STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968

.

CILVĒKS UN KOSMOSS

.

eviens vairs neatcerējās, kad cilts bija uzsākusi savu ilgo ceļojumu: plašie paugurainie līdzenumi, tās pirmā mājvieta, tagad bija vairs tikai pusaizmirsts sapnis. Gadiem ilgi Sens un viņa ļaudis bija klīduši pa apvidu ar nelieliem uzkalniem un vizuļojošiem ezeriem, un nu viņu priekšā slējās kalni. Šovasar vi­ņiem jātiek tiem pāri un jāsasniedz dien­vidi, laika nebija atlicis daudz.

Baltās šausmas, kas bija atnākušas no po­liem, saberžot putekļos kontinentus un sasal­dējot savā ceļā pat gaisu, nebija palikušas pat dienas gājiena attālumā aiz viņiem. Sens nezināja, vai šļūdoņi spēs pārvarēt priekšā redzamos kalnus, un sirdī loloja vāju cerības dzirkstīti. Kalni varēja izrādī­ties šķērslis, pret kuru veltīgi sistos pat nežēlīgais ledus. Dienvidu zemēs, par ku­rām vēstīja leģendas, viņa ļaudis beidzot atrastu patvērumu.

Vajadzēja daudzas nedēļas, lai sameklētu pāreju, kuru varētu izmantot cilts un tās dzīvnieki. Pienākot vasaras vidum, viņi bija apmetušies vientuļā ielejā, kur gaiss bija retināts un zvaigznes mirdzēja neredzēti spoži. Vasara jau gāja uz beigām, kad Sens ar abiem dēliem devās uz priekšu izlņkot ceļu. Trīs dienas viņi kāpa un trīs naktis gulēja, cik nu labi tas bija iespējams, uz ledainajām klintīm. Un ceturtajā rītā priekšā vairs nebija nekā, izņemot ieslīpu nogāzi, kas veda uz pelēku akmeņu piramīdu, ko pirms daudziem gadsimtiem bija. cēluši citi ceļotāji.

Tuvojoties nelielajai akmeņu piramīdai, Šens trīsēja, bet ne jau no aukstuma. Viņa dēli bija palikuši iepakaļ; neviens nerunāja, jo pārāk daudz kas izšķīrās šai brīdī. Tūlīt viņi uzzinās, vai tiešām visas cerības biju­šas veltas.

Kalnu siena aizlocījās uz austrumiem un rietumiem, it kā ieskaudama lejā izpletušos zemi. Tur jūdzēm tālu aizstiepās viļņains līdzenums ar lielu upi, kas milzīgās cilpās aizvijās tam pāri. Tā bija auglīga zeme; cilts tur varētu iekopt labību, ja vien būtu droša, ka līdz ražas novākšanai nebūs jābēg.

Tad Šens pacēla acis uz dienvidiem un redzēja sabrūkam visas savas cerības. Tur, pasaules malā, blāvi mirdzēja tā pati nāvi nesošā gaisma, ko viņš tik bieži bija skatī­jis ziemeļos — ledus atspīdums aiz horizonta.

Tālāk ceļa nebija. Visus šos gadus, viņiem bēgot, šļūdoņi no dienvidiem bija virzījušies viņiem pretī. Drīz kustīgas ledus sienas vi­ņus samals …

Dienvidu šļūdoņi sasniedza kalnus tikai nākamās paaudzes laikā. Tajā pēdējā vasarā Sena dēli sanesa cilts svētos dārgumus pie vientuļās piramīdas, kas slējās virs līdze­numa. Ledus, kas kādreiz bija mirdzējis aiz horizonta, tagad atradās viņiem gandrīz pie kājām; uz pavasara pusi tas jau šķelsies pret kalnu sienām.

Neviens vairs nesaprata dārgumu nozīmi: tie saistījās ar pārāk tālu pagātni, lai kāds no dzīvajiem to saprastu. To izcelšanās gaisa miglā, kas ietina Zelta Laikmetu, un neviens vairs nestāstīs, kā tie beidzot nonākuši šīs klejotāju cilts īpašumā, jo tas bija stāsts par nebūtībā nogrimušu civilizāciju.

Kādreiz visas šīs nožēlojamās relikvijas kaut kāda iemesla dēļ glabāja kā dārgumu, un tagad tās bija kļuvušas svētas, lai gan to nozīme sen bija zudusi. Teksts vecajās grāmatās bija izbālējis jau pirms vairākiem gadsimtiem, tomēr lielu daļu iespieduma vēl varēja salasīt — ja atrastos kāds, kas to spētu. Bet jau daudzas paaudzes bija mainījušās kopš tiem laikiem, kad cilvēkiem bija vajadzīgas septiņzīmju logaritmu tabu­las, pasaules Ģeogrāfijas atlants un Sibēliusa Septītās simfonijas partitūra, ko, spriežot pēc titullapas, bija iespiedis H. K. Ču un dēli Pekinā 2021. gadā.

