Džeks Londons: Sievietes nicinājums

Misis Epingvela pazina cilvēka dabu. Viņa centās visu izprast. Viņai nebija grūti atmest civilizētā cilvēka ska­tījumu un paraudzīties uz dzīvi no mežoņa viedokļa. Viņa zināja, ka izsalkušam sunim un cilvēkam, kas cieš badu, ir kaut kas kopīgs, un spēja saprast kā viena, tā otra izturēšanos līdzīgos apstākļos. Viņai sieviete vienmēr bija un palika sieviete, vienalga, vai tā tērpusies valdnie­ces mantijā vai ietinusies ubadzes skrandās; un Freda bija sieviete. Misis Epingvela nebūtu brīnījusies, ja dejotāja būtu viņu ielaidusi savā mājā un sagaidījusi kā līdzīga līdzīgu; nebūtu arī brīnījusies, ja būtu uzņemta ar šķie­tamu augstprātību, kāda piemīt sievietēm, kam nav īsta lepnuma. Bet nule notikušais bija kaut kas pavisam negaidīts un Joti nepatīkams. Ir tādi viedokļi, kurus iespē­jams izprast tikai pēc tam, kad nostaigats grūts pazemo­jumu ceļš, un pasaulei ir labāk, ja tādas sievietes kā misis Epingvela nesaprot gluži visu. Nav viegli saprast, kā var notašķīties, neiemērcot rokas biezā darvā, kas ir gau­žām lipīga; tomēr daudzi labprāt šo eksperimentu izmē­ģina. Bet tas jau arī nemaz nav svarīgi; vienīgais sva­rīgais šajā stāstā ir tas, ka misis Epingvela jutās sarūg­tināta, bet jaunā grieķiete iemīlēja viņu vēl stiprāk.

Veselu mēnesi viss gaja pa vecam: misis Epingvela pūlējās nosargāt Floidu Vanderlipu līdz Flosijas atbrauk­šanai no grieķu dejotājas valdzinājumiem; Flosija jūdzi pēc jūdzes centās pieveikt grūto, nogurdinošo ceļu; Freda visiem spēkiem cīnījās ar izbijušo modeli; izbijušais mo­delis savukārt sasprindzināja nervus līdz pēdīgajam, lai iegūtu uzdomāto laupījumu; bet Floids Vanderlips ļoti pašapmierināts grozījās starp visām trim kā cilvēks, kas sevi iedomājies par otru donu Žuānu.

Viņš pats bija vainīgs, ka beidzot tomēr iekrita Lorēnas Lisnaji cilpā. Vīrieša ceļš uz sievietes sirdi reizēm ir tik dīvains, ka to nav viegli izprast; bet sievietes ceļš uz vīrieša sirdi vispār nav aptverams; neprātīgs būtu tas pareģis, kas uzdrošinātos nešaubīgi paredzēt, kā pavērsī- sies notikumi Floida Vanderlipa dzīvē tuvākajās dienās. Varbūt izbijušais modelis viņam patika tādēļ, ka bija skaists dzīvnieks; varbūt tā viņu valdzināja ar savu ter- gāšanu par Vecās Pasaules pilīm un prinčiem; lai nu būtu kā būdams, viņa bija apžilbinājusi Floidu Vander­lipu, kura dienas bija aizritējušas mežonīgā vientulībā, un beidzot tas padevas viņas plānam — kopā aizbraukt pa Jukonu uz leju un Četrdesmitajā Jūdzē bez lieka trok­šņa salaulāties. Izšķīries par šo soli, Floids sarunāja pie Sitkas Cārlija suņus — ja ceļā dodas tāda sieviete kā Lorēna Lisnaji, tad nav ko domāt iztikt ar vienu pajūgu vien —, bet pēc tam aizbrauca uz Bonanzas augšteci, lai parūpētos par raktuvju uzraudzību viņa prombūtnes laikā.

Viņš paskaidroja, gan diezgan mīklaini, ka suņi vaja­dzīgi, lai aizvestu no zāģētavas baļķus uz smilšu skalo­jamam renēm; un Sitka Cārlijs šoreiz pierādīja savu at­jautību. Viņš nosolījās līdz norunātajai dienai suņus sa­gādāt; bet, tikko Floids Vanderlips bija aizbraucis uz Bonanzas augšteci, Cārlijs joti uztraukts aizskrēja pie Lorēnas Lisnaji. Vai viņai neesot zināms, uz kurieni devies misters Vanderlips? Viņš, Sitka Čārlijs, esot apso­lījis šim džentlmenim noteiktā dienā sagādāt lielu partiju suņu, taču tas nelieša vācietis, tirgonis Meijers, jau priekšlaikus uzpircis visus suņus un turot tos pie sevis. Viņam, Sitkam Cārlijam, katrā ziņā vajagot satikties ar misteru Vanderlipu un paziņot, ka tā nolāpītā vācieša dēļ suņu piegāde nokavēšoties par veselu nedēļu. Ak viņai zināms, kurp misters Vanderlips aizbraucis? Ak pa Bo- nanzu uz augšu? Lieliski. Sitka Cārlijs šo pašu brīdi dzī­šoties viņam pakaļ, lai brīdinātu, ka diemžēl iznākusi aiz­ķeršanās. Kā, lūdzu? Misteram Vanderlipam suņi vaja­dzīgi jau piektdienas vakarā? Katrā ziņā līdz tam laikam jāsadabū? Tīrais posts! Pie visa vainīgs nešķīstais vā­cietis; tas, rau, uzcirtis cenas. Nu jau sakāpušas līdz piecdesmit dolāriem par suni, un, ja Sitka Cārlijs pirktu suņus par tādu cenu, viņam rastos smagi zaudējumi. Ne­var jau zināt, vai misters Vanderlips būs ar mieru mak­sāt vairāk, nekā norunāts. Viņa esot pārliecināta, ka būs ar mieru? Un, būdama mistera Vanderlipa draugs, gatava pati piemaksāt starpību? Cik jauki, ka viņa tā aizstāv mistera Vanderlipa intereses. Tātad piektdienas vakarā? Lieliski! Suņi būs kā likts.

