīt, un kļuva iedomīgs. Vīrietis, kas spēj pie­saistīt divu tādu sieviešu uzmanību, nevar būt parasts cilvēks. Kādā brīvā brīdi vajadzēs papētīt pašam savu vērtību, — viņš nodomaja, — bet pagaidām jāizmanto tas, ko dāvā dievi. Un tūliņ Floidam prāta sīki iedzēla doma — ar ko gan viņš savaldzinājis Flosiju? Un viņš sāka rūgti nožēlot, ka aicinājis meiču pie sevis. Par precībām ar

Fredu, protams, nevarēja būt ne runas. Viņam pieder ba­gātākās zelta raktuves pie Bonanzas, ir redzama vieta sabiedrībā un līdz ar to uzlikta arī zināma atbildība par savu rīcību. Bet Lorēna Lisnaji ir sieviete, kāda viņam vajadzīga. Tā savā laikā dzīvojusi ar plašu vērienu; tā pratīs būt viņa mājas cienīga valdniece un piešķirt spo­žumu viņa dolāriem.

Taču Freda, reiz viņam uzsmaidījusi, turpināja smaidīt, un viņš sāka pavadīt daudz laika viņas sabiedrībā. Kādu dienu arī viņa aizjoņoja pa galveno ielu Floida suņu pa­jūgā, un izbijusī pozētāja kļuva domīga un, nākamajā reizē ar Floidu Vanderlipu satikusies, žilbināt apžilbināja viņu ar nostāstiem par saviem prinčiem un kardināliem un atgadījumiem galma dzīvē, kur darbojošās personas bija karaļi, aristokrāti un viņa pati. Viņa parādīja uz ele­ganta papīra rakstītas vēstules, kas sākās ar uzrunu «Mana mīļā Lorēna» un beidzās ar vārdiem «Jūs mīlē­dama» un kādas pašreiz valdošas karalienes parakstu. Floids sirds dziļumos brīnīt brīnījās, kāpēc gan tāda aug­sta dāma pazemojas tik tālu, ka veltī kaut minūti sarunai ar viņu. Taču Lorēna spēlēja savu spēli gaužām gudri, salīdzināja Floidu ar šiem slavenajiem rēgiem, kuru lie­lākā daļa bija viņas fantāzijas augļi, un vienmēr salīdzi­nāja tā, ka salīdzinājums iznāca viņam labvēlīgs, bet Floi- dam Vanderlipam apreiba galva aiz sajūsmas pašam par sevi un augstprātīgas nožēlas par visu pasauli, kura tik ilgi nebija pamanījusi viņa vērtību. Bet Freda rīkojās vēl viltīgāk. Viņa glaimoja tā, lai to nejustu. Ja viņai vaja­dzēja pazemoties, neviens nepamanīja viņas pazemoša­nos. Ja kāds vīrietis izjuta viņas labvēlību, tad ši sajūta tika iedvesta tik smalkjūtīgi, ka nabadziņš gudrodams ne­spēja izgudrot, kā tā radusies. Tā Freda aizvien stiprāk savaldzināja Floidu Vanderlipu un ik dienu vizinājās viņa kamanās.

Un te nu misis Epingvela izdarīja kļūdu. Valodas par Floidu Vanderlipu kļuva arvien skaļākas un konkrētākas, viņa vārdam aizvien biežāk sāka pīt klāt dejotājas vārdu, un beidzot tas viss nonaca ausīs arī misis Epingvelai. Arī viņa domāja par to, kā mokasīnos ieautā Flosija pat­laban stundu pēc stundas mēro garo ceļu, un Floids Van- derlips saņēma ielūgumu uz tēju namā kalna nogāzē; pir­majam ielūgumam sekoja citi. Viņam aizrāvās elpa, un viņš pilnīgi apreiba pašpatikā. Vēl nekad neviens vīrietis nebija kritis par upuri tādai viltībai. Trīs sievietes — tur­klāt kādas sievietes! — cīnījās par viņa dvēseli, kamēr ceturtā steidzās šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz to.

Bet labāk pastāstīsim par misis Epingvelu un viņas kļūdīšanos. Vispirms misis Epingvela visu piesardzīgi pārrunāja ar Sitku Čārliju, no kura grieķiete reiz bija pir­kusi suņus. Taču misis Epingvela nevienu nesauca vārda. Par sievieti, ar kuru aizrāvies Floids Vanderlips, viņa tikai ieminējās — «Tā … ē… drausmīgā persona», un Sitka Cārlijs atkārtoja — «Tā … ē… drausmīgā per­sona», ar to domādams izbijušo modeli. Un viņš pilnīgi pievienojās misis Epingvelai, cik nejēdzīgi ir, ja sieviete grib atvilt līgavai līgavaini.

