STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

— Nu un tad?

Virsadministrators ierāva galvu dziļāk ro­kās, it kā negribētu dzirdēt to, kas pašam jāsaka. Viņa balss skanēja apslāpēti.

— Ja viņi tik tikko noturas līdzsvarā, mums tie mazliet jāpagrūž, kaptein. Mums tie jāpagrūž.

Devienam iekšas kaut kas sagriezās, un piepeši viņš rīkles galā sajuta apēsto pus­diena garšu.

— Jāpagrūž, jūsu augstība?

Viņš to nespēja saprast.

Tad Virsadministrators pateica tieši:

— Mums jāpalīdz viņiem sākt kodolkaru.

Varēja redzēt, ka viņam ir tikpat nelabi

ap dūšu kā Devienam. Viņš nočukstēja:

— Mums tas jādara!

Deviens tik tikko spēja parunāt.

— Bet kā to var izdarīt, jūsu augstība? — viņš čukstot jautāja.

— Es nezinu . . . Un neskatieties tā uz mani. Tas nav mans lēmums. Tas ir Pado­mes lēmums. Jūs taču saprotat, kas notiktu ar Galaktiku, ja domājošie lielie primāti ielauztos kosmosā ar pilnu spēku, kodolkara nenovājināti.

Deviens nodrebēja, to iedomājoties. Lie­lie primāti ar savu spēcīgo konkurences instinktu Galaktikā! Taču viņš neatlaidās:

— Bet kā var izraisīt kodolkaru? Kā tas izdarāms?

— Es jums saku, es nezinu. Bet vajag būt kādai iespējai. Varbūt. .. mēs varētu nosūtīt kādu ziņojumu vai… ar mākoņu akumulācijas palīdzību izraisīt katastrofiskas lietus gāzes. Mēs varētu daudz ko izdarīt ar viņu meteoroloģiskajiem apstākļiem . . .

— Kādā veidā tas varētu izraisīt kodol­karu? — Deviens, šo priekšlikumu neietek­mēts, sacīja.

— Laikam jau nevarētu. Es to pieminēju tikai piemēra pēc. Bet lielajiem primātiem pašiem tas būtu jāzina. Galu galā viņi taču ir tie, kas sāk kodolkarus. Viņu smadzenes ir tā modelētas, ka tiem jāzina. Tāds ir Pa­domes pieņemtais lēmums.

Deviens izdzirdēja klusu troksni, kas ra­dās, viņa astei lēnām dauzoties pret krēslu. Viņš mēģināja noturēt to mierā, bet veltīgi.

— Kāds lēmums, jūsu augstība?

— Sagūstīt vienu lielo primātu no planē­tas. Nolaupīt.

— Savvaļas lielo primātu?

— Pašreizējā momentā uz planētas eksistē tikai tādi. Protams, savvaļas.

— LJn ko, pēc jūsu domām, viņš mums pastāstīs?

— Tas nav svarīgi, kaptein. Ja vien viņš vispār kaut ko runās, mentalitātes analīze dos mums atbildi.

Deviens ierāva galvu, cik iespējams, dziļi starp lāpstiņām. Aiz pretīguma viņam padu­sēs trīcēja āda. Savvaļas lielais primāts! Viņš mēģināja to iedomāties •— kodolkara apdullinošo seku neskartu, harriešu eigēni- kas civilizējošās ietekmes nepārvērstu.

Virsadministrators nemaz necentās no­slēpt, ka arī viņam tas šķiet pretīgi, taču sacīja:

— Jums, kaptein, būs jāvada sagūstīšanas ekspedīcija. Tas ir nepieciešams Galaktikas labā.

Deviens jau vairākkārt bija redzējis pla­nētu, bet ikreiz, kad kuģis nonāca Mēness otrā pusē un redzeslokā parādījās šī pasaule, viņu sagrāba nepanesamas ilgas pēc mājām.

Tā bija skaista planēta, pēc savām dimen­sijām un īpašībām ļoti līdzīga Harrijai, ti­kai mežonīgāka un lielāka. Ieraudzīt to pēc tuksnesīgā Mēness bija satriecoši.

Interesanti būtu zināt, cik vēl šai līdzīgu planētu patlaban ir harriešu uzskaitē. Cik vēl ir šādu planētu, par kurām pedantiski novērotāji ir ziņojuši, ka līdz ar gadalaikiem to izskatā notiek pārmaiņas, kas izskaidroja­mas vienīgi ar barības augu mākslīgu kul­tivēšanu? Cik reižu vēl nākotnē pienāks tāda diena, kad vienas vai otras planētas strato­sfērā sāks pieaugt radioaktivitāte un uz tu­rieni nekavējoties būs jānosūta kolonizācijas eskadriļas? Gluži tāpat kā uz šo planētu . ..

