Džeks Londons: Sievietes nicinājums

— Nu? — viņš ierunājās.

Abi pulksteņrādītāji stāvēja vertikāli, rādīdami pus­nakti, un viņam bija pēdējais laiks doties ceļā uz āliņģi.

— O! — Freda nopūtas tik vilinoši, ka Floidam sa­jūsmā aizrāvās elpa. Kad vīrietis pārliecinās, ka sieviete pilnīgi aizmirsusies, uz viņu raugoties, tad tam jābūt tipam ar zivs asinīm, lai stingri noturētu rokā šotes un, neapmiglotu skatienu uz priekšu veroties, noturētu viļņos pareizo kursu.

— Es nupat domās sev jautāju, — ierunājās Floids, — kādēļ jūs gribējāt mani satikt. — To teicis, Floids pie­vilka krēslu pie galda, tuvāk viņai.

— Floid, — viņa iesāka, neatlaidīgi lūkodamās tam acīs, — esmu nejēdzīgi nogurusi. Gribu braukt projām.

Nespēju vairs palikt te un gaidīt, kamēr upē izies ledus. Ja tūliņ netikšu projām, nomiršu. Nudien, nomiršu. Gribu visu pamest un braukt projām, tūliņ.

Mēmā aicinājumā viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, bet tā pagriezās un sagūstīja Fredas roku. «Paskat,» viņš nodomāja, «vēl viena karas kaklā. Lai Lorēna pasalst vien vēl brītiņu pie āliņģa, nekada vaina nebūs.»

— Nu? — maigi un bikli šoreiz iejautājās Freda.

— Nezinu, ko lai atbildu, — viņš aši attrauca, klusībā nospriezdams, ka notikumi attīstās straujāk, nekā bija gaidāms. — Freda, es pats to no visas sirds vēlētos. Jūs to it labi zināt. — Floids cieši paspieda viņas roku, plauk­sta pieglaudās plaukstai.

Freda pamāja. Vai vēl jābrīnās, ka viņa nicina visu šo sugu!

— Bet es… es taču esmu saderinājies. Tas jums droši vien zināms. Un mana līgava ir ceļā uz šejieni, lai mēs varētu apprecēties. Pats nesaprotu, kas mani dīdīja viņu bildināt, bet tas notika sen, kad es vēl biju zaļš puika.

— Gribu braukt prom no šejienes, vienalga, kurp, — Freda turpināja, neliekoties ne dzirdis par traucēkļiem, kurus viņš minēja un par kuriem atvainojās. — Izdomā­jos krustu šķērsu par visiem vīriešiem, ko pazīstu, un iz­lēmu, ka … ka …

— Ka es būtu vispiemērotākais?

Viņa ar smaidu pateicās, ka tas viņu atbrīvojis no ne­patīkamās nepieciešamības atzīties. Ar brīvo roku viņš pievilka Fredas galvu sev pie pleca un sajuta viņas matu smaržu. Otras rokas plauksta bija it kā sakususi ar Fre­das plaukstu, un viņš juta, ka abu pulss saplūst vienā un pukst: tuk-tuk-tuk … Tāda paradība fizioloģiski it viegli izskaidrojama, bet vīrietim, kas to izjūt pirmo reizi, tā šķiet tīrais brīnums. Floids Vanderlips bija daudz biežāk turējis plaukstā lāpstas kātu nekā sievietes roku, tādēļ neparastā izjūta viņam šķita brīnumaina un mulsinoši jauka. Bet, kad Freda, neatraudama galvu no viņa pleca, mazliet pagriezās, pieskardamās ar matiem viņa vaigam, kad lielās, tuvās, valgi mirdzošās un maigās acis sasta- pas ar viņējām, vai tad vairs varēja ņemt ļaunā, ka viņš pilnīgi pazaudēja galvu? Ja jau viņš pievīlis Flosiju, kādēļ gan nedrīkstētu pievilt Lorēnu? Ja sievietes pašas skrien viņam pakaļ, tas nepavisam nenozīmē, ka viņam jāstei­dzas ar izvēli. Naudas viņam ir kaudzēm, un Freda nu patiesi būtu īstā meitene, kas spēj piešķirt bagātībai spo­žumu. Tā būtu sieva, kuras dēļ visi viņu apskaustu. Tikai nedrīkst pārsteigties. Jābūt piesardzīgam.

— Jūs laikam sevišķi nekārotu dzīvot pilī? — viņš ap­vaicājas.

Viņa papurināja galvu.

— Man reiz bija tāda vēlēšanās, bet nesen pārdomāju, ka tāda dzīvē cilvēks tikai aptaukojas, palaižas laiskumā un izpeikst.