Vecās grāmatas bija godbijīgi novietotas nelielās, speciāli šim nolūkam izveidotās kapenēs. Turpat atradās raiba kolekcija — zelta un platīna monētas, salauzta teleskopa lēca, rokas pulkstenis, luminiscējošā spuldze, mikrofons, elektriskā skujamaparāta asmens, dažas miniatūras radiolampas — viss, kas palicis pāri no tiem laikiem, kad civili­zācija, sasniegusi savu uzplaukumu, izzuda uz mūžiem. Tas viss bija rūpīgi sakravāts. Tad sekoja vēl trīs relikvijas, visneizprota­mākās, bet tieši tādēļ vissvētākās.

Pirmais bija savādas formas metāla gabals, kura krāsa liecināja par augstas tempera­tūras iedarbību. Tas bija savā ziņā visaiz­kustinošākais no visiem šiem pagātnes sim­boliem, jo stāstīja par Cilvēka izcilāko sa­sniegumu un par nākotni, ko viņš, iespējams, paredzējis. Sarkankoka paliktni, uz kura tas bija uzmontēts, rotāja sudraba plāksnīte ar uzrakstu:

Kosmiskā kuģa «Rīta zvaigzne» labā borta sprauslas papildu aizdedze.

Zeme — Mēness, 1985.

Nākamais bija vēl viens antīkās zinātnes brīnums — caurspīdīgas plastmasas lode ar tajā iestrādātiem dīvainas formas metāla ga­baliem. Tās centrā atradās niecīga kapsula ar sintētisku radioaktīvu vielu, ko ieskāva pārveidojošie ekrāni, kuri raidīja izstarojumu tālu pāri spektra robežām. Kamēr vien viela saglabāja aktivitāti, lode bija it kā miniatūrs radioraidītājs, kas izstaro enerģiju visos vir­zienos. Pavisam bija izgatavotas tikai dažas šādas lodes; tās bija paredzēts izmantot par pastāvīgiem signālaparātiem asteroīdu orbītu norādīšanai. Bet Cilvēks nekad nesasniedza asteroīdus, un signālaparāti tā arī netika izmantoti.

Pēdējā relikvija bija plakana, apaļa metāla kārba, ļoti plata, toties sekla. Tā bija rūpīgi aizlodēta un grabēja, kad to pakratīja. Cilts ticējums paredzēja nelaimi, ja kārbu atvērtu, un neviens nezināja, ka tajā atrodas viens no izcilākajiem mākslas darbiem, kas radīts apmēram pirms tūkstoš gadiem.

Darbs bija pabeigts. Abi vīri aizvēla ak­meņus savās vietās un sāka lēni kāpt lejup pa kalna nogāzi. Pat līdz pēdējam brīdim Cilvēks domāja par nākotni, centās saglabāt kaut ko nākamajām paaudzēm.

Toziem milzīgie ledus vaļņi sāka pirmo uzbrukumu kalniem, virzoties no ziemeļiem un dienvidiem. Priekškalnes tika pārplūdi­nātas jau pirmajā triecienā, šļūdoņi tās pār­vērta putekļos. Bet kalni stāvēja stingri, un, pienākot vasarai, ledus nedaudz atkāpās.

Tā cīņa turpinājās ziemu pēc ziemas, un gaisu tricināja lavīnu rēkoņa, samalto klinšu brakšķēšana un sašķeltā ledus eksplozijas. Neviens Cilvēka karš nav bijis nežēlīgāks un nav aptvēris zemeslodi pilnīgāk kā šis! Bei­dzot ledus paisuma viļņi sāka atplūst un lēni slīdēt lejup pa nogāzēm; kalnus tiem tā arī nebija izdevies pakļaut, lai gan ielejas un pārejas joprojām atradās ledus gūstā. Tas nozīmēja neizšķirtu: šļūdoņi bija uzdūrušies cienīgam pretiniekam.

Bet tas viss bija pārāk vēlu, lai Cilvēkam no tā būtu kāds labums.

Pagāja gadsimti, un drīz atgadījās kaut kas tāds, kam jānotiek vismaz reizi jebkuras Visuma pasaules vēsturē, lai cik tāla un vientuļa tā arī būtu . . .

Kuģis no Venēras nokavējās par piectūk­stoš gadiem, bet tā apkalpe neko par to ne­zināja. Vēl daudz miljonu kilometru attā­lumā teleskopi bija pamanījuši lielo ledus plīvuru, kas padarīja Zemi par visspilgtāko debessķermeni tūlīt pēc Saules. Šur tur ap­žilbinošo klajumu izraibināja melni traipi, kas liecināja par gandrīz apraktu kalnu esa­mību. Tas arī bija viss. Viļņojošie okeāni, līdzenumi un meži, tuksneši un ezeri — viss, kas reiz bija Cilvēka pasaule, tagad atradās ledus gūstā, likās, uz mūžu.