Džeks Londons: Sievietes nicinājums

— Vai tagad atļausiet man iet gulēt?

Freda plaši atvēra durvis. Istabā ievēlās salta gaisa vilnis, un ziemeļblāzmas gaismā pa durvīm nedrošiem soļiem ienāca sieviete, ģērbusies ceļā apbružātās zvērādu drānās, līdz ceļiem ietīta tvaiku mutuļos. Viņa noraisīja šalli, kas bija aizsegusi seju līdz pašām acīm, un, sveces gaismas apžilbināta, nevarīgi mirkšķināja plakstus. Floids Vanderlips metās uz priekšu.

— Floid! — līksmi un atviegloti iesaucās sieviete, gur­diem soļiem iedama viņam pretī.

Nekas cits viņam neatlika kā noskūpstīt zvērādu kau­dzīti. Bet zvērādu kaudzīte bija ļoti glīta un tā pieglau­dās viņam — pārguruši, bet laimīga.

— Cik tu biji labs, atsūtīdams man pretī misteru Dc- vero ar jaunu suņu pajūgu! •— sacīja zvērādu kaudzīte. — Ja nebūtu viņa, es atbrauktu tikai rīt.

Floids apjucis paraudzījās uz Fredu, bet tad pēkšņi saprata.

— Devero bija ļoti laipns, ka neatteicās braukt, — viņš izlāpījās.

— Tu laikam nevarēji sagaidīt un gribēji drīzāk mani redzēt, vai ne, mīļais? — Un Flosija vēl ciešāk pieglau­dās līgavainim.

— Jā, sāku jau uztraukties, — tas nekautrīgi atziņas un, pacēlis Flosiju uz rokam, iznesa ārā.

Tajā pašā naktī gluži neizskaidrojams gadījums notika ar dieva vīru Džeimsu Braunu, misionāru, kas dzīvoja dažas jūdzes lejāk Jukonas krastā — dzīvoja iezemiešu vidu, cenzdamies rādīt tiem patiesības ceļu, ceļu, kas ved uz baltā cilvēka paradīzi. Viņu pamodināja nepazīstams indiānis, kurš nodeva viņa gādība ne tikai nepazīstamas sievietes dvēseli, bet arī miesu, un pats tūliņ aši aiz­brauca. Sieviete bija tukla, glīta un varen nikna. Dusmās par viņas lūpām plūda nejauki vārdi. Cienījamais misio­nārs jutās šokēts: viņš vel bija jauns, un sievietes uz­turēšanās viņa mājā varēja izraisīt nepiedienīgas domas viņa vientiesīgajās avīs; par laimi, svešiniece, gaismai austot, kājām aizgāja uz Dausonu.

Pēc krietna laika, kad jau bija iestājusies vasara, visai Dausonai pienāca brīdis justies šokētai; iedzīvotāji, par godu kādai karaļnamam piederīgai Vindzoras lēdijai sapul­cējušies Jukonas krastā, uzgavilēja Sitkam Cārlijam, kad tas parādījās upes līkumā un, airus saulē zibinādams, pir­mais sasniedza finiša līniju. Šaja sacīkšu diena misis Epingvela, kas pa šo laiku bija paguvusi daudz ko uzzi­nāt un par šo to mainīt savus ieskatus, pirmo reizi pēc notikumiem bagatās masku balles ieraudzīja Fredu. «Iedo­mājieties tikai, visiem redzot,» vēlāk stāstīja misis Makfī, «ignorējot visas sabiedrības morālās jūtas, viņa piegāja pie dejotājas un sniedza tai roku.» Sākumā, ka atceras aculiecinieki, grieķiete atkāpusies; tad viņas pārmijušas dažus vārdus, un Freda, lepnā Freda neizturējusi un ap­raudājusies uz kapteiņa sievas pleca. Dausonai nebija lemts uzzināt, ko misis Epingvela bija nodarījusi šai grieķu dejotājai, bet viņa, visiem redzot, lūdza Fredai piedošanu, un tas vairs nebija pieklājīgi.

Neaizmirsīsim arī misis Makfī. Viņa nolīga kajīti uz pirmā tvaikoņa, kas nāca pa Jukonu. Un aizbraukdama paņēma līdzi teoriju, ko bija izkaldinājusi, bez miega vār­toties, garajās, tumšajās naktīs; proti, viņai bija radu­sies pārliecība: Ziemeļos pievērst cilvēkus garīgai dzīvei nav iespējams tādēļ, ka tur ir pārāk auksts. Tos, kas dzīvo ledus mājokļos, nevar iebiedēt ar elles uguni. Var jau būt, ka šim apgalvojumam nav pamata, bet tāda ir misis Makfī teorija.