Dzeks Londons: Sievietes spēks

Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudram acīm un apsar­mojušu spalvu pašķīra sānis telts aizklājus.

— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs spēcīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus at­rāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostiprināja aiz­klājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagāju­šas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta termometrs, rā­dīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulles, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja sa­prašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dieva griba to nespiež — mēģinātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu aukstajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Dažreiz cilvēki to dara, un gadās, ka tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi moka, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos at­kausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemieso­sies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomir­šanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.

Āra bija ārkārtīgi auksts, bet arī teltī nebija pārāk silti. Vienīgais priekšmets, ko šeit varētu dēvēt par mē­beli, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija izklātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebradāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piede­rumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus blu­ķis, tikpat šķautnains un sauss kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekš­pusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tāpat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audekla gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sienas, gan jumts — bija pārvilktā ar puscollu biezu, sausu, baltu, graudainu sarmas kārtu.

— Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gu­lēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonīcis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslējies no se­gām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies pro­jām no nātru cisām.

— Apveliet viņu apkārt! — Betlzs norīkoja. — Krampji rauj.

Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu ne- saudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauksnī- dami apsvieda apkārt.

— Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rā­māk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visādos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un uztina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Āre nu, nostaigājis draņķa trīs­desmit jūdzes, esmu jau tā nogājies, tik stīvs un izmur- dzits ka tāds deģenerējies tējas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?

— Negražojies nu, puikiņ! — Betlzs pasniedza prasīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Papūlies ne­padoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgādājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, kamēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājas — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tā­dos mezglos, ka vai puse dienas pagāja, kamēr mani at- mežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un visla­bākais ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vel pienācis īstais laiks un īstā reize.

— Tauku āderes?

— Jā. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja runa ir par sniega ceļu.

— Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.

— Nekad neesi dzirdējis? Nu tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad darbiņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies, kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lie­lajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.

— Pie vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bij lēls kā bifēls. Ar viņu pa Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un viņi gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lelais vīrs drīz pēkusa loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, atpūšas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām segām. Nekad es nav tik lēlu tēviņu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki, — tauku ādere. Goda vārds.

— Bet kā tad Akselis Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļi, bija atstājis dziļu ietekmi uz raktuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslēpumainajiem austru­miem.

— Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļajiem Ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi saņē­mās, — Betlzs papildinaja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dū­šīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rū­pējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne zemes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.

— Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.

— Tas nav tas. Tas ir …

— Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes, — jūs te runājat par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jus runājat pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi talu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nācās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sievieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogājām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem Ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mīlestība bija dižena mīlestība — vairak par to cilvēks nekā nevar pateikt.