Džeks Londons: Sievietes nicinājums

— Atved suņus tieši pusnaktī pie āliņģa aiz slimnīcas. Pieraugi, ka nenokavējies, — viņš piekodināja Sitkam Cār­lijam, kas bija iegriezies, lai pateiktu, ka no pilna kom­plekta trūkstot tikai viena suņa un ka arī to atvedīšot apmēram pēc stundas.

— Se zutenis. Svari ir, raug, tur. Nosver pats smilšu, cik vajag, un nekavē mani. Man jāpošas uz balli.

Sitka Cārlijs nosvēra sev atalgojuma tiesu un devās projām, pie viena aiznesdams vēstulīti Lorēnai Lisnaji; vēstulē, ka viņš pareizi uzminēja, bija atgādināta tikšanās pie āliņģa aiz slimnīcas tieši pusnaktī.

Freda pa divi lāgi sūtīja ziņnešus uz Kazarmām, kur dejošana jau gaja pilnā sparā, bet abas reizes tie atgrie­zās bez atbildes. Tad Freda izdarīja to, ko spēja vienīgi viņa, — uzvilka savu lepno kažoku, uzlika masku un brauca uz balli pati. Jāpiebilst, ka «ierēdņiem» sakarā ar balli bija ne pārāk oriģināla, bet sena ieraša. Vispār diez­gan prātīgs pasākums, jo tas pasargāja viņu sievas un meitas no satikšanās ar nevēlamām personām un garan­tēja stingru atlasi smalkākās sabiedrības izpriecās. Katrā masku ballē iecēla īpašu komisiju, kuras locekļu vienīgais pienākums bija palūkoties zem katra ienācēja maskas, izņēmumus nedrīkstēja pieļaut. Vīrieši nekad necentās tikt šajā goda amatā, tomēr aizvien tika izraudzīti tieši tie, kas to vismazāk vēlējās. Mācītājs pilsētas iedzīvotā­jus pēc sejām lāgā nepazina, tādēļ neprata izšķirt, kuru drīkst laist iekšā, kuru ne. Tikpat vāji orientējās arī daži citi godajami džentlmeņi, kuru kvēlākā vēlēšanās bija pakalpot sabiedrībai. Misis Makfī bija gatava riskēt ar savas dvēseles svētlaimību, lai tikai iekļūtu komisijā; reiz viņai tas arī izdevās, bet tieši tovakar viņai pašā deguna priekšā ballē ieslīdēja trīs maskas, kas paguva sacelt pa­matīgu jandāliņu, pirms tika atmaskotas. Pēc ša atgadī­juma komisijā izraudzījās vienīgi acīgus un vērīgus cil­vēkus, kaut arī viņiem pašiem amats šķita derdzīgs.

Tajā vakarā pie durvīm stāvēja Prinss. Viņš bija uz to spiestin piespiests un nebija vēl atguvies no pārsteiguma, ka ir piekritis stāties šajā postenī, riskējot pazaudēt pusi draugu tādēļ vien, lai izdabātu otrai pusei. Trīs vai četri no tiem, kurus viņš atteicās laist iekšā, bija cilvēki, ar kuriem viņš bija iepazinies raktuvēs vai ceļa, jauki puiši, kaut arī ne gluži piemēroti tik smalkai sabiedrībai. Prinss jau sāka gudrot, kā drīzāk aizlavīties no posteņa, kad pie apgaismotās ieejas pēkšņi parādījās sieviete. Freda! Viņš bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir Freda, pat ja nepazītu kažokādas: pārāk labi viņš pazina lepni atmesto galvu. Lai nu ko, bet Fredu viņš nemūžam nebūtu gaidījis te ierodamies. Viņam bija licies, ka grieķiete ir gudrāka un negribēs piedzīvot kaunu, kad to aizraidīs no durvīm, vai arī, ja izdotos nepazītai iekļūt ballē, vajadzētu izciest citu sieviešu nicināšanu. Viņš tikai nogrozīja galvu un zem maskas pat nepaskatījās, jo pārāk labi pazina šo sievieti, lai kļūdītos. Taču viņa pati piegāja Prinsam pavisam tuvu klāt, strauji pacēla melno zīda masku un tikpat aši to atkal nolaida. Prinss tikai uz mirkli ieraudzīja grieķietes seju, taču šis mirklis viņam šķita bezgalīgs. Ne jau velti mēdza teikt, ka Freda rotaļājoties ar vīriešiem kā bērns ar ziepju burbuļiem. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda. Prinss pakāpas soli sānis, un pēc īsa brīža tuvumā stāvošie dzir­dēja, kā viņš dedzīgi, bet nesakarīgi lūdzās, lai atbrīvojot viņu no pienākuma, kuru nespējot pildīt pēc labākās sirds­apziņas.

