Dzeks Londons - Sievietes spēks

Dzīve ir dīvaina. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tas dīvainība nevis mazinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzīvot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzrau­šas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Dzīvot ir grūti. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirmgalvis izdveš savu pē­dējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; to­mēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpakaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.

Nākamajās dienās mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet no rīta devāmies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris. Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne sniegkurpju tiusīšu— it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne ska­ņas. Koku dzīvības sula bija sastingusi salā. Un same­tās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stari žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas saules, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vizuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī un dienas vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem Ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem Ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem Ūde­ņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet nezinā­jām to. Mūsu acis skatīja Baltā Zirga krāces, bet mēs neredzējām tās. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet nejuta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klūpam uz ceļa, bet arvien kritām ar seju pret Sāļajiem Ūdeņiem.

Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalīju­šies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokadas segas un ceļu neuzsā­kām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagaidīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un izpratis, kas ir sievietes mīlestība. Bez tam līdz Heinca misijai bija astoņ­desmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju sa­prast.

Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskura un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī ne­teicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cii - ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»

Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»

Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā ne­bija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību. Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj de­besis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un man tajā ne­bija vietas.»

Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā ne­bija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pum­puri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sar­kankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»

Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu no­guldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen, sen, kad es vēl biju meitene Čilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sievietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karā­jās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!»

Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas ve­zumu. Viņš cīnījās ar lāci ar degošiem zariem no uguns­kura, un suņi ar visu aizjūgu, vilkdami kamanas sev pa­kaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās ugunskurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz vi­sām pusēm, telti sagāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķetnām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka viņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»

Ta, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniegā pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāza to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pieblīvētu maisiņu un uz­zināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosi­ņam; bet dienu diena viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija noglabāta cieši piepildītajā maisiņā.

Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilkutam, lejup līdz Heinca misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielākas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»

Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pār­ņēma neprāts, es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērē­dams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdas acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cil­vēkiem Sitka Čārlijs ir staigājis godā, un arvien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aizmirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jūdzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to labāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»