Dzeks Londons - Sievietes spēks

Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt nartas un vakaros izjūgt no tam. Un viņa saudzēja suņus. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pasuka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi saprotams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.

Šis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz nartām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot nartas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikās tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz nartām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs paķircinaja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garam. Vakarā mēs ierīkojam apmetni, nolikām atsevišķi viņam pienākošos pārtikas daļu un iz­klājām viņa kažokādas. Tāpat mēs uzkūrām lielu uguns­kuru, lai viņš to varētu saskatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties, stenēdams un gaudo­dams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet ari mēs ar Pasuku bijām ceļa no­mocīti un piekusuši, un vārgi aiz bada. Taču mēs pavei­cām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betlzs. To­mēr mēs arvien godīgi devām šim vīram pārtiku^ kas tam pienācās.

Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebarža ezera esot pāršķēlies un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, sa­tītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tupot pie tā līdz rītam. Šiem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tālāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot da­lījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi gra- sijas nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku vāk­ties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klu­sumam uz Pellijas pusi.

Tagad man bija trīs suņi un vienas nartas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudrāk, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes ne- būtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātis. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aizturētu klie­dzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.

Trīsdesmitjūdžu upē straume skrēja ātri un bija iz­grauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi cau­rumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vajējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras nartām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti gadījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgaja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet iiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju nartas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pārtrūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinā­jies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.

Nākamajā rīiā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sa­dalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri. Bet viņš pacēla balsi, vai­manādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja mani. Pasu- kas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vā- šainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājam. Garais Džefs zvērēja, ka miršot, ja būšot 110 jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažokādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmer. Tad viņa ierunājās par cil­vēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie skatīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā brālis Betlzs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz nosku­musi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai tais­nība.

Sitka Čārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gaba­liņus skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klausoties, kā suni āra aukstumā skaļi izpauž savas ciešanas.

— Un dienu pēc dienas mēs gājām garam abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinājām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Salos Ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūkstot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot mokasīnu strēmelītes un ēdot tās. Daudz jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija sve­šinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divi miegi? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņam atlika tikai doties uz priekšu.

Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka arī mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Šim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai sakniebās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie Ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis virs aiz­gāja Klusumā uz Pellijas pusi. Tonakt viņa raudāja. Ne­kad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas nevarēja būt no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Ta es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievie­tes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.