Sieviete — lokana, slaida un tomēr spēcīga, kā lieci­nāja viņas elastīgās,' ritmiskās kustības, — visu laiku rosījās pa viesu baru, drīz apstādamās pie vienas grupas, drīz pavērodama citu. Vīrieši uzreiz pazina viņas zvēr­ādas un jutās pārsteigti, turklāt tieši tie vīrieši, kurus būtu vajadzējis ievēlēt durvju apsargātāju komisijā; taču traci celt viņi negribēja. Pavisam citādi bija ar sievietēm. Tās parasti labak atceras ir otras sievietes augumu, ir gaitu, tādēļ uzreiz saprata, ka šī viešņa nepieder pie viņu aprindām; arī tādas kažokādas paziņu pulkā nebija re­dzētas. Un misis Makfī, nākdama ārā no zāles, kur jau bija uzklāti vakariņu galdi, pa zīda maskas spraugu pa­manīja liesmainu, apkārt klīstošu skatienu un nodrebēja. Saņēmusi visus prātus kopā, viņa lūkoja atcerēties, kur šīs acis jau kādreiz redzējusi, un piepeši viņas priekšā iznira lepnā un dumpīgā grēciniece, kuru viņa, mācītāja sieva, reiz bez panākumiem bija centusies atgriezt uz patiesības šaurā ceļa.

Tā nu šī cildenā matrona, kvēlās, taisnīgās dusmās kūsādama, devās svešiniecei pa pēdām, bet pēdas viņu noveda pie misis Epingvelas un Floida Vanderlipa. Misis Epingvela tikko bija izbrīvējusi mirkli laika, lai aprunātos ar Vanderlipu. Viņa bija nolēmusi runāt skaidru valodu, jo Flosija tikpat kā klāt, un viņai jau bija uz mкles īsa, dzēlīga pamācība, kad pēkšņi trešā persona izjauca viņu sarunu. Zvērādās tērptā sieviete tūliņ pārņēma Vanderlipu savā ziņā, pirms tam piebilzdama: «Lūdzu, atvainojiet,» — bet misis Epingvela, konstatējusi, ka viņa šos vārdus iz­runā ar jauku ārzemnieces akcentu, pieklājīgi pamāja un Jāva abiem atiet pāris soļu sānis.

Taču tajā pašā mirklī iznira bargā soģe misis Makfī izskatā un negaidot norāva sievietei masku. Skaistu seju un zvērojošas acis ieraudzīja ziņkārīgie, mēmie liecinieki, bet par lieciniekiem kļuva visi. Floids Vanderlips galīgi apjuka. Pašreizējā situācija prasīja, lai vīrietis, kas ap­zinās savu vērtību, rīkotos, bet Floids mulsi minstinājās. Viņš pameta visapkārt bezpalīdzīgu skatienu. Misis Epingvela izskatījās bezgala pārsteigta. Viņa nekā nesa­prata. Visi gaidīja, ka misis Makfī paskaidros savu rīcību, un viņa arī nekavējās to darīt.

— Misis Epingvela, — viņa ierunājās spalgā ķeltietes balsī, — ļaujiet man to prieku iepazīstināt jūs ar Fredu Molufu. Mis Fredu Molufu, ja nekļūdos.