— Jā, ir jau gluži patīkami tā padzīvot īsu laiciņu, bet tas droši vien drīz apnīk, — Freda pasteidzās izkliedēt viņa šaubas. — Pasaule ir skaista, bet dzīvē jābūt daudz­veidībai. Savu laiku strādāt, cīnīties ar vētrām, pēc tam kaut kur atvilkt elpu. Aizlaist ar jahtu uz dienvidu jūrām, apskatīt Parīzi, ziemu pavadīt Dienvidamerikā, vasaru Norvēģijā, pāris mēnešu Anglijā …

— Labā sabiedrībā …

— Protams, vislabakajā. Bet tad — heijā! — suņu pa­jūgā uz Hudzona līča piekrasti! Dažādība vajadzīga. Tāds spēkavīrs kā jūs, dzīvības un enerģijas pārpilns, nespētu ne gadu izturēt pilī. Tāda dzīve der mīkstčauļiem, jūs tai neesat radīts. Jūs taču esat vīrietis, īsts vīrietis.

— Jums tā šķiet?

— Nav šaubu. Es to zinu. Vai pats esat pamanījis, cik jums viegli savaldzinat sievieti?

Viņa vientiesīgās šaubas bija nepārspējamas!

— Gaužām viegli! Un kālab! Tālab, ka esat īsts vī­rietis. Jūs protat pieskarties sievietes sirds slepenākajām stīgām. Gribas jums piekļauties tāpēc, ka esat tik musku­ļains, stiprs un drosmīgs. Vardu sakot, tādēļ ka esat īsts vīrietis.

Viņa paskatījās pulkstenī. Pusstunda pāri norunātajam laikam. Sitkam Cārlijam viņa bija atļāvusi uzturēties tikai pusstundu, tādēļ vairs nebija svarīgi, kad ieradīsies De- vero. Savu viņa paveikusi. Viņa pacēla galvu, iesmējās no visas sirds, atbrīvoja roku un piecēlusies pasauca kal­poni:

— Alis, pasniedziet misteram Vanderlipam kažoku. Dū- raiņi palika uz palodzes pie krāsniņas.

Floids nekā nesaprata.

— Pateicos par laipnību, Floid. Jūs bijāt ļoti mīļš, ka veltījāt man tik daudz laika, un es protu to novērtēt. Kad iziesiet no šejienes, pagriezieties pa kreisi — tas ir vistu­vākais ceļš līdz āliņģini. Ar labu nakti. Došos pie miera.

Floids Vanderlips savu pārsteigumu un vilšanos izteica ļoti spēcīgiem vārdiem. Alisei nepatika klausīties vīriešu lāstos, tādēļ tā nometa kažoku uz grīdas, bet cimdus uz­svieda uz kažoka. Floids metās pakaļ Fredai, kas nepa­spēja paglābties otrā istabā, jo sapinās kažokā un pa­klupa. Floids rupji sagraba viņu aiz rokas un uzrāva augšā. Bet viņa smējās atņemdamās. Freda vīriešu nebi­jās. Nekā ļaunāka par to, kas viņai nodarīts, tie nodarīt nespēja. Un viņa tomēr izturējusi!

— Rimstieties! — viņa beidzot uzsauca. — Labi, — viņa turpināja, palūkodamās uz savu sagūstīto roku, — nolēmu gulēt vēl neiet. Ierīkojieties ērtāk un neesiet smieklīgs. Gribat ko jautāt?

— Jā, kundze, turklāt mums jānokārto daži rēķini. — Floids joprojām nelaida vaļā viņas roku. — Kas jums zināms par āliņģi? Un kas bija prātā, kad… nē, lai paliek, to vēlāk. Tagad atbildiet uz pirmo jautājumu.

— Nekas īpašs man nav zināms. Sitkam Cārlijam tur bija norunāta satikšanās ar kādu personu, kas droši vien arī jums nav sveša, un viņš palūdza, lai es jūs brītiņu aizturot, baidīdamies, ka tik pieredzējis siržu lauzējs kā jūs varētu viņam satikšanos izjaukt. Tas ir viss. Nu jau viņš labu pusstundu ceļā …

— Uz kurieni? Pa Jukonu uz leju un bez manis? Viņš taču ir indiānis!

— Jums gan būs zināms, ka par gaumi nemēdz strī­dēties, īpaši par sievietes gaumi.

— Nu gan esmu iekūlies īstā jezgā! Izgrūdu četrus tūkstošus dolāru par suņiem un nu esmu arī palaidis vējā glītu sievišķi, nesaņemdams nekā pretī. Vienīgi jūs,— viņš steigšus piebilda. — Toties jūs es dabūšu par baltu velti.

Freda paraustīja plecus.

— Posieties! lešu un palūgšu, lai kāds man aizdod di­vus suņu pajūgus, un mēs tūliņ braucam.

— Piedošanu, es gan iešu gulēt.

— Kravājieties, un ieteicu nepretoties. Vai nu gribat iet gulēt vai ne, tas man vienalga, bet, kad piebraukšu ar suņiem, tad lai velns par stenderi paliek, ja jūs nesēdī- sieties kamanās. Iespējams, ka gribējāt mani piemuļķot, bet es tādus jokus neciešu. Turu jiīs pie vārda. Skaidrs?

Floids tik neganti žņaudza Fredas roku, ka viņai sāka sāpēt, tomēr viņa smaidīja, vērīgi klausīdamās troksnī, kas skanēja ārā. Iedziedājās suņu pajūga zvārgulīši, vī­rieša balss uzsauca: «Ho!» — kamanas iegriezās ap stūri un apstājās pie mājas.