Sākumā harrieši bija rīkojušies gandrīz aizkustinoši pašpaļāvīgi. Deviens būtu varē­jis pasmieties, pārlasot šos pirmos ziņoju­mus, ja tagad pats nebūtu iepīts šai pasā­kumā. Harriešu izlūkkuģi pievirzījās cieši klāt planētai, lai savāktu ģeogrāfiskos da­tus, konstatētu iedzīvotāju koncentrācijas vietas. Viņi, protams, tika ^pamanīti, bet kāda gan tam bija nozīme? Kuru katru brīdi, viņi domāja, vajadzēja notikt pēdējai eksplozijai.

Kuru katru brīdi. . . Bet veltīgi pagāja gadi, un izlūkkuģiem radās šaubas, vai to­mēr nevajadzētu būt piesardzīgākiem. Tie atkāpās tālāk no planētas.

Deviena kuģis tagad bija piesardzīgs. Ko­manda nervozēja, jo misija bija ļoti nepatī­kama; visi Deviena apgalvojumi, ka lielajam primātam netiks nodarīts nekas ļauns, ne­spēja viņus nomierināt. Notikumu gaitu ne­kādā ziņā nedrīkstēja steidzināt. Lai tuvo­tos planētai, vajadzēja izraudzīties pavisam vientuļu un mežonīgu, kalnainu apvidu. Viņi tur lidinājās desmit jūdžu augstumā dienām ilgi, un komanda kļuva arvien ner­vozāka, vienīgi allaž flegmātiskie movi palika mierīgi.

Beidzot viņi teleskopā ieraudzīja kādu radījumu, gluži vienu starp pauguriem, ar garu nūju rokā un saini pāri muguras augš­daļai.

Viņi klusām, ar superskaņu nolaidās zemē. Deviens pats, ādai tirpstot aiz satraukuma, vadīja kuģi.

Sagūstīšanas laikā radījums divas reizes kaut ko pateica, un šīs frāzes tika fiksētas kā pirmais materiāls mentalitātes analīzes mašīnai.

Pirmo izsaucienu — tajā brīdī, kad lielais primāts gandrīz tieši virs galvas ieraudzīja kuģi, — uztvēra pelengējošais telemikro- fons. Tas skanēja: «Mans dievs! Lidojošais šķīvis!»

Deviens saprata otro frāzi. Tā lielie pri­māti sauca harriešu kuģus; šis apzīmējums bija radies tajos pirmajos gados, kad netika ievērota piesardzība.

Otru piezīmi mežonīgais radījums iz­kliedza, kad viņu ievilka kuģī; viņš pretojās ar apbrīnojamu spēku, taču nespēja izrauties no movu dzelžainā tvēriena.

Deviens, smagi elpodams, gaļīgajam de­gunam viegli trīcot, pagāja gīīsteknim pretī, un šis radījums (kura netīkami kailā seja bija kļuvusi eļļaini spīdīga no kaut kādiem šķidriem izdalīiumiem) iegaudojās: — Deviņi pērkoni! Pērtiķis!

Atkal Deviens saprata pēdējo vārdu. Vienā no planētas galvenajām valodām ar šo vārdu apzīmēja mazos primātus.

Ar mežonīgo radījumu bija ārkārtīgi grūti apieties. Vajadzēja bezgalīgu pacietību, iekāms ar to varēja sākt prātīgi runāt. Sā­kumā viņš visu laiku atradās nenormāla uz­budinājuma stāvoklī. Gandrīz tūlīt pat šis radījums saprata, ka viņu ved projām no Ze­mes, un pretēji Deviena viedoklim nepavi­sam neuztvēra to kā aizraujošu piedzīvojumu. Viņš tikai nepārtraukti pieminēja savu ma­zuli un kādu lielo primātu sieviešu kārtas radījumu.

(«Viņiem ir sievas un bērni,» līdzjūtīgi nodomāja Deviens, «un viņi tos savā veidā mīl, jo viņi visi ir lielie primāti.»)

Vispirms šim radījumam vajadzēja ieskaidrot, ka movi, kas viņu uzraudzīja un niknuma lēkmju brīžos apvaldīja, nenodarīs tam nekā ļauna un ka vispār ar viņu neno­tiks nekas slikts.

(Devienam kļuva nelabi, iedomājoties, ka viena domājoša būtne varētu nodarīt pāri otrai. Viņam bija ļoti grūti runāt par šo tematu, jo, lai pārliecinātu gūstekni par pretējo, gribot negribot vajadzēja mirkli it kā pieļaut šādu varbūtību. Bet planētas ra­dījums Deviena vilcināšanos uztvēra ar lie­lām aizdomām. Tādi jau šie lielie primāti bija.)

Piektajā dienā, kad gūsteknis, varbūt gan tikai aiz spēku izsīkuma, labu laiku bija iz­turējies mierīgi, viņi abi sarunājās Deviena personiskajā kajītē, bet, tiklīdz kapteinis īsi un lietišķi pateica, ka harrieši gaida kodol­karu, lielais primāts piepeši atkal sanikno­jās.