Dzeks Londons: Sievietes spēks

Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta ska­lojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti mek­lēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķermenim.

— Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu mantojis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela pa­tiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst aukstumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uz­zinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mē­roju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Carlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?

Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi piekrita.

— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ce|ā no­pirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cii- ketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens attekas galā. Mana sirds netiecās pēc šīs sievietes, mani nepie- vilka viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aizņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek, ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pa­suku.

Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uzņēma uz kara kuģa kopā ar nartām, suņiem un sažāvētu pār­tiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz zieme­ļiem, uz Beringa jūras ziemas ledāju robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es saņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, to zemju kartes, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Sie ziņojumi bija aizzīmogoti un prasmīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lie­lās Makenzij as. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.

Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Makenzijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devāmies uz dienvi­diem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ce­ļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kājām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan airiem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cilvēkam sabiedrības aģents bija iz­sniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūkgaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušas sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi slimoja ar skorbutu.

Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmies pavarda gaismā, jo sveces bija nogla­bātas tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām ap­spriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem Ūdeņiem un jāpastāsta pasaulei par mūsu ne­laimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Septiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinca misijai pie jūras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labako no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»

Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džcfs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ce­ļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai gadī­jumā, ja es ceļa pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es varēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jen­kijs, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uzsākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.

Jūs jau paši esat bridusi pa svaigu sniegu un pū­lējušies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums nav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mocī­bām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvai­rāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie- suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltas upes mūsu trīs nartas kļuva par divām nartām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pametuši aizjūga siksnas, pa­zuda atlikušo suņu vēderos.

Neviena sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr no­kļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstat Garo Džefu, kas, ceļojuma sabeigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zal­goja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klat. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai ne­daudzi ieraudzīs pavasari.

Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet sma­gām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinca misijas pie jūras.

Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vē­lam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tas sadzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pār­klājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprā­dzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dziļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem ne­nāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās laboties, bet lauza vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju paciešanu un tauku āderi.