STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

acis, bet pārējo sejas rotu nozīmi nevarēja izprast. Galvas apakšdaļā rēgojās liela at­vere, kas nepārtraukti aizvērās un atvērās; droši vien tai bija kaut kāds sakars ar būt­nes elpošanu.

Zinātnieki kā apburti vēroja, kā savādās būtnes tiek iesaistītas fantastiskos piedzīvo­jumos. Notika neticami nikna sadursme ar citu, nedaudz atšķirīgu radījumu. Likās, ka abiem noteikti jāiet bojā, bet nē, — kad viss bija cauri, neviens nelikās cietis. Tad se­koja jūdzēm garš mežonīgs brauciens kādā mehānismā ar četriem riteņiem, kurš spēja ārkārtīgi ātri pārvietoties. Skrējiens beidzās pilsētā, kas bija stāvgrūdām pārpildīta ar citiem satiksmes līdzekļiem; tie kustējās vi­sos virzienos galvu reibinošā ātrumā. Ne­viens nebrīnījās, kad divas mašīnas sadūrās un abas tika sadragātas.

Pēc tam notikumi kļuva arvien sarežģītāki. Tagad bija gluži skaidrs, ka būs nepiecie­šami daudzu gadu pētījumi, lai analizētu un izprastu visu notiekošo. Bija skaidrs arī tas, ka ieraksts ir mākslas darbs, pie tam nevis precīzs, bet drīzāk nedaudz stilizēts Trešās Planētas dzīves atspoguļojums.

Attēlu plūsmai beidzoties, lielākā daļa zi­nātnieku jutās pilnīgi apstulbuši. Pēdējais kadrs attēloja haotisku kņadu, kur būtne, kas bija atradusies uzmanības centrā, tika ierauta kādā šausmīgā, bet neizprotamā ka­tastrofā. Attēls sašaurinājās līdz aplim ar būtnes galvu centrā. Pēdējā aina attēloja tuvplānā tās seju, acīmredzot paužot kaut kādas spēcīgas jūtas, bet nebija uzminams, vai tās ir ārkārtīgas dusmas, bēdas, izaicinā­jums, rezignācija vai vēl kas cits.

Attēls nozuda. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas rakstu zīmes, tad viss bija cauri.

Dažas minūtes valdīja absolūts klusums, ja neskaita viļņu šļakstus smiltīs. Zinātnieki bija pārāk apstulbuši, lai runātu. Acumir­klīgais ieskats Zemes civilizācijā bija atstājis uz viņu prātiem satriecošu iespaidu. Tad nelielas grupiņas sāka sarunāties, vispirms čukstus, tad arvien skaļāk, domām par re­dzēto kļūstot noteiktākām. Drīz Vēsturnieks lūdza uzmanību un atkal uzrunāja klāt­esošos.

— Mēs pašreiz plānojam, — viņš iesā­ka, — plašu pētījumu programmu, lai uzzi­nātu no šīs hronikas pēc iespējas vairāk. Tiek gatavots tūkstošiem kopiju, ko izdalīs visiem darbiniekiem. Pienācīgi jānovērtē ar to saistītās problēmas; būs jāveic milzu darbs, it sevišķi psihologiem. Bet es nešaubos, ka mēs gūsim panākumus. Kurš vēlāk, nākama­jās paaudzēs, varēs kaut ko pateikt par šo brīnišķīgo rasi, ja mēs nespēsim to izda­rīt? Pirms šķiramies, palūkosimies vēlreiz uz mūsu tālajiem radiniekiem, kuru prāts var­būt pārspējis mūsējo, bet no kuriem munis palicis tik maz.

Uz ekrāna vēlreiz pazibēja beigu kadrs, šoreiz nekustīgs, jo projekcijas aparāts bija izslēgts. Ar tādu kā godbijību zinātnieki cieši vērās klusajā pagātnes tēlā, kamēr mazais divkājis savukārt lūkojās uz viņiem ar tam raksturīgo uzpūtību.

Pēdējo reizi Laikā tas simbolizēs cilvēku rasi. Venēras psihologi analizēs tā darbību un novēros katru tā kustību, līdz viņi varēs rekonstruēt tā smadzeņu uzbūvi. Par to sarakstīs tūkstošiem grāmatu. Tiks izdomātas juceklīgas filozofijas, lai izskaidrotu tā iztu­rēšanos. Bet viss šis darbs, visi šie pētījumi būs gluži veltīgi.

Lepnā un vientuļā figūra uz ekrāna droši vien sardoniski smīnēja par zinātniekiem, kuri atsāka savus mūžsenos, neauglīgos mek­lējumus. Tās noslēpums paliks neatminēts, kamēr vien pastāvēs Visums, jo neviens nekad vairs nevarēs izlasīt Zemes mirušo valodu. Nākamajos gadsimtos vēl miljoniem reižu šie pēdējie vārdi pazibēs uz ekrāna, un neviens nekad neuzminēs to nozīmi: «Volta Disneja ražojums».