Freda neviļus pagriezās pret runātāju. Tagad, kad seja bija atsegta, viņai it kā sapnī šķita, ka stāv gluži kaila degošu acu un maskām aizklātu seju ielenkumā. Likās, viņu apstājis izsalkušu vilku bars, kuri tūliņ metīsies virsū. Bet varbūt barā ir arī kāds, kas viņu nožēlo, un šī doma lika viņai kļūt cietai un skarbai. Nē, tad jau la­bāk lai nicina. Šai sievietei bija stiprs gars, un, kaut arī, dzīdamās pakaļ medījumam, viņa bija nokļuvusi pašā vilku midzenī, kaut arī blakus stāvēja pati misis Eping­vela, viņai pat prātā neienāca atteikties no sava laupī­juma.

Šajā brīdī misis Epingvela izdarīja kaut ko pavisam neizprotamu. Tad paskat, kāda ir šī Freda, dejotāja, vī­riešu pazudinātāja; sieviete, kas viņu aizraidīja no savām namdurvīm. Misis Epingvela tomēr arī gaužām labi sa­prata, kāds briesmīgs kauns plosa valdonīgo sirdi, viņai šķita, ka pati ir izģērbta kaila šo ļaužu priekšā. Varbūt viņā pamodās anglosakšiem raksturīgā nepatika cīnīties ar nevienlīdzīgu pretinieku, vēlēšanās parādīt savu pašas spēku cīņā par šo vīrieti, bet varbūt tiklab viens, kā otrs; lai bijis kā būdams, viņa izdarīja kaut ko ļoti pārsteidzošu. Tiklīdz ieskanējās misis Makfī spalgā, ļaunā priekā aizrā­vusies balss un Freda neviļus pagriezās, misis Epingvela paskatījās uz dejotāju, noņēma masku un palocīja galvu par zīmi, ka ir ar mieru iepazīties.

Tikai vienu mirkli abas sievietes viena otru uzlūkoja, taču, gluži tāpat kā Prinsam pie ieejas, šis mirklis viņām šķita bezgalīgs. Viena — liesmaina, zvērojošām acīm, strupceļā iedzīta, nocietinātu sirdi, jau priekšlaikus izciez- dama neizbēgamo nicināšanu, apsmieklu, apvainojumus, kuriem pati sevi pakļāvusi, — skaists, svelmains, burzgu- ļojošs vulkāns. Otra — dzedra, mierīga, nosvērta, spēcīga savas tikumības apziņā, pašpārliecināta, nepiespiesta, bez­kaislīga, neaizsniedzama — saltā marmorā izkalta skul­ptūra. Ja arī bezdibenis šķīra viņas vienu no otras, misis Epingvela negribēja likties to redzam. Viņa nejuta vaja­dzību pārsviest tam pāri laipu, nejuta vajadzību nokāpt no saviem augstumiem, lai tuvotos Fredai; ar visu savu būtni viņa izrādīja, ka uzskata otru sievieti par sev līdzīgu. Ar savu izturēšanos uzsvēra, ka vispirmām kār­tam viņas abas ir sievietes. Un ar to viņa Fredu satra­cināja. Tas, protams, nebūtu noticis, ja Freda būtu vien­kāršāka, bet grieķietes dvēsele bija jutīgs instruments un tādēļ prata ielauzties otra dvēselē līdz visslēptākajām dzī­lēm. «Kādēļ jūs nepieturat sava tērpa stērbeles, lai tās man nepieskartos?» Freda gribēja šajā bezgalīgajā mirklī iekliegties. «Apvainojiet, apspļaudiet mani, tas būs žēl- sirdīgāk nekā šāda izturēšanās!» Freda notrīcēja. Nāsis viņai drebēja, tomēr viņa saņēmās un ar galvas mājienu atbildēja misis Epingvelas mājienam, tad pievērsās Van- derlipam.