Stundu vēlāk Freda uzzināja, ka mīlnieku bēgšana pa­redzēta piektdien; uzzināja arī, ka Floids Vanderlips aiz­braucis uz Bonanzas augšteci un tātad viņai rokas sais­tītas. Piektdienas rītā pa aizsalušo upi atbrauca valdības kurjers Devero un atveda depešas no gubernatora. Kopā ar tām viņš atveda arī vēstis par Flosiju. Viņš stāstīja, ka sastapis to Sešdesmitās Jūdzes pasta stacijā, gan cil­vēki, gan suņi sveiki un veseli, un sestdien Flosija būšot klāt, varot droši tam ticēt. Misis Epingvela, to izdzirdusi, jutās gaužām atvieglota. Floids Vanderlips pašreiz at­rodas tālu, Bonanzas augštecē, viņa nodomāja, un, pirms grieķiete pagūs viņu no jauna sapīt savos valgos, līgava būs klāt. Taču tajā pašā dienā misis Epingvelas milzīga­jam bernardīnietim, kas varonīgi sargāja lieveni pie pa­rādes durvīm, uzklupa vesels bars izbadējušos suņu, kuri siroja apkārt, meklēdami barību. Vienā mirklī ādaini sa­krita milzenim virsū un sāka to plosīt, līdz divi ar cirvjiem apbruņojušies vīri nabagu paglāba. Ja palīgi būtu piesteigušies kaut pusminūti vēlāk, bernardīnietis droši vien būtu saplēsts gabalos un uzbrucēji būtu to aprijuši, bet tagad viss izvērsās citādi un mājas sargs tika cauri ar dažiem ievainojumiem. Tūliņ atsauca Sitku Cārliju, un viņam vajadzēja labu brīdi nojēgties ar suņa priekš- ķepu, kas sekundes daļiņu par ilgu bija atradusies cita suņa rīklē. Kad indiānis, piojām pozdamies, jau mauca rokā dūraiņus, valodas novirzījās uz Flosiju un tātad, protams, arī uz «to… ē… drausmīgo personu». Sitkam Cārlijam nejauši paspruka, ka tā sataisījusies šonakt kopā ar Floidu Vanderlipu doties braucienā pa Jukoņu uz leju; viņš vēl piebilda, ka tāda gadalaikā ceļā varot visādi gadīties.

Nu misis Epingvela nosodīja Fredu vēl bargāk. Uzrak­stījusi zīmīti, viņa to nosūtīja Floidam Vanderlipam ar vēstnesi, kuram adresātu vajadzēja sagaidīt pie Bonanzas grīvas. Otrs vēstnesis ar zīmīti no Fredas gaidīja tajā pašā stratēģiskajā punktā. Tā Floids Vanderlips, kas suņu pajūgā bezrūpīgi traucās dziestošajā dienas gaismā pa Bonanzu uz leju, saņēma abas vēstulītes reizē. Fredas zīmīti viņš saplēsa nelasītu. Nē, pie Fredas viņš nebrauks. Šovakar viņam svarīgākas darīšanas. Turklāt par Fredu vispār vairs nevar būt ne runas. Bet misis Epingvela! Viņš izpildīs tās pēdējo vēlēšanos — pareizāk sakot, iz­mantos pēdējo iespēju izpildīt tās vēlēšanos satikties gu­bernatora ballē, lai uzklausītu, ko tā viņam grib sacīt. Spriežot pēc vēstules, runa ir par kaut ko ļoti svarīgu. Ja nu … viņš sapņaini pasmaidīja, tomēr piepeši pazibē­jušo domu līdz galam neizdomāja. Velns parāvis! Ir gan viņam laime pie sievietēm! Izkaisījis saplēstās vēstulītes plēksnes sniegā, viņš trieca suņus pilnā jaudā uz mājām. Balle pie gubernatora bija paredzēta masku tērpos. Floi­dam Vanderlipam vajadzēja sakārtot to pašu tērpu, ko bija valkājis pirms diviem mēnešiem «Operas» ballē, va­jadzēja arī noskūties un paēst. Tā iznāca, ka viņš vienī­gais no visām ieinteresētajām personām nedabūja zināt, ka Flosija jau ir tik tuvu.