Jau piecpadsmit gadu harrieši bija uzturējušies savā bāzē Mēness otrā pusē.

Tas bija kaut kas nepiedzīvots, kaut kas nedzirdēts! Neviens harrietis nebūtu ticējis, ka tas var vilkties tik ilgi. Speciālas dezak- tivācijas vienības pilnā trauksmes gatavībā bija gaidījušas piecpadsmit gadu, lai kuru katru mirkli piķētu lejup cauri radioaktīva­jiem mākoņiem un glābtu kas glābjams, pa­līdzētu tiem nedaudzajiem, kuri būs palikuši dzīvi. Protams, par pieklājīgu atlīdzību.

Taču nu jau piecpadsmit reižu planēta bija apriņķojusi ap savu Sauli. Katra apriņ­ķojuma laikā satelīts nepilnas trīspadsmit reizes bija apmetis loku ap planētu. Un visu šo laiku kodolkarš nebija sācies.

Domājošie lielie primāti uzspridzināja atombumbas dažādos planētas virsmas punk­tos. Planētas stratosfēra no radioaktīvajiem atkritumiem bija kļuvusi nenormāli silta. Bet karš nesākās un nesākās.

Deviens loloja cerību, ka viņu nomainīs. Viņš bija pēc skaita ceturtais šās kolonizāci­jas ekspedīcijas komandieris (ja pēc piecpa­dsmit gadu ilgas bezdarbības to vēl varēja tā dēvēt), un viņam būtu gauži pa prātam, ja te ierastos piektais. Tagad, kad harriešu pa­saule sūtīja uz šejieni Virsadministratoru, lai tas personiski iepazītos ar stāvokli, viņa nomainīšana varēja notikt visai drīz. Jauki! - Deviens stāvēja uz Mēness virsmas, ģēr­bies savā skafandrā, un domāja par mājām, par Harriju. Viņa garās, tievās rokas nemie­rīgi kustējās, it kā ilgodamās (cauri miljo­niem gadu saglabājušas instinktu) pēc pir­matnējā meža kokiem. Viņš bija tikai trīs pēdas garš. Zem ķiveres caurspīdīgā sejsega bija redzama melna, krunkaina seja ar resnu, kustīgu degunu tieši pašā centrā. Uz melnā fona mazais smalkās bārdas kušķītis izska­tījās spodri balts. Skafandra mugurpusē maz­liet zem vidus bija izcilnis, kurā ērti novie­tojās īsā, strupā harriešu aste.

Deviens savu ārieni, protams, uzskatīja par normālu un dabisku, taču viņš ļoti labi zināja, ka harrieši stipri atšķiras no visām citām Galaktikas domājošajām būtnēm. Har­rieši vienīgie bija tik mazi augumā; viņiem vienīgajiem bija aste; viņi vienīgie ēda tikai veģetāru barību… un viņi vienīgie bija izvairījušies no neizbēgamā kodolkara, kas bija pazudinājis visas pārējās zināmās do­mājošo būtņu sugas.

Viņš stāvēja ar valni apjoztā ieplakā, kas - pletās tik daudzu jūdžu tālumā, ka to ietve­rošā augstā malas krants nozuda aiz ap­vāršņa. (Šādu reljefa veidojumu, ja tas būtu mazāku apmēru, Harrijā sauktu par krāteri.) Fie ieplakas dienvidu malas vaļņa, kur vien­mēr bija zināms pavēnis pret tiešajiem Sau­les stariem, atradās pilsēta. Sākumā, protams, tā bija tikai pagaidu nometne, bet, gadiem ritot, šurp tika atvestas sievietes, tepat dzima bērni. Tagad šeit bija skolas, kompli­cētas hidroponikas iekārtas un lieli ūdens rezervuāri — viss, kas nepieciešams pilsētai bezgaisa pasaulē.

Smieklīgi! Un tas viss tādēļ, ka viena pla­nēta, kam bija kodolieroči, negribēja sākt kodolkaru.

Virsadministrators, kam kuru katru brīdi vajadzēja ierasties, bez šaubām, gandrīz tū­līt uzdos to pašu jautājumu, ko Deviens bija uzdevis sev jau līdz apnikumam.

Kāpēc nav noticis kodolkarš?

Deviens vēroja, kā smagnējie movi saga­tavo nosēšanās laukumu, nogludinādami ne­līdzenumus un noklādami pamatu ar kerami­kas masas slāni, kam vajadzēja absorbēt su- peratomiskā lauka grūdienus kuģa nolaišanās brīdī, iespējami pasargājot pasažierus no neērtībām.

Pat savos skafandros movi šķita spēka pārpilni, taču tas bija tikai muskuļu spēks. Aiz viņiem varēja redzēt kāda harrieša mazo stāvu. Tas deva pavēles, un movi paklausīgi tās izpildīja. Kā gan citādi!