— Viņa taču vēl ir meitenīte, Čārlij, — sacīja misis Epingvela, — droši vien pavisam jauniņa. Atbrauks svešā mala un būs šeit vientuļa kā koks, neviena drauga. Te kaut kas jādara.

Sitka Cārlijs apsolījās palīdzēt un aiziedams nodomāja, cik nešpetns meitietis ir Lorēna Lisnaji un cik cēlas sie­vietes ir misis Epingvela un Freda, tik stipri ņemdamas pie sirds kādas nepazīstamas Flosijas likteni.

Jāpiebilst, ka misis Epingvela bija sieviete ar atklātu dvēseli. Sitka Cārlijs reiz bija kopā ar viņu braucis pār Klusuma Kalniem un pēc tam nostāstīties vien nespēja par viņas dzidro, pētījošo skatienu, skaidro, skanīgo balsi, ne­aprakstāmo taisnīgumu un godīgo sirdi. Lūpas viņai pašas no sevis vērās pavēlēm, un viņa bija pieradusi allaž ru­nāt atklātu valodu. Ar Floidu Vanderlipu viņa to neuz­drošinājās, tādēļ ka redzēja, kas šis par vīru; toties viņai nepietrūka drosmes nokāpt no kalna un aiziet pie dejotājas. Misis Epingvela un viņas vīrs kapteinis pacēlās pari sīk- maņu aizspriedumiem. Viņa domāja, ka jāredz šī sieviete pašai savām acīm, jāaprunājas ar to, un tas viņai neli­kās nekāds kauns. Veselas piecas minūtes viņa sešdesmit grādu salā nostāvēja sniegā pie jaunās grieķietes mājas, kavēdamās sarunās ar kalponi, lai uzzinātu, ka netiks šaja namā ielaista, un atgriezās mājās nikna un dziļi apvai­nota. «Par ko šī sieviete sevi uzskata, atsacīdamās mani pieņemt?» neizpratnē sev jautāja misis Epingvela. Varēja bezmaz iedomāties, ka viņas apmainījušās lomām un misis Epingvela ir vienkāršā dejotāja, kuru sava mājā nav ielaidusi kapteiņa sieva. Ja Freda būtu uzkāpusi pie viņas kalnā — gluži vienalga, kādā nolūkā, — viņa, misis

Epingvela, mīļu prātu būtu viņu uzņēmusi, abas būtu pa­sēdējušas pie kamīna kā līdzīga ar līdzīgu un no sirds izrunājušās. Viņa bija pārkāpusi sabiedrības pieņemtās normas un sevi pazemojusi, bet viņai par šādiem pārkā­pumiem nebija tādi uzskati kā citām sievietēm, kas dzī­voja lejā, pilsētā. Taču šajā brīdī viņai bija kauns, ka pati sevi likusi apsmieklā, un sirds dziļumos viņa Fredu nosodīja.

Bet Freda nebija to pelnījusi. Misis Epingvela bija ze­mojusies un gribējusi satikties ar viņu, izraidīto, bet Freda, stingri ievērojot sava iepriekšējā stāvokļa tradīci­jas, šo tikšanos nepieļāva. Viņa ilgojās pielūgt tādu sie­vieti kā misis Epingvela, viņai nebūtu lielāka prieka kā uzņemt to savā mājā un kopā pasēdēt, kaut tikai stun­diņu tāpat vien pasēdēt, bet viņa cienīja misis Epingvelu un cienīja pati sevi, lai arī neviens cits viņu necienīja, un tādēļ viņa sev aizliedza to, ko viskvēlāk vēlējās.

Freda vēl nebija atžirgusi no misis Makfī — garīdz­nieka sievas nesenā apciemojuma, kura metās viņai virsū kā dzīvs pārmetumu un draudu viesulis, tādēļ nespēja iedomāties, kāds iemesls varētu būt kapteiņa sievas vizī­tei. Freda nekādu sevišķu vainu neapzinājās, un sieviete, kas šoreiz bija klauvējusi pie durvīm, droši vien nedo­māja par viņas dvēseles glābšanu. Kādēļ tā bija nākusi? Lai cik liela bija Fredas dabiskā ziņkāre, viņa tomēr no­cietināja sirdi un, būdama lepna kā visi, kam nav ar ko lepoties, tagad savā istabā trīcēja kā meitene pēc mīļotā pirmajiem glāstiem. Misis Epingvela cieta, atgriezdamās uz savu māju kalnā, taču Freda cieta vēl vairāk, gultā čokurā sarāvusies, sausām acīm un apkaltušam lūpām.